Pavēru acis. Mute izkaltusi. Trīs naktī, jāiet meklēt kaut kas, kas varētu vēldzēt slāpes. Noņēmu segu. Lieliski, man ir vēl drēbes. Piecēlos sēdus, mana pasaule sagriezās. Un pamatīgā aplī. Uhh, slikti paliks. Dzirdams kā aiz loga ir jau pamodušies daži puniņi. Piecēlos, paliku soli un atkritu pret durvīm. Lēnām, Lena. Atvēru druvis un uz pirkstu galiem devos meklēt ar ko vēldzēt slāpes. Oooo, aliņš. Sagrāpu pudeli, nebūt nav prāta darbs dzert viņu, bet tomēr.. Kāda jēga ir būt skaidrā, ja tu esi pazaudējis visu? Mammu, brāļus, sievieti, kura tev nozīmē visu. Iemalkoju alu. Vov. Labais, reāla sajūta. Uzvilku apavus un paņēmu abas pudeles. Tā, kā tas ir izlejamais alus, viņu var dabūt vai nu uz vietas glāzēs vai divlitrīgajā pudelē, ko var ņemt līdzi. It kā smags nesamais, bet, ja grib aizliet acis, izcila manta.
Attapos taksī, ceļā uz savu vecāku māju. Piebraucot pie tās, pārmetu naudu pār krēsla malai, gluži ka filmās, un izkāpu ārā. Izmetu tukšās pudeles un devos iekšā mājā. Ir četri no rīta, esmu galīgā lupatā. Iegāju vecāku guļamistabā, piegāju pie gultas un sagrābu māti aiz viņas naktskrekla.
-Tu esi...-Klusums, centos fokosēt skatienu- Tu esi ļaunākais cilvēks, ko es zinu, bet tas nenozīmē, ka es tevi beigšu mīlēt. Tu beidzi mani.
Mans tēvs ieslēdza gaismu, mana māte turējās pie manām rokām. Mans skatiens urbās mātes acīs.
-Izvāc Lenu no istabas, žūpa, sadzērusies vazājies. Noteikti, ka ar kādu sievieti ar pa ceļam vienu fikso uztaisīji.
Man paliks slikti, tas būtu diezgan pretīģi, ja apvemtu viņu. Mātes rokas sāka spiest manas. Es sagrīļojos. Mans tēvs mani piecēla, es lēni atlaidos no savas mātes.
-Tu nekad mani neesi mīlējusi, bet skaties, ka neiespļāvi akā no kuras vēl dzersi.
Mans tēvs mani izveda no istabs uz virtuvi. Iedeva glāzi ūdens, es viņu strauji izdzēru.
-Ko tu šeit dari?
-Vai tad šī arī nav mana māja?
Man palika nelabi un viss vēdera saturs tika iztukšots izlietnē.
-Ir, bet neuzbrūc tak savai mātei. Tu jūties tagad labāk?
Ar roku noslaucīju muti.
-Mātei? Mātes neatsakās no saviem bērniem tikai tāpēc, ka bērns izvēlējies mīlēt savu dzimumu. Nē, es vēl jūtos piedzērusies.
-Maziņā, dod viņai laiku. Tā informācija bija tāda, kā bija. Un tu zini, cik tomēr tavai mātei ir aprobežota domāšana.
-Tas gan mani iepriecināja.
-Ej uz dušu, nomazgājies un izmazgā zobus. Bez apvainojumiem, tu drausmīgi smirdi.
Es vēl esmu galīgi vilnī, kāda duša.
-Labi. Es nomazgāšos un došos prom. Man negribas būt šeit.
-Tu man pazvanīsi, vai ne?
-Tēt, tu neatteicies no manis, bet viņa atteicās. Es vēl atgriezīšos.
Steberējot tiku līdz vannas istabai. Atradu zobbirsti un iztīriju zobus, vēl stutējoties pret visurieni iekāpu duškabīnē un aplēju sevi ar ledus aukstu ūdeni. Nedaudz atžirgu.
Sēdēju saulīte vecvecāku dārzā.
-Nu, kā tu jūties, klaidoni?
Opis aizskāra manu plecu. Es piepacēlu nedaudz galvu uz augšu un sažmiedzu acis.
-Drausmīgi. Tev ir ko iedzert?
