Rīts. Pagriezos pret Natašu, viņa vēl guļ. Izlavījos uz pirkstu galiem no istabas un devos prom.
Jāizvēdina ir nedaudz galva un jāpārsteidz Nataša. Bet kas būtu tas labākais ar ko pārsteigt sievieti, kurai ir viss, ko sirds kāro. Sāk palikt karsti staigāt ādas jakā visu laiku. Iekāpu autobusā, kas ved uz centru. Mans telefons izmisīgi vēlas manu uzmanību. Paskatījos ekrānā, Nata.
-Jā, Boo?
-Kur tu esi, draudziņ?
Viņa kaut ko nokožot, vaicāja.
-Es nedaudz izbraukšu.
-Kur?
-Līdz centram, saskriešos ar Alīnu.
Ai, ai, ai. Cik slikti ir viņai melot.
-Es tevi varēju aizvest līdz viņai.
-Nevajag, atpūties. Būšu vakarā, tu jau noteikti gulēsi.
-Ohh. Tu dzersi, ja?
-Iespējams.
-Kāds iespējams, zinot tevi un šo teikumu, es brīnīšos, ka man nebūs tevi no policijas jāsavāc.
-Uja, uja, nejau es sevi pestīju no policijas, bet gan tevi.
Viņa iesmējās, man sejā izplauka smaids. Man vēl aizvien patīk klausīties viņas smieklos. Manuprāt, mīlestība nenoturas, ja cilvēks ir tikai skaists. Manuprāt, mēs iemīlamies, kā cilvēks dara sīkas lietas, piemēram, smejas vai mazgā traukus, vai dusmojas. Sīkas lietas, kas raksturīgas ir tikai tam cilvēkam.
-Tu tak nesatiksies ar Karolīnu?
-Nataša, mierīgi, labi? Karolīna vairs nav, vakardiena visu parādīja, kā patiesībā ir. Viņa ir viena no tavas mātes marionetēm.
Nataša nopūtās smagi.
-Labi, draudziņ, izklaidējies, es pastrādāšu. Bučas..
-Tev arī.
Saruna atvienojās. Līdz centram ar autobusi ir vidēji pusstunda. Lēnā kratīšanās man riebjas, bet šodienu gribas pavadīt vienai. Salikt vakardienu pa plauktiņiem. Es neticu, ka viņas vecāki ir tik ietekmīgi un vareni. Nez, kā sauc Natašas pirmo mīlestību. Varbūt var kaut ko atrast par viņu, kur viņa palika un kā viņai pašlaik iet, un pierādīt to, ka Izabella nemaz nav tik traka, kā man liekas.
Pēc pusstundas es izkāpu centrā. Ar nosēdētu pēcpusi, devos uz priekšu. Riebjas šī sajūta, ka tirpst viss. Pēc neilga laika šī pretīgā sajūta pārgāja. Ieurbusies sevi un savā domu pasaulē, devos cauri cilvēku burzmai. Vai maz kāds ir domājis par to, kas notiek visu šo cilvēku prātos? Nostājoties blakus sievietei, lai šķērsotu ielu, paskatījos uz viņu. Pie rokas tirinas aptuveni piecus gadus veca meitenīte, sievietes acis ir klātas ar biezu mākslīgo kosmētikas kārtu, lai nosegtu zilos, neizgulētos riņķus zem acīm. Šī sieviete ir nogurusi, bet jautājums. Nogurusi emocionāli vai tikai fiziski. Mēs nekad nevaram zināt, ar ko katrs cīnas savā iekšējā pasaulē. Varbūt viņa pašlaik cīnas ar domu, ko pagatavot vakariņās sev un meitai, varbūt arī vīram. Varbūt viņa cīnas ar domām par darbu un tā problēmām. Vienmēr ir jābūt laipnam, lai tur vai kas. Ik pa laikam rodas sajūta, ka kāds sekotu. Atskatoties nevienu nemanu. Apejot ap stūri, paņēmu kafiju un piesēdu uz betona klona. Man iepretī sēž tēvs ar diviem bērniem, kas smejoties, met putniem maizīti. Tēva acīs lasāms lepnums, ka devis diviem brīnišķīgiem bērniem dzīvību. No kafeijnīcas iznāca slaida, gara sieviete ar gaišiem matiem un saulesbrillēm, kas pasniedza kafīju vīrietim un apsēdās blakus. Vīrieša acis iemirdzējās aiz laimes, man pat ir jāpasmaida. Vīrieša prieks un lepnums. Visu cieņu tādiem, kas paliek un uzņemas atbildību par saviem bērniem. Iemalkojot kafiju, man pie kājām pakrita onkulīts. Ilgi nedomājot, piecēlos, lai palīdzētu.
