Stāvēju pie loga ap astoņiem vakarā ar cerību, ka beidzot viņa brauks. Ar cerību, ka viņa atgriezīsies, bet nu jau gads ir cauri. Cerība izzūd, ka jelkad Nataša atgriezīsies. Dokomenti par māju tika izpētīti. Viesistabu nedrīkstēja pārveidot, kā arī guļamistabu. Viss pārējais brīvi izvēlēts. Viss vairāk man patika plānot savu kabinetu. Sakrustoju rokas un nekustīgi raudzījos ārā pa logu. Mans kabinets ir sadalīts it kā divās daļās. Vienā pusē Natašas ozolkoka galds pārnests, aiz muguras ir pasaules kartes, ko ar pulti var vadīt, jo zem tām ir tāfele. Zem kartēm ir skapīši uz tiem es novietošu alkoholu. Ja ar muguru stāv pret kartēm, tad pa roku kreisi ir logs, bet pa labi ir grāmatu skapis. Blakus gramatu plauktam ir durvis pa kurām var iziet uz foajē. Otrā kabineta daļā ir ādas dīvāns un divi ādas krēsli. Uz televoizora galdiņa ir platekrāna televizors, kam pievienota spēļu konsole. Trešajā stāva ir tāda kā atpūtas istaba. Īsti nezinu, kā izskatās. Visu plānoja un darīja Džī.
-Viņa nenāks, ir jau gads cauri no viņas kāzām.
Džī ienākot, noteica un apsēdās dīvānā.
-Jā, gads no kāzām. Tā arī viņa ir pazudusi.
-Priecājies par to, ka viņa tev atstāja savu māju.
-Jā, un naudu, lai viņu izromontētu līdz galam. Visu izdarīji, kaut cik, kā es vēlējos?
-Jā, pagalma māja pārveidot par viesu māju. Augšējā stāvā ir atpūtas istaba ar bilijarda galdu, kur ir dīvāns, bet otrā pusē pilns ar spilveniem un pufiem un iespēju skatīties pa visu sienu filmas. Viss kā tu vēlējies. Un ir viesistaba, kur visis var gulēt. Teorētiski visas tavējās ar ko vārties pa gultu.
-Asprāte, tu!
Viņa mani sasmīdināja, beidzot izkustējos un apsēdos pretīm viņai uz krēsla.
-Un ir divas bērnu istabas, zinu, ko tu teiksi, bet reāli tās istabas paliktu neremontētas savādāk.. Un kā tu lūdzi, visa māja ir ar viedierīci vadāma.
-Lieliski.
-Bet tas gadījumā nav nedroši?
-Nu ja, ja aizslēdz ar parasto atslēgu aizslēdz durvis, bet ar viedierīci uzsliec signalizāciju un nolaid žalūzijas, tad, manuprāt, nekas nav drošs.
-Tu esi budzis vēl aizvien. Eksāmenus pabeidzi?
-Jā, izlaidums un tad jau firma mani gaida, lai es sāktu savu karjeru.
-Paga, paga.
Džī iemalkoja savu dzērienu. Pa glāzes malu nopilēja ūdens.
-Kas ir?
-Tev ir jau izvēlēta firma?
-Aha, viņi man deva prakses vietu. Pietiekoši labi laikam tur parādīju savas prasmes.
-Nu labi.
-Kāpēc tu man prasi to?
-Man viss, kas ir saistīts ar tevi un tavu vieglo dzīves stilu liekas aizdomīgs.
Noriju malku viskiju.
-Kā tu to biji domājusi?
-Esi iegooglējusi Natašu un viņas ģimenes vārdus un uzvārdus?
-Nē.
-Iegooglē. Es to izdarīju, gandrīz visas pilsētas firmas ir saistītas ar šo ģimeni. Tāpēc man liekas, dikti aizdomīgi, ka tu iegūsti darbu ātri.
-Džī, pat ja tā būtu. Es jau esmu pieradusi, ka esmu cietumnieks savā dzīvē. Kamēr es varu gulēt ar ko vien vēlos, mani var apciemot, kas vien vēlas un kamēr neaiztiek nevienu no manējiem. Man ir labi. Es pieņēmu šo visu.
Triecu glāzi pret galdiņu.
-Tu vēl aizvien esi viegli aizkaitināma.
Mazākais bērns skrēja un ielēca man klēpī.
-Jā, kamēr es neatceros, ka kādam citam ir vara pār mani un ka kāds ir ierobežojis mani, tikmēr esmu laimīga.
-Godīgi teikšu, tev veicas.
Es izspļāvu viskiju.
-Es atvainojos, man veicas? Kā man var veikties? Tu apprecēji cilvēku, ko mīli. Es vēl aizvien esmu viena.
-Jā, tev veicas. Es varbūt apprecēju cilvēku, ko mīlu. Bet tev, saulīt, ir māja divdesmit divos gados. Tev ir labi atmaksāts darbs, divdesmit divos gados. Es to īpaši uzsvēršu. Ko tu čīksti par kaut kādu mīlestību?