Vecaistēvs man apsēdās blakus.
-Kāpēc tu tik ļoti vēlies piedzerties atkal?
-Un kāda tad ir jēga būt skaidrā, ja man ir atņemts viss?
-Es saprotu, ka pašlaik māte ir uzgriezusi muguru, bet skaties uz visu pozitīvi. Tev vēl esam mēs.
Viņš aplika roku appleciem un apskāva. Tik ļoti gribas atgriezties un uzmeklēt Natašu. Nav jau tikai māte, kuru pazaudēju, bet ir arī vēl Nataša. Mans Boo.
-Tieši tā, man vēl esat jūs.
Atspiedu galvu pret vectēva plecu. Šis gads iesākās draņķīgi un pabeigsies draņķīgi. Kāpēc, Nataša, kāpēc tu to izdarīji?
Mana galva atsitās pret stiklu. Paraudzījos pa logu, pār mašīnu no laidās lidmašīna.
-Sīkā, laiks doties!
-Elizabet, izliecis, ka tu neko nezini par Natašu.
-Jā, protams. Viņa tev deva ziņu?
-Nē, jā, nezinu. It kā atnāca īsziņa, kurā viņa bija puskaila un teksts. Bet pašlaik es nevēlos par neko runāt.
-Es saprotu, bet cik ilgi tu nerunāsi?
-Cik ilgi vajadzēs!
Atcirtu un novērsu skatienu.
-Divas nedēļas tu pavadīji istabā vienkārši dzerot. Dušā biji labi, ja divas vai trīs reizes.
-Neuztraucies, tik drīz nebūšu atpakaļ. Atgriezīšos, kad sevi sakārtošu. Tu domā, ka tas ir super viegli klausīties, kā iet tev, bet tu ne reizi neesi laidusi mani pie vārda, lai es tev pateiktu, kā es jūtos saistībā ar manu super jauko orientāciju. Tu domā, ka ir viegli, ka māte atsakās un tu domā, ka ir super viegli, kad tu neko nevari padarīt, lai tev neatņemtu sievieti, ko iespējams es mīlu? TU DOMĀ, KA VIEGLI IR JŪSTIES VIENAM?
Elizabete paskatījās uz mani.
-Piedod.
-Ai, viss labi. Uzrakstīšu, kad nosēdīšos.
Apskāvu tanti. Manu skatienu piesaistījā aizmugurē esošais vīrietis, kas aizsmēķēja cigareti. Tas vīrietis man seko. Strauji izkāpu no mašīnas un taisnā ceļā devos pie vīrieša. Vīrietis ieraugot mani apgriezās un devās arī steidzīgi prom. Es uzsāku skriet, viņš arī. Viņš apskrēja ap stūri un pazuda. Man kāds tik tiešām seko.
-Lena?
Tante kliedza manu vārdu.
-Elizabet, man liekas, ka man kāds seko!
-Aizbrauc, atrodi Natašu un liec viņai savākt visu šo.
-Pēdējā reize, kad es viņu redzēšu ir kāzas, tad arī pateikšu, lai atsauc visus savus izsekotājus, ka man ir apnicis pagātnieku spēlītes. Vēl pietam ar manu dzīvi.
-Sargi sevi, Lena, un reizi nedēļā vismaz atsūti īsziņu. Man bail, ka tu sev ko nodarīsi.
Mēs stāvējām pie lidostas galvenās ieejas.
-Kāpēc gan? Tas nekas, ka māte no manis atteicās, tas nekas, ka Nataša mani pameta caur īsziņu, lai gan es zināju, ka tas notiks. Tas ir tikai dzenulis, lai es uzceltu savu impēriju. Un pārgulētu ar Karolīnu.
-Lena... –Tante nopūtās- nedari to, ko pēc tam nožēlosi..
-Es nožēlošu seksu ar Karolīnu? Ulala, mīļo tant, nekādā gadījumā. Es parādīšu, kur Karolīnas vieta ir patiesībā. Pietiek man fakts, ka ar mani dzīvojās.
-Labi, dodies nu, tev lidmašīna pēc stundas, ka tik nenokavē.
Tante mani apskāva, notrausa asaru un aizgāja. Uhh. Jāatgriežas, lai tur vai kas. Jāpaskatās acīs vēl reizi Natašai.
