Uzvilku kreklu.
-Aiziet, kāpa ārā no gultas un ejam pastaigāties.
Rāvu aiz rokas Natašu.
-Nu, nē, pavadam gultā visu dienu.
Paņēmu savas treniņbikses.
-Aiziet, ejam kalnos. Nav jēgas sēdēt mājās. Mēs visu laiku to darām.
-Es zinu, bet baigi negribas kustēties.
-Bet mums ir jākustas. Vismaz uz veikalu jāaiziet un jāiegūst, kas ēdams.
-Tu jau apēdi visu.
-Galvenais, ka es apēdu. Tu neēd, ja?
Nataša izlēca nogultas smiedamies.
-Es ēdu tevi.
-Nuu..
Smaidot noteicu.
Turoties pie Natašas rokas, gāju uz kalna virsotni.
-Boo, ilgi jāiet?
-Draudziņ, mēs tikko sākām kāpt.
-Vajadzēja palikt mājās.
-Tu nekad mani neklausi.
Nataša raudzījās man acīs. Es viņu pievilku pie sevis un noskūpstīju.
-Un protams, draudziņ, tagad tu mani centies pavest.
-Nē, boo, es tikai noskūpstīju tevi.
-Tu esi ievērojusi, Lena, ka mums ir izveidojušies mīļvārdiņi.
-Jā, man tas šķiet mīlīgi.
-Draudziņ.
-Boo.
Mēs pasmējāmies un turpinājām ceļu augšup. Diezgan karsti.
-Kur tev ādene, draudziņ?
-Ļoti asprātīgi.
-Noķer mani, ja noķersi, vakarā būšu tava.
-Man nav jēgas tevi ķert, tāpat esi mana.
-Tik tiešām?
Viņa sāka skriet. Ahh, sievietes, tik tiešām nevar flirtēt vieglākā veidā? Piemēram, koķetēt ar augli. Jāskraida te.
Saķēru Natašu ap vidukli un pievilku ciešāk pie sevis.
-Ei, tu tomēr, draudziņ, noķēri mani. Nu jauki gan.
Viņa sarkastiski noteica.
-Es tevi noķertu ātrāk, ja tu gudrīte neaizskrietu pa īso, man to nepasakot.
Nataša satvēr manas rokas, es atbalstīju galvu pret viņas plecu un tā mēs tur stāvējām un raudzījāmies, kā visa pilsēta nemierīgi kustas.
-Es gribu bērnu.
Nataša bez emocijām to paziņoja. Ko tu vēl sagribēsi? Sākumā tiec galā ar savu jukušo māti. Nebildīšu labāk neko.
-Hei, draudziņ, tu negribētu kopēju bērnu?
-Natāša....-Pilnīgi jūtu, cik ļoti viņa tikko sabēdajās- Es vēlētos, bet sākumā atrisinam visu, labi?
-Neizklausās, ka tu tiešām vēlētos.
-Boo, tas ir viss, ko es gribētu. Apprecēt tevi, pamosties tev blakus, aizmigt kopā ar tevi. Noslaucīt tavas asaras, kad tu raudi. Skatīties filmu kopā. Es gribu, lai šī sajūta, ka tu esi manas mājas, nekad nepazūd. Es gribu ģimeni veidot kopā ar tevi, bet...-Piespiedu viņu ciešāk- Sākumā jāatrisina viss šis, kas notiek. Jāatrisina lietas, kas saistītas ar tavu ģimeni. Manis pēc mēs varam apprecēties kaut vai tūliņ pat, bet tu labi zini, ka tas izsauks vēl lielāku farsu
-Mana māte tevi uzreiz novāks.
-Nu redzi, tu pati baidies.
-Draudziņ, tas ir biznes, ja kaut ko es izjaukšu, cietīsi tu. Mani par to pabrīdināja.
-Nata, tas viss neizklausas cerīgi priekš mums.
Nataša apgriezās uz riņķi un piespiedās pie manis.
-Mēs būsi, agri vai vēlu, bet būsim.
Mani tas mulsina, kā varam mēs būt, ja viss pilnīgi viss liecina par to, ka mēs šķirsimies. Labi, mēs to darīsim nelabprāt, bet tomēr. Ik pa laikam mans telefons izmisīgi vibrē.
