Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
37

Ar pirkstiem praucu pār Natašas kailo muguru. Caur galvu ik pa laikam izskrien Izabellas teiktais par pirmo mīlestību.

-Ja, draudziņ, es tevi nepazītu domātu, ka tas ir normāli, ka tik klusa esi. Kas ir noticis?

Nata pagrieza galvu uz manu pusi.

-Pastāsti man par savu pirmo mīlestību.

Klusi nočukstēju. Nataša aizgriezās un sniedzās pēc zīda virssvārča.

-Nata, nemūc!

-Es negribu par to runāt, kāpēc tieši šāds jautājums tagad? Ko tev mana māte ir pateikusi? Un tas nav tikai ‘’Tu man nepatīc”.

Viņa apsēdās uz gultas malas, cenšoties ar pirkstu galiem aizsniegt grīdu.

-Ir nakts vidus, kur tu skriesi tagad?

-Ejam pastaigāties. Pāri dārzam ir mežš, bet mežā ir maza būdiņa, kurai blakus tek upīte, aiziesim līdz turienei. Jo pašlaik tu esi redzējusi tikai stalli, kūti un māju.

Viņa iesmējas.

-Labi, dodamies.

Pēc desmit minūtēm mēs devāmies pāri dārzam. Turēju Natu pie rokas, negribu laist viņu vaļā, negribu, lai Natašas mātes vārdi iespaido mani.

-Kāpēc tu vaicāji man par manu pirmo mīlestību? Mana māte, ko teica par to cilvēku? Un tagad tikai man nepūt pīlītes.

-Viņa man teica, ka atbrīvošoties no manis tāpat, kā no tavas pirmās mīlestības.

Nataša palika bāla.

-Es nokārtošu to visu, neuztraucies.

-Es neuztraucos. Es gribu zināt, kas notika ar tavu pirmo mīlestību.

-Viņa bija skaista, gariem, blondiem matiem. Žilbinošu smaidu. Gara, bet nedaudz apaļīga.- Nata notrauca asaru- Mēs mācījāmies augstskolā kopā. Viņa vienmēr smējās un bija dzīves priecīga. Viņa ļoti mīlēja lasīt, mēs augām dienām sēdējām zem koka pie skolas, kamēr viņa lasīja romānus, tikmēr es vienkārši gulēju un braucu ar roku cauri viņas matiem- Ir diezgan nepatīkami dzirdēt, bet mani tas aizrauj, Nataša atalaida manu plauksu un aplika roku man apkārt ap vidukli- mēs tikāmies jau pusgadu. Es vēl nebiju apguvusi būt tāda, kāda es esmu tagad. Iedomīga un pašpārliecināta, kas aizstāvēs savējo neskatoties uz neko. Mēs atbraucām ciemos pie maniem vecākiem, uz vecākās māsas kāzām. Pēc tās dienas viss mainijās. Sieviete, kurā es iemīlējos pazuda.

-Pazuda?

-Gan vārda vis tiešākajā nozīmē, gan arī pārnesti. Viņa sāka sevi badināt, viņa palika apsēsta ar sporta zāli, viņa vairs nelasīja, viņas grāmatas krājās kaudzēm un uz tām parādījās putekļi, viņa kļuva nevīžīga un iekļuva smagā depresijā. Viņa pārstāja kopt sevi, viņa dzērt intensīvi sāka. Pārtrauca iet uz sporta zāli. Uz lekcijām viņa ieradās alkohola reibumā. Es sāku pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem, man kļuva neērti būt ar viņu. Viņas greizsirdība auga katru dienu, es to nespēju izturēt. Labi, līdz zināmai robežai tas ir mīlīgi, bet pēc tam tas jau paliek pa traku. Iekšējais cilvēks kādēļ es iemīlējos viņā izgaisa. Tad sākās trakākā daļa. Es pārtraucu attiecības ar viņu. Viņa mani vajāja, vainoja mani pie visa. Viņa pārtrauca mazgāties, iet uz lekcijām, mācīties, bet tad...

