Iznācu no dušas, pārkāpu pār Natašu un iekārtojos savā gultas pusē.
-Tā arī neesmu īsti sapratusi, Boo, kāpēc tu to gultu piestūmi pie sienas?
Paraudzījos uz Natašu.
-Tāpēc, ka tu vairākas reizes izkriti no viņas.
Nataša smejoties atbildēja.
-Nē- Gluži kā mazs bērns novilku atbildi- Tu vienkārši mani izgrūdi.
-Aha, es saprastu, ja tu izkristu, kamēr mēs vārtamies pa gultu, bet nejau nakts vidū.
Nataša sāka jau balsī smieties par mani.
-Dažkārt es nesaprotu, ko es tevi esmu saskatījusi, Boo.
Viņa paskatījās uz mani.
-Es tev varu pateikt. Piemēram, tu dievini, kad es esmu komandējoša, iedomīga un pašpārliecināta. Āā un tam visam bonusā, esmu skaista.
Ar mākslīgu šoka seju skatījos uz viņu. Nataša pieliecās pie manis un noskūpstīja.
-Kad tu pēdējo reizi biji komandējoša? Ļauj padomāt, tikko, kad sākām tikties. Tagad tu esi uķi puķi mazulītis.
-Uja, uja. Ierunājās.. Emocionāli siltais cilvēks, kas pat neraud.
-Tev nesanāk man iedzelt.
Pašapmierināti pasmaidīju.
-Zini, kā es tev iedzelšu?
-Nu nu, pārsteidz mani.
-Mums šonakt nebūs sekss.
Es paliku nopietna.
-Ha-ha, ļoti smieklīgi.
-Es nopietni, tev tak nebūs spēka priekš vēlvienas sievietes.
Satvēru Natašu un uzvilku sev virsū.
-Būs mums.
Viņa satvēra manu seju savos slaidajos pirkstos un skanieba lūpas.
-Es tev teicu, ka nebūs.
-Ohh, tu nespēj man atteikt. Tu pārak mani iekāro.
-Cik nu iedomīgi tas bija.
-Mācos no tevis.
Viņa liecās pie manām lūpā, pāris centimetru attālums starp mūsu lūpām. Viņa viegli iegoda sev lūpā. Nataša pārņēma kontroli pār šo visu, viņa apsēža jāteniski uz manis.
-Nemācies, man patīk noteikt ritmu visam. Man patīk valdīt pār tevi, man patīk, kā tu lūdzies mani. -Viņa izvilka no sava zīda virssvārča jostu un pasmaidīja.- paspēlēsimies, kā es to gribu.
-Tā ir vienmēr, bet atšķirība ir tajā, ka es kontrolēju, kad tu beigsi, ne tu.
Viņa klusējot sasēja manas rokas un paskatījās man acīs, es liecos pie viņas lūpām, centos iegūt kāroto skūpstu. Savu mazo kaislību no kuras esmu atkarīga. Bet viņa tik spēlējas, tikko kā manas lūpas skārušas Natašas lūpas, viņa atraujas.
-Mums te kādas ‘’ Piecdesmit Greja nokrāsas” , vai kā?
Nataša klusēja. Tā bija Nata, kura man iepatikās. Viņa rīkojās, kā viņa vēlējās, ar manu ķermeni. Veda baudā un tad rāva ārā no tās, kā tas maz ir iespējams.
-Tu-Ieelpa, aizturēta izelpa-Dzīvojies ar mani pašlaik.
Viņa pacēla galvu un paskatījās acīs.
-A ko tad tu domāji.
Nosēju no rokas zīda jostu.
-Boo, tu esi kaut kas neaptverams.
-Protams, nāc azotē, iesim gulēt.
-Bet tu pirmstam teici, ka mums nekas nebūs.
-Bet vai tad bija?
Nataša iesmējās un ievilka mani azotē.
-Nē, ko tu, mēs tikai fiziski apmainījamies ar viedokļiem un apvaicājāmies, kas kurai patīk.
-Pareizi vien ir.
Mani plakstiņi kļuva smagi, braucu ar roku pāri Natašai, kura jau sen kā iemigusi un ik pa laikam miegā noraustas. Ta ir uz nervu pamata.