-Nu labi, ja tā paskatās uz šo visu, tad, jā, man veicas.
-Cik Natašai bija jeb ir gadi?
-Trīsdesmit.
-Nu vēl vecāki nevarēji paņemt?
Es paskatījos uz viņu nosodoši.
-Eieiei, nav ne vainas vecumam. Tieši pretēji, trīsdesmit gadnieces ir ļoti pat iekārojamas. Viņas izstaro kaut ko neparastu, tāpat kā četrdesmit gadnieces un uz augšu. Vinas ir vieglāk atpazīt publikā, kas jaunākas par trīsdesmit, tās vēl aizvien pašas nezina, ko grib.
-Nu, skuķi.
Mēs iesmējāmies.
-Filmu?
-Jā, labprāt.
Es ieslēdzu pirmo filmu, ko Netflix piedāvāja. Mazākā meita iekārtojās pie manis, bet Džī ielīda pie sava vīra azotē, bet vecākā meita sēdēja istabā un čatoja ar draudzenēm. Džī paskatījās uz mani.
-Nauda un vara ir svarīga, bet tev arī ir sava taisnība, svarīgi ir arī, ka tev ir cilvēks, kurš tevi mīl un pieņem tevi tādu, kāds esi.
Es veltīju sirsnīgu smaidu viņiem abiem. Džī ir ieņēmusi manas mammas lomu, bet viņa nekad viņu neaizstās. Istabā iezagās klusums, vienīgi filmas skaņas ir.
-Džī, rīt es varu iegūt atslēgas un pārvākties?
-Jā, bet tu esi pārliecināta, ka tu to vēlies?
-Jā, beidzot ir jāpārvācas.
-Kad tu brauksi uz dzimto pusi? Mammai paziņosi visu?
-Man nav mātes. Viņa atteicās, mana ģimene brauc pie manis, kuri mani grib un neiedala ar to, ar ko es guļu, un viņi zina, ka man ir māja, bet to, kā es viņu ieguvu, lai paliek noslēpumā.
-Ei, sievietes, gribas klačoties, ejat uz citu istabu.
Džī vīrs norūcās un pievilka ciešāk Džī pies sevis.
Mēs piebraucām pie Natašas, nu jau mans mājas. Es izkāpu ārā no mašīnas.
-Lena, še atslēgas. Es braukšu, man bērni jāved.
Džī pameta atslēgas man.
-Labi, es pazvanīšu vai atbraukšu ciemos..
-Es pati vakarā atbraukšu vai pazvanīšu Alīnai, lai pārbauda tevi.
-Sarunāts. Džī, kāds ir bijis šajā mājā?
-Vienīgi celtnieki.
Pavēru mājas druvis. Uz zemes mētājas čupa ar vēstulēm. Paņēmu tās. Visas adresētas man. Bez manas adreses, bez nekā. Vienkārši mans vārds un uzvārds. Iegāju kabinetā un uz ozolkoka galda nometu tās vēstules. Izstaigāju visu pirmo stāvu un devos uz otro stāvu. Centos atvērt guļamistabas durvis. Aizslēgts. Izvilku no kabatas atslēgas. Ir viena lieka atslēga. Tā der, noklikšķēja slēdzene. Atvēru durvis. Nekas nav mainījies. Gulta atrodas tur pat. Nē, mainījies gan ir kaut kas. Skapji ir pustukši. Paskatījos uz kosmētikas galdiņu. Ievilku dziļu elpu, uz tā atrodas kaste. Gar acīm pazib tie rīti, kad kacināju Natašu un neļāvi kārtīgi uzkrāsoties, kamēr viņa mani neizmeta no istabas. Acīs sariesās asaras, bet to kamolu noriju. Kārtējo reizi apspiedu emocijas, dakteris saka, ka tas ir bīstami. Ja tā turpināšu es varu palikt nejūtīga līdz brīdim, kad salūzīšu pa visam. Un tad Dievs pasarg. Nē, es neesmu raudājusi gadu un tikai tāpēc, ka dakteris kaut ko tādu teicis, es neļaušu vaļu savām emocijām. Nē. Piegāju pie kastes. Kaste nav liela, pat varētu teikt, ka maza. Es atvēru to. Man acīm paradījās salocīta a četri lapa, rotaslietu kastīte, Natašas iecienītākās smaržas un viņas krēms. Abas tās lietas rada to saldo, īpatnējo smaržu, kura liek man justies kā mājās, it kā tā smarža pasargātu. Atvēru rotaslietu kastīti. Kaklarota ar burtu N. Uz burta N aizmugures iegravēts- neaizmirsti mīlestību, ko atņēma. Nu gan man bija jāzibola acis, lai salasītu tik sīku druku. Turot to rokā, izņēmu vēstuli, ar roku rakstīta vēstule. Jauki vismaz pacentusies un no sirds kaut ko uzrakstījusi, ja viņai tāda ir. Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, Nataša mani pavēlēja izmest no kāzām un paņirgājās par mani. Atlocīju vēstuli.
