local-stats-pixel fb-conv-api

Kas pareizi, kas nepareizi? 20. Nodaļa0

21 0

Rīts, saule ir tik sasodīti spoža. Nata ieritinājās tuvāk man.

-Draudziņ, tu esi augšā?

Mana elpa vēl aizvien ir smaga, nebildu ne vārda. Centos cīnīties ar savām galvas sāpēm un ķermeņa sāpēm, kā arī ar drebuļiem.

-Tu dedz kā ugunīs, draudziņ. Brauksim pēc iespējas ātrāk mājās, lai varu aprūpēt tevi.

Es labprāt, ko teiktu, bet man ir super grūti parunāt.

-Kāpēc tu nerunā?

Un atkal man ir klepus, manas plaušas sāk sāpēt.

-Man ir grūti.

-Tev vajadzētu pie daktera tikt.

-Tā ir parasta saaukstēšanās.

-Tu izskaties tik mīlīgi, kad esi nevarīga un ļauj man par sevi parūpēties.

Vismas kādam šeit ir prieks no ta, ka es slimoju, atkal aizmigu.

-Ei, draudziņ, celies-Nataša mani vairākas reizes sabučoja- celies, draudziņ, braucam mājās.

Pavēru acis, ar pēdējiem spēkiem piecēlos un apsēdos gultas malā.

-Tev palīdzēt, Lena?

-Nē, būs labi.

Piecēlos un taisnā ceļā devos uz mašīnu. Man riebjas slimot, vairākus gadus nebiju slimojusi, bet tagad pēkšņi saslimu. Neviens laikam nav neuzveicams. Vairākas reizes šķaudīju, klepju, tad šķaudīju. Nataša sasmējās par mani un pasniedza salveti.

Pēc vairāku stundu kratīšanās, mēs beidzot nonācām galā.

-Neierasti, ka tu esi tik klusa, Lena, parasti tu runā un runā, un runā.

Pasmējos. Vēlētos teikt, ka jūtos labāk, bet kaulus lauž, klepus tāds, ka liekas plaušas izkritīs un nu jau arī iesnas sāk parādīties.

-Tu varēsi aiziet līdz mājai pati?

-Es tak neesmu salauzusi neko.

-Oho, Lena pamodās. Vakar gan neizskatījās, ka varētu pati aiziet.

-Tā bija sīka vienība.

-Labi, ej iekšā, es mantas ienesīšu, bet tu uz gultu pa taisno. Pagatavošu vistas bulijona zupu pēc tam.

-Tu mani noindēt grasies?

-Un kad būs gatavs, pabarošu.
Klepojot smējos. Novilku kurpes, ādas jaku, treniņbikses un t-kerklu, to visu nometot zemē un ievēlos gultā.

-Tu esi tipisks vīrietis dažkārt, Lena.

Nataša, vācot pēc manis, bilda.

-Nē, vienkārši slinka pašlaik. Es tev atdarīšu.

-Jā, iztīrīsi tu māju vienreiz.

-Jā, kaut vai.

Pagriezos uz sāniem un iemigu.

Datora gaisma spiež man acīs un traucē atkal iemigt, kā var pagulēt, ja tempretūra ir lejā un ka esi nogulējis visu dienu, visu nakti. Pavēru acis un skatījos, ko Nataša drukā savā datorā. Paceļot acis uz augšu, skatienu pievērsa telefons, kas atrodas viņai pie auss. Nataša paskatījās uz mani, pasmaidīja un pārbrauca ar roku pāri maniem matiem.

-Jā, mēs bijām pie maniem vecākie. Tēvs pa taisno pateica, ka labāk, lai Lenu vedu prom no turienes, ka māte noēdīs bez sāls un maizes.- Klusums- Māte uzreiz Lenai mugurā klupa. -Viņa pieliecās pie manis un sabučoja- Nē, nu tēvs man lika aizvest Lenu līdz pilsētai un iesēdināt autobusā. Es pavaicāju, vai viņš galīgi saspiedies, ka savu sievieti kaut kādā nekuriens pilsēta atstāšu. Māte bija pārskaitusies par to, ka tikai trīs dienas biju un neko ar viņiem pat nerunāju.- Klusums- Nu, bet ko tad es ar viņiem runāšu, kamēr Lena ir ar mani. Jā, labi, es apprecēšos, bet es nekad neiemainīšu Lenu pret viņu.

Viena problēma ir, es nedzirdu ar ko viņa runā. Vairs nekoncentrējos uz viņas sarunu. Nataša ļoti reti runā pa telefonu, kad ir ar mani. Liekas, ka viņai nav draugu. Bet ko gan es īsti zinu par Natu? Praktiski neko, jo nekad es neesmu dzirdējusi, ka viņa piemin savus draugus vai ko tādu. Tikai un vienīgi ģimeni. Pārliecos viņai pāri un satvēru savu telefonu. Viena īsziņa, atvēru to.