Nata ievilka smagnēju elpu.

-Un kas tālāk notika?

Nataša apstājās un noslēpa savu seju mani, viņas asaras sūcās caur manu kreklu. Nataša trīc, viņai ir auksti. Novilku jaku un apliku ap viņas pleciem, lai nenosalst.

-Paldies.-Noslaukot asaras, Nata turpināja -Viņai no nekurienes uzradās ietekmīgi draugi, no nekurienes parādījās jauna mašīna, lai gan es zināju, ka viņas vecāki ir parasti cilvēki, kuriem nebija iespēja nopirkt viņai jaunu mašīnu, kas ir nākusi no salona. Viņa savācās nedaudz, bet turpināja mani vajāt. Viņa sāka lasīt, sāka iet uz sporta zāli, mācījās vēl cītīgāk. Es ar viņu atjaunoju kontaktus. Viņa mani uzaicināja ciemos pie sevis, un tai reizē es dzirdēju, kā viņa runāja pa telefonu un sāka raudāt. Ar asarām acīs viņa kliedza uz manim, ka es esmu pie visa vainīga, ka viņa atgriezīsies pēc manis un atņems man manu dzīvību. Pēc tās dienas es viņu vairs nekad neredzēju. Lena, man bija nojauta, ka aiz tā varētu stāvēt mana māte, bet tu tikko to apstiprināji. Tu pat nevari iedomāties, kā tas sāpēja, meitene pusgada laikā pazuda manis dēļ, tāpēc es nevēlējos ar tevi neko veidot un centos turēt diskrētas attiecības.

-Neraudi, mazulīt.

Mēs turpinājām ceļu.

-Līdz brīdim, kad satiku tevi, es nebiju pārtraukusi par viņu domāt. Man vienmēr bija jautājums, kur viņa palika? Viņa pat neatvadijās no manis, kas notika, man ir tik daudz jautājumu. Es sev nosolījos, ka nekad vairs neiepīšos ar nevienu, bet tad uzradies tu. Man vēl bija kaut cik cerība, ka es varētu iemīlēties savā vīrā topošajā.

-Nata, tu esi gejs, ne biseksuāla. Nepiemirsti.

-Tas ir viss, ko tu dzirdēji?

-Nē, man tiešām žēl, ka tā ir noticis. Tā nav tava vaina, tu esi vienkārši ieciklējusies, ka tava māte ir pats nelabais, bet viņa nav, viņa cenšas tevi tikai pasargāt un dot labāko.

Apskāvu viņu.

-Lena, man ir bail, ka viņa topašu var izdarīt ar tevi.

-Vieglāk mani būtu nogalināt, nekā piedāvāt lielo naudu par tevi.- Atliku viņas šķipsnu uz atpakaļu- Es esmu pārāk.. Tu man pārāk patīc, lai es naudu izvēlētos tavā vietā. Es zinu, ka priekšā mums vēl ir liels neprāts, bet neko darīt. Šī ir tā mīlestība, kurā būs un ir ieguldīts darbs, mēs esam labākās draudzenes, bet tai pašā laikā starp mums ir kaisle un zināmas jūtas. Boo, kamēr to mēs neesam pazaudējušas, tikmēr viss vēl ir iespējams.

-Man patīk, kā tu turpini ticēt vārdam ‘’Mēs’’

-Kāpēc, lai es neticētu? Tāpat, ja apprecēsies tu nāksi pie manis un mēs darīsim visu to pašu, ko mēs daram tagad.

Nata pasmaidīja.

-Un ko tad mēs daram tādu?

Viņa aplika rokas man ap kaklu?

-Nezinu gan, izmēģinam matraci, mācāmies alfabētu, izpētam ķermeņus, mētājam drēbes un vienkārši runājamies..Viss vairāk man patīk tā daļa, kad ēdam.

Mēs apsēdāmies upītes malā, Nataša atspiedās ar muguru pret mani un dzīvojās ar manu roku.

-Lena, ļaujamies vājībai un pasapņojam par nākotni, par to, kā būtu, ja mēs varētu būt.

