Piebraucu savu melno BMW markas auto pie Džī mājas. Nataša pielīda man pie sejas tuvu klāt.
-Es tevi mīlu.
Šie vārdi izskanēja tik pēkšņi. Es pagriezos pret viņu un sniedzu skūpstu.
-Es tevi arī.
-Ejam, draudziņ, ātrāk sāksim, ātrāk beigsim.
-To tu tikai tagad saki.
Nataša ielika savu roku manā plaukstā.
-Nu ko, atliek vien pieklauvēt un visi zinās, ka esam kopā.
Raugoties uz Natašu, bildu.
-Nu nekas jau cits neatliek. Es saprotu, jā, mēs varētu nogaidīt vēl pāris dienas, pat mēnešus, bet kāda jēga no tā? Drīz vēl pietam skandāli sāksies pa avīzēm, jo mans bijušais vīrs neliksies mierā, kamēr nebūs atriebies.
Es pieklauvēju. Saspiedu vairāks reizes Natas roku, durvis pavērās. Džī nokodās no ābola, ar diezgan pārsteigtu seju viņa raugās uz mums. Viņa nebilst ne vārda, bet lēnu garu izēd muti un norij ābolu.
-Nu man laikam ierocis jāiegādajas.
Džī ar joku centās izkliedēt neveiklumu.
-Čau, Džīīī, Džindžirellāā.
Apskāvu viņu.
-Jā, var redzēt, ka ir bijis labs sekss te kādai- No smaidīgas sejas viņai nomainījās uz nopietnu- Sveika, Nataša. Lena, tu uz virtuvi, aprunāsimies.
Mēs iegājām virtuvē. Dži ar rokām atbalstījās pret galdu. Viņa izskatās vīlusies mani.
- Tikko tu izveidoji jaunas un stabilas attiecības, nē, šitā ņem un uzrodās. Tu atkal ar pašu nelabo esi gultā iekāpusi.
-Vispār es neesmu pats nelabais.
Nataša tērpta melnos pieguļošos džinsos, blūzītē, mētelī un papēžu kurpēs.
-Nē, nē, ko tu, Nataša, pilnīgi negrama neesi.
-Nekļūsti lēti sarkastiska.
Nataša pienāca pie galda un nostājās pretīm Džī, es stāvej galda galā. Paskatījos uz Džī.
-Es nekļūstu, tu tam mazam skuķim sagrozīji prātu tik tālu, ka viņa uztaisīja pašnāvības mēģinājumu, jūs viņu ieslodzījāt viņas pašas dzīvē. Viņa tevis dēļ aizmuka ellē ratā kaut kur, es pat viņu nesatiku, kā tu paspēji viņu pirms manis satikt?- Džī paraudzījās uz mani- Kur ir Aleksa?
-Viņa ir pie sava vīra.
Nodūru skatienu.
-Vēl labāk, nu brīnišķīgi- Džī noplātījās- vēl pasaki, ka Nataša maksāja viņai. Nataša, bija labāk, ka nebiji. Un varu garantēt, ka Izabella drīz vien klauvēsies pie durvīm.
Nataša ir sāpināta, jo zina, ka Džī ir diezgan liela taisnība šajā visā.
-Tu domā man nesāpēja fakts, ka Lena mēģināja veikt pašnāvību un ka tas viss bija manis dēļ, un to, ka es nevarēju būt balkus. - Viņas viena ar otru runā paceltā balsī- Neuztraucies par Izabellu, es samaksāju, lai viņu ieliek trako namā. Es atgriezos pie cilvēka, ko mīlu. Nevis, lai atkal un atkal sagrozītu visu šeit. Es viņu mīlu, Džī. Es nepieļaušu, ka viņai dara pāri. Vairs, nē.
Džī nopūtās un ar roku pārbrauca pāri sejai.
-Labi, ko, Lena, Alīna saka par šo visu?
-Viņa vēl nezina, tu esi pirmā.
-Vismaz tev pietika prāts man to pateikt. Lena, - Džī satvēra manus plecus- Esi uzmanīga, viņa pašlaik manās acīs ir pats nelabais.
-Eu, nu beidz, Džī!