-Boo, man jāatbild. Boss zvana.
-Atbildi.
Pavilku zaļo klausulīti.
-Klausos, boss!
-Sveika, tu varētu šodien pastrādāt?
-Ja virsstundas tad, jā.
-Jā, protams. No sešiem līdz diviem naktī..
-Jā, būšu.
Zvans atvienojās. Man nav iebildumi pastrādāt vairāk, kamēr man par to maksā.
-Tu uz darbu šovakar?
-Jā.
-Tu tak būsi mājās, draudziņ, vai ne?
-Es nezinu. Negribu tevi pamodināt..
-Kāds pamodināt, mūsu laiks iztek, es vēlos pēc iespējās vairāk pavadīt laiku ar tevi.
-Kas būs pēc tam, kad mūs izšķirs?
-Viss ticamāk mēs nekad vairs nesatiksimies.
-Es nepadošos, es atradīšu tevi.
-Nesaki to, ko nespēsi izdarīt.
-Kā nespēšu?
-Ja mana māte, ko ir ieņēmusi galvā. Tici man. Viņa izdarīs visu iespējamo, lai tu netuvotos man.
-Tad, kāpēc viņa neatņem tevi man tagad?
-Nezinu. Viss ticamāk, ka viņa tevi un mani grib terorizēt emocionāli un tāpēc nedara vēl neko. Lai, vai cik ļoti man negribētos atzīt, bet mana māte nav viens no labākajiem cilvēkiem.
-Boo, kamēr es zinu, ka jūti topašu, ko es. Tikmēr man ar to pietiek.
-Vienmēr.
Ar lupatu pārlaidu pār galdiem.
-Kungs, vēlvienu alu?
-Jā, un tevi ar bonusiņā.
Pie tā jau esmu pieradusi, ka piedzērušies vīrieši, cenšas atrast kārtējo, ko ievilkt gultā.
-Jā, protams, un ko vēl vēlies?
Uzsmejot pretīm, vaicāju.
-Pietiks ar tevi diezin vai spēšu apmierināt vairākas.
Pēc šiem tekstiem noprotu, ka nav vietējais. Kārtejo reizi kaut kāds unikums ir ieklīdis te un dzerstuļo.
-Asprārtis.
Pieliecos un slaucīju balkus esošo galdu. Līdz manu pēc pusi skāra ši vīrieša roka. Apcirots uz riņķi un momentali saskrēja apsardze.
-Rokas nost.
Piecēla vīrieti.
-Es tikai..
Nespējot izteikt ne vārda, tika izsaukta policija. Mūs aizsargā tiešām laba apsardze. Paldies dievam, jo ir reizes, ka man tiešām ir bail no šiem vīriešiem. Man nav nekas pret dzimti kā tādu, bet ir daži unikumi, kuri ir vienkārši briesmīgi. Gluži, kā ar sievietēm. Mani viena vajāja skolas laikā, izsaucu psihologu, lai tiek gala, ne mana problēma viņa bija. Bet ziniet, viņa bija superskaista, tik tagad apzinos, ko tik ar viņu neiesāktu.
Novilu ādas jaku un uzkarināju uz margas malas, kurpes jau sen kaut kur nometu. Uz pirkstu galiem devos uz istabu pie Natašas. Pavēru durvis un raudzījos uz viņas guļošo ķermeni. Ik pa laikam viņa kaut ko nomurmināja. Izklausās tik mīlīgi. Novilku kreklu un bikses. Natašas ķermenis sāka mētāties pa gultu, viņa kunkstēja it kā viņai kāds censtos nodarīt pāri. Iekāpu gultā un satvēru viņas ķermeni.
-Boo, esmu šeit pat, neuztraucies.-Turot viņas ķermeni, kas ir pa laikam saruastījās- Boo, Nata, celies.
-Nēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēē.
Natāšas krūtis strauji cilājās, kā arī viņas ķermenis trīcēja.
-Kušš, boo, esmu šeit pat. Neuztraucies. Mierīgi.
Nataša piespiedās pie manis ciešāk un atkal iemiga.