-Jums viss kārtībā?
Piestutējot onkulīti kājās, palīdzeju notīrīt jaku.
-Jā, paldies, meit.
-Nāciet, piesēdiet.
Palīdzēju viņam tikt līdz betona klonam.
-Vai, meit, paldies Tev liels. Ne katrs piecelots un palīdzētu.
Paraudzījos uz onkulīti.
-Kāda jēga ir nepalīdzēt un raudzīties, ka kāds pakrīt un vārtas pa zemi, ja sēdi blakus rokasstiepiena attālumā. Bet ne visi mēs esam vienādi, kāds vēl palīdzētu nokrist.
-Tā gan ir, meit, tā gan ir.
Onkulīša acis izskatījās pazīstamas. Iemalkoju vēl pāris malkus no kafijas.
-Jums varbūt ūdeni atnest?
-Nē, nē, meit, es nu došos, nedaudz piesēdis esmu. Enerģiju atguvu, varu iet tālāk pie sievas uz slimnīcu.
-Es ceru, ka viņai drīz būs labāk.
-Viņai ir alcheimer, reizums viņa nav pat ar mani, reizums ir. Bet kad ir, tās ir laimīgākās dienas manā mūžā.
Raudzījos uz viņu un sāku apzināties, cik ļoti man ir veicies ar Natašu. Onkulītis uzsāka ceļu, piesitot spieķi pret zemi.
-Man ļoti žēl.
Viņš piestāja un pagriezās.
-Atrodi, meit, sev kādu, kuru tu mīlēsi tik ļoti, lai pat pēc desmit gadiem, kad esat šķirti, ir vēl spēja mīlēt vienam otru.
-Tas nav iespējams!
Noteicu. Onkulis pasmaidīja.
-Laimīgie mīl divreiz. Pirmoreizi- pirmā milestība, otro reizi ir tā milestību, kuru tev novēlu atrast..
-Man šķiet, ka man viņa jau ir.
Nejauši pateicu.
-Nelaid vaļā, pat tad, ja tev šo mīlestību cenšas atņemt.
Nelaid vaļā pat tad, ja viņu tev cenšas atņemt. Onkulīts bija jau prom. Nelaid vaļā pat tad, ja viņu tev cenšas atņemt. Viedi vārdi. Bet es neticu, ka mēs mīlam tikai divreiz, vis atkarīgs no ieguldītadarba un vēlmes aizmirst cilvēku. Bet es neesmu tā, kura par to drīkstētu un vai varētu spriest. Pašlaik manu prātu ir pārņēmusi Nataša un liekas, ka es viņu nekad neaizmirsīšu, lai gan man viņu cenšās noņemt Izabella. Pabeidzot kafiju, piecēlos un devos uz priekšu. Garām juvelieru veikalam. Pagāju pāris soļus un atgriezos riņķī. Es zinu, ko viņai jāuzdāvina. Pasmaidīju. Ieejot juvilier veikalā, mam pretīm stāv melnbalti ģērbusies sieviete, ar matiem saceltiem uz augšu. Viņas krekla pirmās trīs bogas ir atpogātas. Nataša bieži vien šādi ar nēsā kreklus.
-Sveiki, kā varu Jums palīdzēt?
Pieklājīgi un klusi sieviete nočukstēja.
-Sveiki, es meklēju burtiņus, kulontipa burtiņus, ko var iekārt ķēdītē.