-Bet mēs būsim.

-Un mums būs bērni, divi- puika un meitene.-Viņas acis mirdzēja- Mums būs māja, trīs mašīnas, tu iesi uz darbu, kamēr es palikšu mājās ar bērniem, tad viņi sāks iet skolā un es atsākšu strādāt.

-Paga, a kur palika kāzas?

-Mēs apprecēsimies sākumā pa kluso un tad uztaisīsim lielas svinības.

Hmm, apprecēties pa kluso. Laba ideja, tad Natas un viņas vīra laulību apliecība nebūs derīga. Ļoti laba doma. Tā arī tur sēdējām un filosofējām par to, kā būtu, ja būtu izvele mūsu rokās.

Metu somā drēbes. Nata laiski gulēja gultā.

-Tu nekrāmēsi mantas?

-Es sagaidīšu, kad tu beigsi, lai varu pārkrāmēt, es neciešu, ka samet mantas somā. Cik tas ir nevīžīgi.

-To jau tu nevari ātrāk pateikt?

Pasmaidīju un ielēcu pie viņas gultā.

-Nē, man patīk skatīties, kā tu strādā. Vismaz izliecies.

Nataša ievilka mani sev azotē un turpināja tīt Instagram aplikāciju.

-Nezini, kur ir mans telefons, Nat?

-Lena, es pat nezinu, kur ir mana apakšveļa, un tev tiešām liekas, ka zināšu, kur ir tavs telefons.

-Pazvani uz viņu, asprāte!

Nataša nopūtās un atvēra manu numuru.

-Varēsi uzrakstīt Karolīnai, ka ilgojies pēc viņas.

Nataša sevi kacināja.

-Tu tak saproti, ka tevi tas uzvelk vairāk kā mani?

Mans telefons sāka vibrēt uz grīdas. Jauki, aizripoju līdz gultas malai un saķeksēju telefonu.

-Klau, Nata, kāpēc mēs tik ātri braucam prom? Nav īsti pat pagājušas trīs dienas?

-Tā būs labāk. Acīm redzot, ka atvest tevi šeit nebija mana spožākā ideja.

-Kāpēc ne?

-Tu viss ticamāk domā, ka mana ģimenīte ir super traka, bet viņi tādi nav.

-To es neteicu.

Bet nenozīmē, ka es to neesmu domājusi.

-Tēvs ieteica, ka labāk jābrauc ir prom, kamēr māte vēl kaut ko nav izgudrojusi izdarīt. Tēvs cenšas pasargāt tevi.

-ohh,- Satvēr Natašas seju, spītējoties visam pretīm, teicu- Mani neuztrauc tava mamma.

-Tas ir ļoti mīlīgi, ka tu centies izlikties, ka neuztrauc, bet es tak redzu, ka raizes viņa ir iedzinusi. Tu pēdējo nakti neesi gulējusi. Visu nakti grozījies šurpu turpu.

-Es nejūtos labi, man svilst krūšu rajonā un galava reibst.

-Noteikti esi pārkarsusi saulē.

Nata mani sabučoja un es ieklepjos.

Ieliku somas mašīnā un atspiedos pret mašīnu, lai sagaidītu Natašu. Ohh, grūti, galva sāp un gribas gulēt, visu nakti šitik dīvaini bija. Pienāca Izabella.

-Tu pazudīsi, vēlākais laiks būs pusgads. Skaiti jau dienas, Lena, teicu nelecies ar mani, tu neklausīji.

-Uja, uja. –Nobīdīju uz leju brilles, smagi noelpojoties- Tev laikam nav pielēcis, ja es aiziešu nāks nākamā sieviete, ka Natašai neinteresē vīrieši. Viņa viņu krāps, jo tu būsi viņu piespiedusi būt ar kādu. Uz taviem pleciem balsītīsies ģimenes prestižs.