“Mans mīļais Boo!
Ja tu šo lasi, tad mājā ir tava. Tad viss ir izdarīts pareizi. Lūdzu, otro reizi nemēģini atņemt savu dzīvību. Tik ļoti uztrauksies sen es nebiju. Tā bija minūte, ko varēju pavadīt pie tevis pēc tik ilga laika. Minūte, par kuru tu pat nenojauti. Man nebija daudz laika, piedod, ka nesagaidīju, kā pamosties un es pat nezinu, vai tava sirds sitas pašlaik. Varbūt kāds cits lasa šo vēstuli. Man tik ļoti žēl, ka esmu nodarījusi pāri Tev. Man tik ļoti žēl, ka novedu Tevi tik tālu un ka nebiju blakus, lai pasargātu Tevi. Man tik ļoti žēl, ka liku Tev noslēgt šo līgumu starp Tevi un manu ģimeni, bet es gribēju būtu simt procentīgi pārliecināta, ka nekas Tev netrūkst pēc tā, ka salauzu Tevi. Man bija jābūt atbildīgākai, es tomēr biju vecāka par Tevi.”
Es ievilku pilnas plaušas ar gaisu, cenšoties neraudāt un nospiest jebkādas emocijas. Es atgriezos pie lasīšanas.
“Man ir tik ļoti bail, Lena, ka mani neviens nedarīs tik laimīgu, cik to darīji Tu. Bet es ceru, ka Tu atradīsi sev kādu, kas Tevi mīlēst tik pat ļoti, cik es. Jā, draudziņ, es Tevi tik ļoti mīlu. Tad, kad man māte atbrauca, Tu gulēji un lika Tevi aizvest uz lidostu, un lika Tevi tur atstāt bez paskaidrojuma. Ja es to nebūtu darījusi, viņi aizskartu Džī un visus pārējos, kas Tev svarīgi un arī mani. Ja ar mani kaut kas notiktu, Tu sev nekad nepiedotu. Tas bija tik grūti raudzīties, kā Tu tur paliec. Es aizbraucu mājās un vienīgais, ko spēju darīt bija dzert. Es pārtraucu ēst. Kad man bija iespēja, es aizsūtīju tev bildi, lai neaizmirsti, kā es izskatos. Piedod, draudziņ, piedod, manu mīļo draudziņ. Tu ieradies kāzās, Tev to nevajadzēja darīt. Bet Tu ieradies un pateici, ka mani mīli, Tu devi to, ko es viss vairāk gribēju dzirdēt tai dienā, kad atstāju Tevi lidostā to, ka tu mani mīli, lai es tevi gaidu mājās. Šie vārdi manis dēļ izpalika. Reizums divi cilvēki nevar būt kopā, bet drīkst būt viens otra sirdī. Tavi vārdi paliks man atmiņā. Bet varbūt tā ir tikai iekāre, ko jūtam viena pret otru, jo mūs izšķīra. Romeo un Džulijetas stāsts, bet mēs nemirsim kopā. Mēs vairs nekad nebūsim un nekad arī nesatiksimies.
Neaizmirsti mīlestību, ko Tev atņēma. Es tevi mīlu, draudziņ!”
Viņa mani mīl, es mīlu viņu, bet mēs nekad nebūsim. Nopūtos. Smieklīgi. Es sāku smieties. Tik pat ātri mani pārņēma iekšējs tukšums. Man psihologs jau brīdināja, ka, ja turpināšu izlikties un spiest emocijas uz leju, es nejutīšu neko līdz brīdim, kad salūzīšu, bet es nekad nesalūzīšu. Viņš neminēja blakus efektu, kak man vis liksies smieklīgi. Noliku mantas atpakaļ kastē, izņemot ķēdīti, to apliku ap kaklu un devos lejā uz kabinetu. Ja nu, kādu dienu viņa atgriežas? Lieki pie šīs domas nepaliku.
Ieejot kanbinetā, apsēdos pie galda. Vai maz kāds zina to sajūtu, ka pēkšņi tu nejūti neko. Ka iestājies ir pilnīgs tukšums, it kā nekas nebūtu bijis un nekas arī nebūs? It kā tevis nebūtu. Vienīga doma man prātā ir tā, ka jāuzceļ sava impērija un jādzīvo zaļi. Ja jau man ir tik brīnišķīga iespēja, kā privātmāja un labs darbs. Atvēru vēstules. Bilde. Un katrā vēstulē ir pa bildei. Kopā ir divpadsmit bildes. Un visās redzema esmu es. Savilku seju domīgi un atslīgu krēslā. Tā tad man nerādas, ka mani izseko, bet pēdējā laikā nav bijis tā, ka kāds izteikti nāktu no pakaļas? Kāda saistība ir šīm bildēm? Kāpēc tieši divpadsmit? Uhh. Viss šodien par daudz.