Sieviete mirkli padomāja.
-Šeit.
Sieviete pasmaidīja un norādīja ar roku uz noteiktu vitrīnu. Piegāju pie tās.
-Ir kāds konkrēts burts, ko meklējat?
-N.
Sieviete skatījās vitrīnā.Braucot ar acīm pāri, gaidīju, ka mani kāds no burtiem uzrunās. Tā es tur stāvēju desmit minūtes un tad izlēmu.
Satvēru N burtu, kas ir no zeltas un kas ir iekārts zelta ķēdītē, devos uz bāru, iedzert pāris alus glāzes. Ieejot bārā, ar acīm pārlaidu skatu visam bāram. Vieni vīrieši, kuri atnākuši pēc darba apslacīt lūpas ar kārtējo glāzi alus. Apsēdos pie bāra letes. Man automātiski pievērsa uzmanību. Nejau ik dienā šeit ierodas skaistas sievietes, kuras ir pašpārliecinātas. Bīstami ir būt vienai. Nē, nejau bailes no vīriešiem, man tomēr ir divi vecāki brāļi. Bet no fakta, ka paliec viens ar savām domām un viņas tevi vari atri vien nogalināt. Bīstami. Cik reizes mani tas nav triecis pret zemi.
-Bārmen, glāzi alus, lūdzu.
-Glāze alus, meitenei, stūrī.
Viņš pasmaidīja. Es pagriezos, lai izpētītu visu bāru. Lieliski, bilijarda galds. Netālu no nbilijarda galda atrodas šautriņas. Pie krēsliem stāvēja vīrietis, kurš lika ietvarā savas šautriņas. Mans upuris, kuram šovakar sagriezīšu prātu. Vai maz to vēl spēju..
Piecelos no krēsla un pacelu rokā, kurā ir monēta.
-Esmu sieviete un vēlos spēlēt bilijardu.
Kā jau bija paredzēts, uz šo saucienu atsaucās mistiskais vīrietis ar šautriņām.
-Un ko sieviete vēlas?
Es pasmaidīju izaicinoši. Tikai atceries, Lena, ka tu vairs neesi viena.
-Sieviete pašlaik velas būt mājās, labu seksu un martīnī, bet iztikšu ar bilijarda spēli.
Viņš izņēma monētu no manas rokas un pasniedza kiju. Atpogāju vienu pogu no baltā krekla un pasmaidīju.
-Tu man traucē koncentrēties.
-Es vienkārši atpogāju kreklu, man ir karsti no alkohola.
-Protams, man paliek ciets, jo esmu dzēris.
Es sastingu un sakniebu lūpas. Tas nu gan ir lēti. Pieliecos, lai sistu pa balto bumbiņu. Pievēru vienu aci. Ieliec visas dusmas vienā sitienā. Liec visu, kas sakrājies. Vienīgais, kur to visu varu ielikt ir kādam pa seju. Izsitu balto bumbiņu, kas atsitās pret pārējām bumbiņām un izsitot tās no vietas.
-Nesanāca šoreiz. Varbūt veiksies man.
Kungs neskatoties sita pa bumbiņām. Protams, viņš nevienu neiesita.
-It kā nemāki spēlēt, vai kā?
-Es nemāku, māku tikai dziedāt.
-Meli, es redzu, ka tu zini, kur sit, bet vienkārši ļauj man uzvarēt.
Kungs pagriezās pret bārmeni.
-Alus glāzi, jaunkundzei, kurai dikti tīk turēt davu vārdu noslēpumā.
-Uja, uja, tu nemaz nejautāji, noslēpumainais.
Atgriezos gadu uz atpakaļu, kad flirts ar vīrieti likās pareizs un viegls.
-Mani sauc Džeims.(Jame)
-Tā kā viskijs Džeimnsos?( Jameson)
-Tieši tā, esmu Džeimsons.
Pasmaidīju un triecu balto bumbiņu pret sarkano bumbiņu.
-Gandrīz trāpīju bedrītē.