(Sapnis)
“Es stāvu istabas vidū. Viss apkārt joņo cilvēki šurpu turpu. Cenšoties fokosēt savu skatienu uz kādu konkrētu lietu, mani atsēdināja uz krēsla. Pēkšņi istabā iestājās klusums. Man priekšā parādas galds, aiz galda sēž sieviete, ar iztaisnotu muguru, sarkanām, sakniebtām lūpām, kura raudzījās manī. Mati sacelti uz augšu. Acis tumšas gluži kā Natašai. Sieviete pasmaidīja.
-Teicu, liec mierā manu meitu. Tagad par to maksāsi.
-Izabell?
-Es tev vienreiz teicu, ka Kundze priekš tevis, tu kājslauķi. Tu neesi nekas.
-Nedari to, ļauj man būt ar viņu.
Piecēlos no beņķa. Izabella sēdēja nekustīgi.
-Par vēlu, līgums jau noslēgts. Viņa ir tikai miesa, ko mēs pārdodam kādam, kas pēc tam pārdos savu bērnu nākamajam.
-Tas ir nepareizi.
-Bet mūsdienās nevienam neinteresē pareizi vai nepareizi. Visiem interesē tikai pasprēgāt un pierādīt savu taisnību.
Realitātē mana sirds sāka sisties straujāk, mans ķermenis svaidījās šurpu turpu un aukstie sviedri mani raustīja starp nomodu un gulēšanu.
-Tu neuzvarēsi šajā jautājumā.
Devos uz durvju pusi.
-Kā tad, lai es neuzvaru, ja esi ieslodzīta pati savos sapņos?
Izabellas ļaunie smiekli mani nobidējā. Es izskrēju no istabas un skrēju, pat nezinu kur. Kāda starpība kur, man ir jāpamostas.
-NATAŠĀ?- Kliedzu un turpināju skriet, ar roku velkot gar sienu- NATAŠĀ, KUR TU ESI?- Apskrēju ap stūri. “
(Sapnis beidzas
-NATAŠĀĀĀĀ?
Bļaujot, piecēlos sēdus. Mana sirds dauzas kā negudra. Strauja ieelpa un izelpa. Tumsa ir sagrābusi istabu. Nata pagriezās pret mani.
-Esmu šeit, tev viss labi?
Sirds norimās.
-Jā.
Neizprotos, kas ar mani notika, atgulos uz atpakaļu. Nata pielīda tuvāk.
-Esmu šeit, es nekur neiešu, mierīgi, draudziņ.
Nataša iemiga. Var just, ka cilvēks noguris. Natas roka atrodas pār mani. Es atkal iemigu.
(Sapnis)
“Baznīca. Devos tuvāk, neviens man nepazīts. Visi novērš savu skatienu no manis. Pat cilvēki, ko es zināju, ka nenovērsīs, viņi novērsa. Atvēru baznīcas druvis. Pie manis pienāca vīrietis, kura seju es neredzu.
-Kur ir Nataša?
-Dodies prom pirms nav par vēlu!
Vīrietis nemainīgā balss tonī noteica.
-Bez Natas es neiešu.
-Šarlote pieder citam.
-Viņa nav prece. Viņa ir sieviete.
-Es jau tā nedomāju.
Vīrietis piedāvāja savu roku, lai sekotu viņam. Viņš pavēra nākamās durvis, kas ved uz kapelu.
-Dod man Natu un mēs pazudīsi.
-Viņa pieder citam. Paskaties pati.
Ieejot kapelā, manu acu skatienu piesaista ieejas un izejas, visas tiek apsargātas, sarkans paklājs no durvīm līdz par mācītajm. Visa telpa ir piepildīta ar cilvēkiem. Sekojot ar acīm sarkanajam paklājam, mans skatiens apstājās pie diviem cilvēkiem, kas atrodas pie mācītāja un ir sadevušies rokās. Sieviete ar melniem matiem nokārusi galvu un cenšas izraut roku no tvēriena.
-Tev ir iespēja, Lena, atgūt to, kas pieder tev.
Devos uz priekšu pēc iespējas tuvāk Natašai un viņas līgavainim. Nata paskatījās uz mani un izrāva roku no līgavaiņa rokas.