“Cik riebīgi no tavas puses ir šādi izturēties pēc ta, ka esmu tev bijusi blakus visu laiku.

Tu nevari man vienkārši uzgriezt muguru, es esmu vienīgā, kurai rūpi.

Un kad man tiešām tevi vajag, tu neesi man sasniedzama un iemet acīs, ka esi kopā ar Šarloti.

Viņa tevi tikai izmanto, varu pat derēt par to, jo paskaties uz viņu, tu viņai nederi.

Viņa tevi nav pelnījusi, tu esi labāka par to.

Man tiešām vajag kādu ar ko izrunāties, tu varētu atbraukt?

Ja tu neeatbrauksi, es veikšu pašnāvību, tik ļoti iemīlējusies es vēl nekad neesmu bijusi.

Vēl bonusā es ar viņu biju saderinājusies.

Karolīna.”

Manas acis ieplētās. Man šķiet, ka beidzot šeit jānosprauž ir robežas. Es saprotu visu, bet viņa aizskāra Natašu un tas nebūt nav labi. Karolīna visu laiku vaino mani, ka es izdarīju savi izvēli, ka es aizgāju, ka es biju tā, kurai nekas nerūpēja, ka man bija vienalga. Karolīna ar galvu saprot, ka problēma bija viņā ne mani. Labi, jā, man bija zināmas jūtas, bet tās es centos pēc iespējas vairāk kontrolēt un nepieļaut to izpausmi. Pa to laiku, kamēr raudzījos uz īsziņu, Nataša jau ir beigusi sarunu.

-Nē, nekādā gadījumā tu ar viņu nesatiksies. Un vēl šitā izteikties par mani, vēl jo mazāk laidīšu tevi tur.

Paskatījos uz Natu un nobloķēju telefonu.

-Beidz, tu tak zini, ka man esi svarīgākā.

Pielienot tuvāk, ieliku roku viņai starp kājām un satvēru viņas kāju, kā es to parasti daru guļot vienkārši blakus.

-Un? Tev bija jūtas pret viņu, draudziņ, neies krastā. Un tas teksts, ka tu man nederi. It kā būtu kaut kādas kurpes.

-Boo, nu lūdzu atļauj man doties.

Jutos tā, it kā es mātei prasītu atļauju doties uz ballīti.

-Nē, paklau, tu biji viņā iemīlējusies, viņa tagad ir šķīrusies. Izcili priekš tevis. Sieviete meklēs mierinājumu pie tevis un ievilks tevi gultā.

-Uzdod sev jautājumu tagad, vai es gribu sabojāt kaut ko brīnišķīgu, pret vienkāršu seksu un vienas nakts iekāri?

Nata brīdi klusēja.

-Labi, bet ik pēc stundas tev ir jāpiezvana video zvanā.

-Tu gan esi kontrolējoša.

Viņa uz mani paskatījas un savilka dusmīgu seju.

-Es vēlreizi tev teikšu, nejau es dods pie cilvēka pret kuru ir man bijušas ļoti spēcīgas jūtas, un nedomāju, ka ir beigušās, un nejau man šis cilvēks ir brīvs, kurš meklēs simt procentīgi mierinājumu gultā un aizmiršanos.

Mana seja saviebās, tas īstenībā veido loģiku šajā visā.

-Labi, ik pēc stundai video zvans, ja tevi tas padara laimīgu.

Nataša pašapmierināti pasmaidīja un paņēma manu telefonu. Tāpēc jau viņa man arī patīk, viņa ir komandējoša un kontrolējoša. Nevaru pat loģiski izskaidrot to, kāpēc man tas piesaista, bet mani tas piesaista nereāli. Viņa nekontrolēs ko, kur un ar ko es kaut ko daru, bet noteiktās lietās un vietās viņa to izdarīs. Manuprāt, tās ir tikai nesavtīgas rūpes.

-Mani laimīgu padari tu, un kamēr tava sirds pieder man.

-Ko tu darīsi ar manu telefonu?

-Atbildēšu viņai. Šī būs pēdējā tikšanās ar viņu, tā arī pateikšu un arī pateikšu, kas raksta. Un tu tagad vai nu paēd vai arī ej gulēt. Sekss mums nebūs.

-Nebūs? Es jūtos labāk.

Viņa uz mani paskatījās aptuveni tā, ka es būtu kaut kur galvu atsitusi. Viņa diezgan knaši uzdrukāja īsziņu un nolika visas ierīces prom.

21 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000