Ar krītu smērēju kijas galu. Mans prāts pa visam atslēdzās no Natašas un viņas ģimens. Nē, es negrasos krāpt. Es vienkārši mēģinu atslēgties. Tā ir vieglāk, ka izliecies, ka problēmas nav. Reāli problēma jau nav. Esmu vienkārši iemīlejusies, vēl pie tam abpusēji. Un problēma šajā situācijā ir Izabella, kura negrib piekāpties un atdot savu meitu man.
Noliku alu glāzi.
-Es došos.
-Es tevi pavadīšu.
-Džeims, mani nevajag pavadīt.
-Vajag gan, tu tomēr esi sieviete.
-Un?
-Es tevi pavadīšu.
-Nē.
Paķēru jaku un devos ārā pa durvīm. Nekāda gadījumā tik lēts čalītis mani nepavadīs pavadīt. Viss ticamāk tas nozīmētu izvadīt mani. Viņš man grasījās sekot, bet es žigli nogriezos un iekāpu autobusā, kas veda mani mājās.
Apreibusi iegāju mājā. Ar vienu aci fokusējoties, kur jāiet, kāpu pa kāpnēm. Viens- divi- trīs. Tenterēju pa kāpnēm. Viņa noteikti, ka guļ. Nedrīkts pamodināt, Natai rīt skola, paga, nē, šodien bija sestdiena, tā tad rīt ir svētdiena. Varbūt es kļūdos.. Paveru klusiņām durvis. Nataša mierīgi gulēja savā pusē apķērusi manu spilvenu. Bez uzmodināšanas šeit nekas nenotiks. Ievilku gaisu un lēnām tuvojos gultai. Pa ceļam nometot savas drēbes. Pirms nometu ādas jaku uz zemes no tās izvilku ķēdīti. Šonakt atdošu. Pavēru segu, Natašas acis atvērās. Es sastingu.
-Signalizāciju uzliki?
-Jā.
-Kur tu biji?
Liecos pie viņas, lai iegūtu skūpstu.
-Ar Alīnu, es tak teicu.
Turēju dūrē viņas kaklarotu, ko gribu sniegt viņai.
-Tu smirdi pēc alus. Man nelabi paliek.
-Neko padarīt, nāksies tevi pieciest.
-Viss ticamāk, ka izvelsies no gultas nakts vidū.
Nataša iesmējās un grasījās griezties uz otru pusi. Satvēru viņas roku un ievietoju plaukstā ķēdīti.
-Ja tev grasās atņemt tavu mīlestību, nekad neaizmirsti par mani.
Natašāa paraudzījās uz ķēdīti.
-L.. Tava vārda pirmais burts.-Viņa ieturēja klusumu-Nekad neaizmirsīšu tevi. Cilvēku, ko...
Viņa nepabeiza. Viņa vienkārši turēja rokā ķēdīti un raudzījās mani, it kā es būtu pats Dievs. It kā es būtu tik tiešām viņas laime.
-Boo, tu esi mana laime.
-Draudziņ, -Nataša pielika pieri pie manas pieres- Tu man. Lai cik cukuroti tas skanētu. Prātīgi šonakt guli, neizvelies no gultas, jo tu guli manā pusē.
-Tāpēc man likās, ka kaut kas smaržo salidi un liek justies man droši.
Nataša pasmaidīja un nolika ķēdīti uz naktsskapīša.
-Varbūt tomēr laidīsi mani gulēt ārpusē?
-Man vienalga.
Nataša pārkāpa pār mani un aizvēla mani uz manu pusi.
-Tikai, lūdzu, ja pieliek slikti, neapvem mani.
-Man nepaliks. Es nemaz tik daudz neizdzēru.
-Labi, ejam gulēt. Rīt aizbrauksim kaut kur kopā.
-Tu esi tik skaista.
Ar roku braucu pāri viņas matiem.
-Un tu esi piedzērusies.
-Rīt es vairs nebūšu, bet tu vēl aizvien būsi skaista.
-Aiziet, mazais cukur, izgulies un rīt parunāsim.