-Lena, es zināju, ka tu nāksi pēc manis.
Viņa pacēla kleitas apakšdaļu un sāka skriet pie manis. Tas viss liekas, kā mūžība. Kā tas varbūt. Sāku skriet pretīm.
*Realitātē mans ķermenis svaidas šurpu turpu, ik pa laikam jūtot kā Nataša mani parausta un cenšas pamodināt.
Satvēru Natašas roku. Mani pacēla mistiskais vīrietis, bet Natašu pacēla viņas līgavainis un katrs rāva uz savu pusi.
-Nata, nelaid mani vaļā.
-Nekad.
-Nata, nelaid, tu man slīdi no rokas ārā-Viņas roka tiešām slīdēja no manas rokas laukā.-Nata, nelaidies vaļā.
Ieradās viņas māte Izabella.
-Es tev teicu, ka pazūdi, tu neklausīji. Tagad ar varu nāksies jūs šķirt.
Nē, es neatlaidīšos. Ar abām rokām satvēru Natašas vienu roku.
-Nata, lai kas notiktu, apsoli, ka atgriezīsies, apsoli, ka tu nekad mani neaizmirsīsi.
*Nu jau es sāku kliekt miegā neizdibināmus vārdus. Cīnoties ar miegu un realitāti, es ieslīgu miegā.
-Nataša, nē, apsoli, ka atgriez.........
(sapnis beidzas)
Piecēlos pussēdus strauji, nositot visu malā, kas pa ceļam.
-NATA, APSOLI, KA TU ATGRIEZĪSIES. APSOLI, KA TU MAN NEKAD NEAIZMIRSĪSI.
Izbļaujot šo vārdus, Nataša mani sagrāba.
-Mierīgi, draudziņ. Celies, tas ir tikai sapnis.-Nataša mani purināja, kamēr mans skaties palika sastindzis kaut kur sienā- Celies, es esmu šeit pat, nekas nav noticis. Tu trīci, Lena. Celies!
Raiž pilni, Nataša mani purināja. Vēl gluži kā sapnī. Nespēju pamaosties.
-Tev atnest ūdeni?
Attopties beidzot pagriezos pret Natašu.
-Boo,-Pieligu pieri pie viņas un pavilku sev ciešāk klāt-nevajag.
-Ko tu redzēji? Jau kuro reizi tu bļāvi manu vārdu.
Mēs atgulāmies uz atpakaļu, Nataša turot manu roku, iekārtojās man tuvāk.
-Boo, apsoli, ka tu atgriezīsies, ja tevi aizvedīs, apsoli, ka nekad neaizmirsīsi mani.
Cenšoties neapraudāties no spriedzes, ko mēs sev esam apkārt radījušas saistībā ar tām kāzām.
-Protams, draudziņ, ka atgriezīšos. Es nekur netaisos part doties.
Skatījos viņai acīs, vismaz man tā liekas, ka skatos. Istaba ir pilnīgi melna.
-Precamies!
Klusi nočukstēju.
-Ko?
-Precamies. Tad tu varēsi apprecēties ar savu un līgums nebūs spēkā nekad.
-Tā nevar, ja māte to uzzinās, tas nebeigsies labi.
-Padomā par to pirms saki, nē.
-Un ko mēs darīsim tajā brīdī, ja šīs jūtas pazudīs?
-Izšķirsimies. Sagatavo līgumu, ka es nedrīkstu neko no tevis ņemt, ja tiek šķirta laulība. Domā loģiski, boo.
-Draudziņ, tavā vietā es labāk pamostos realitātē.
-Cik nu reāli ir tas, ka tu mani neaizmirsīsi, cik reāli ir tas, ka tu atgriezīsies?
Nataša nopūtas, noskūpstīja manu pieri un pievilka mani sev ciešāk klāt. Viņa neatbildēja uz jautājumu.
-Ej gulēt, draudziņ, esmu šeit pat.
Gulēt, kā tad. Es neticu, ka viņas māte ir tik ietekmīga. Visticamāk, ka tie ir meli. Jāpiespiež Nataša apprecēties ar mani, tad otrs laulību līgums nebūtu spēkā, bet kā es varu zināt, vai jūtas nepazudīs.