Nataša ielīda sarunā.
-Ko beidz? Man atkārtot to, ka viņa centās uztaisīt pašnāvību tevis un tavas ģimenes dēļ? Man tev atgādināt, ka tikko arī minēju faktu, ka viņa ir ieslodzīta savā dzīvē kā cietumnieks? Man atgādināt, ka viņa bija aizbēgusi no visiem gadu vai pat vairāk, es pat nezinu.
Džī manāmi padevās šai sarunā.
-Džī, kāpēc tu tik ļoti uztraucies par mani?
Džī šajā situācijā ir taisnība, man kā loģiski domājošam cilvēkam nevajadzēja iemesties ar viņu gultā, bet gan noskaidrot visu un pakāpeniski atkal visu veidot.
-Jo tu esi mana ģimenes daļa. Un, Nataša, tu maz zini, ka Lena nav ar savu mammu runājusi vismaz piecus gadus? Kur tu biji tad, kad viss šis notika?
-Džī, pietiek.
Piespiedu Džī apstāties ar uzbrukumiem.
-Labi, Lena. Nataša, kur īsti tagad ir Izabella?
-Trako namā. Iespundēju, lai tev nenodarītu pāri, jo es zināju, ka atgriezīšos un man nebija garantīja, kā viss beigsies.
-Nata, tev nevajadzēja teikt, ka tu viņu iespundēji!
Ar raizēm paraudzījos uz Natu.
-Lena, neuztraucies neviens neaiztiks Džī un tavus cilvēkus. Pietiek mūsu dzīves padarīt par elli.
-Nu tagad es saprotu, Nataša- Džī mainīja savu nostāju- Tu centies pasargāt Lenu, nevis iegrūst krustugunīs. Kafiju vai tēju?
Džī sāka šiverēties pa virtuvi. Tas bija ātri, ka visas dusmas unagresija izplainēja. Džī laikam saprata, ka viņai īsti nav tiesību te neko iebilst. Es ar Natu apsēdos, Nataša ievirpināja savus pirkstus starp maniem un pieliecās pie manis.
-Tu esi mana laime, Lena.
-Tu mana arī, Boo.
Pa durvīm ienāca bērni un Džī vīrs. Izskaidrojām, precīzak, samelojām par visu un baudījām labu kompāniju.
-Kad pie Alīnas brauksi?
-Rīt.
Stāvot pie ārdurvīm, atbildēju Džī.
-uhh, es ceru, ka arī Alīna tev iedos ādā pa šito.
-Iedos, iedos, Džī.
Nata piemetināja sarkastiski.
-Nataša, nekacini mani.
Džī izliekoties dusmīga atcirta pretim. Viss ticamāk, ka Džī ir diezgan aizkaitnāta un aizvainota.
-Džī, pievienojaties mums uz ballīti pie jūras..
Nataša izteica piedāvājumu.
-Apsvērsim šo piedāvājumu.
Džī atbildēja, cenšoties noraidīt Natašu.
-Nē, mēs braucam. Mīļā, mēs visu laiku sēžam mājās. Un Lena ir kā tava pameita. Vai ne, Lena?
Džī vīrs izteikti smaidīja.
-Sarunāts, braucam. Kas vēl brauks?
Džī noskūpstīja savu vīru.
-Ulalā, mēs jūs atstāsim, lai varat papriecāties.
Pasmējos par savu asprātību un apskāvu Džī.
-Es rīt atsūtīšu visu, nu tad, kad es zināšu visu.
Nataša noteica un pasmaidīja. Nē, vēl aizvien starp viņām jūtama spriedze.
-Labi. Braucat uzmanīgi meitenes.
Mēs izgājām no Džī mājas. Pretējā ielas pusē stāv atkal melnais auto. Apstājos, grasījos jau doties uz tās mašīnas pusi, bet tad Nataša parāva maigi mani.
-Kas ir, draudziņ?°
-Nekas, nekas.
Noškurinājos un turpināju kustību. Uzsākot braukšanu, melnā mašīna mums sekoja, bet, kad nogriezos uz piebraucamā ceļa, melnā mašīna aizbrauca. Apmeta riņķī savu mašīnu un pazuda.