Pasmaidīju, uzbīdīju bildi. Mana galva sprāgst uz pusēm, kas pēkšņi notika, viss tak bija labi. Man ieelpa kļuva smagāka un smagāka, krūtīs sāka dedzināt vēl vairāk, siekalas grūti pat norīt, pat stāvot tur vēlme aizmigt bija lielāka par jebko citu.

-Netēlo asprāti, skaiti labāk dienas. Un izbaudi Šarloti, kamēr vēl vari.

Izabella apcirtās uz riņķi un aizgāja pie Natašas. Natašas tēvs Konors ļoti, ļoti nerunīgs cilvēks. Visu laiku dzīvo savā pasaulē. Iespējams, ka tas ir tikai tāpēc, ka Izabella vienkārši neaizveras un kad Konors cenšas runāt, Izabella aiztaisa viņam muti ciet un izturas nievājoši. Diezgan skumji, ka šādi cilvēki vēl dzīvo, kuri iuzskata, ka ir labāki par citiem, kaut gan nevienā acī nav labāki. Neesi laimīgs aizej, nevis paliec un moki sevi un citus. Nata atvadījās no vecākiem. Iespīlēti džinsi, mans t-krekls, papēžī un saulesbrilles un tās arī ir manas. Viņa pienāca man klāt un sabučoja, iespītējot saviem vecākiem.

-Tev nav savas mantas, ko vilkt?

-Man patīk tavas.

Mēs devāmies atpakaļ normālā dzīvē. Uz atvadām pamāju Karmenai. Izbraucām no rančo teritorijas un smagie vārti aizkrita. Nataša paņēma manu roku.

-Tu jūties labi?

Nata apturēja mašīnu un skatījās uz mani. Mana galva žvangājās šurpu turpu, kanpi turējos augšā.

-Jā, protams.

Pasmaidīju, smagi ieelpoju un izelpoju, sarāvos ciešāk. Nata pārliecās man pāri un nolaida atzveltni uz leju.

-Paguli nedaudz.

Ik pa laikam pavēru acis, man ir ļoti auksti.

-Nata, tev sega ir?

-Un kā tev šķiet?

Nata isemējās, es atkal iemigu.

Mašīna apstājās, man virsū atrodas sega, kurpes novilktas, brilles iekarinātas spogulī. Moteļa izkārtnes gaisma mani žilbina.

-Man- smagnēji elpoju- man sāp galva.

Nata pārbrauca ar roku pār manai galvai.

-Draudziņ, še-viņa man mutē ielika elektrisko termometru- izmēri tempretūru.

-Es neesmu slima, man vienkārši gribējās pagulēt.

Sāku klepot un termomentrs izslīdēja no mutes. Nata nopūtās.

-Tad paliksim divas dienas šeit un kārtīgi izgulēsimies, tad arī brauksim mājās.

Nataša ielika man rokās trīs dažādas zāles un ūdeni. Paraudzījos uz viņu, viņa izskatās tik noraizējusies.

-Tak viss būs labi- Nošķaudījos- pagulēšu un viss būs atkal kārtībā.

-Un tu saki, ka es esmu spītniece.

Izdzerot zāles, mēs kāpām ārā no mašīnas. Mana galva sagriezās un atkritu pret mašīnu. Nata pieskrēja pie manis.

-Nu, bēbīti, ejam pagulēt nedaudz.

Viņa aplika roku man ap vidukli un atbalstot mani, iegājām numuriņā.

Nataša apgūlās man blakus un automātiski grasījās mani sabučot, es aizgriezos.

-Es tomēr esmu slima.

-Un? Tu tomēr esi mana draudzene. Un tā ir mana izvēle vai saslimstu līdz ar tevi, vai nē.

Nata mani sasmīdināja un izraisīja klepu. Beidzot klepot, Nataša mani noskūpstīja un ievilka sev azotē. Tagad gan es jūtos kā bēbītis.

0
37

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa RecidīvistsMedaļa Duraka 3000 spelesMedaļa Autoklikeris
  SAMSS 07.03.18 07:23
 
2
0

  

Charged avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa TribīneMedaļa Nedēļas hīts #2
  Charged 07.03.18 11:58
 
2
0