Kamīns sprakšķ, kā tai reizē, kad pirmo reizi braucu ar savām rokām pār Natašu, kad pirmo reizi noskūpstīju viņu, kad pirmo reizi ieguvu Natašu. Mans telefons ik pa laikam iemirgojas. Pieliecos pie Natas auss.
-Man ir jāatbild.
-Mhm.
Īsti neklausījusies, viņa izgrūda kaut kādu mistisku skaņu. Piecēlos un ar viskija glāzi devos prom no viesistabas, nezinu kā viņi to telpu sauc. Izvilku telefonu no kabatas-Karolīna. Uhh, aiziet, sākam visu no gala.
-Klausos, jaunkundz?
Vienīgais, ko dzirdu ir šņuksti otrpus telefonam.
-Hey, Karolīn, tev viss labi?
-Es nezināju, kam zvanīt. Es zinu, ka esmu nodarījusi tev daudz pāri, bet man nav neviens cits, kam rūp.
Un tagad atceries par mani. Ļoti jauki.
-Runā, Karolīn!
-Viņš-Šņuksts- viņš- atkal sņuksts- mani.
-Ko viņš tevi?
Mana sirds sitas strauji, mana pirksti savilkās dūrē. Ne dod Dievs viņš viņai būs pieskāries. Mani pirksti ir balti. No aizmugures mani satver Natašas rokas, kas sakabinas kopā. Salds un patīkams aromāts. Tas aromāts mani nomierina. Mana dūre atlaidās, man neuztrauc vairs, ka ar viņu kaut kas notiek vai ir noticis. Par vēlu Karolīnai nākt.
-Viņš mani pameta citas dēļ.
Nata nostājās man priekšā un ar lūpām izteiksmīgi vaicāja.
-Kas tev zvana?
Aizklāju telefonu ar roku.
-Tev tas nepatiks.
Nataša sadusmojās, bet negrasījās iet prom.
-Karolīn, man tiešām žēl, ka viņš tevi pameta, bet neko darīt. Dzīve tā notiek. Man nav laika šobrīd priekš tevis. Varam sarunāt- Nata pašapmierināti pasmaidīja- ka satiksimies kādu citu dienu, bet man nav laika tiešām, atvaino.
Vēl aizvien neapturāmie šņuksti. Ja Karolīna kaut ko sev izdarīs, to es točna nekad sev nepiedošu.
-Es zināju, ka nevienam es nerūpu. Pat tev, nē.
-Karolīn, tu pati savārīji šo visu starp mums, tu biji tā, kas bija super vienaldzīga. Un mana prioritāte ir Nataša.
Zvans atvienojās. Nataša ar izteiksmīgu smaidu smaidīja.
-Nu un ko tu tagad smaidi?
Pieliekot savu pieri pie viņas, vaicāju.
-Tu viņu atšuvi manis dēļ. Tas ir tik mīļi.
Nata sabučoja mani.
-Dāmas, lūdzu atgriežaties istabā, Nataša, māte vēlas aprunāties ar tevi.
Sekojām Rejam.
-Lena, bez apvainojumiem, visiem šeit ir zināms, ka Nataša precēsies drīz. Tāpēc es velos ar Šarloti aprunāties par kāzu kleitu un visu pārējo.
Protams, visi iemalkoja savus dzērienus, lai nebūtu jāsaka nekas. Izabella izteiksmīgi pasmaidīja, parādot to, ka viņa ir uzvarējusi.
-Netagad, māt. Šeit ir mana meitene tomēr.
-Mani tas neuztrauc, jums tāpat būs jāšķiras, lai cik ļoti tu spītētos pretīm- Izabella izvilka kāzu kleitu žurnālus un sniedza tos Natašai- izvēlies, kuru tu vēlētos.
Paskatījos uz Natašu, viņa tūliņ aizies pa gaisu. Nata ir straujas dabas, bet šis ir vairāk vai mazāk pārkāpis visas robežas. To zina visi un pat Natašas tēvs Konors neizskatās omulīgi.
-Ja tu tā turpināsi, Izabella- Nata tuvojās savai mātei- es neprecēšos, es aizbēgšu. Visiem labi zināms, ka es vai nu viņu krāpšu vai šķiršos pēc iespējas ātrāk. Es esmu un biju dumpiniece.
Izabella iecirta pliķi Natašai, es satvēru Natu un aizgriezu no visiem.
-Kāda šķiršanās un kāda krāpšana, neliec man darīt lietas, ko es nevēlos. Un tu, Lena, neiesasities šajās visā. Tu šeit neiederies, Šarlotes kārtējais misēklis, kas būs jāsaved pēc tam kārtībā.
Braucu ar roku pāri Natašas matiem. Diezgan drausmīga ģimenīte, viņi vismaz varētu tēlot, ka viņi ir jauki un pūkaini, ka viņi ir nedaudz ieinteresēti aizstāvēt Natašu.
-Paldies, Izabell, par piedāvājumu, bet es jau šeit iesaistījos tai brīdī, kad pirmoreizi pārgulēju ar tavu meitu, bet tagad atvainojiet visi, es vedīšu Natašu uz istabu.
Konors stāvēja atspiedies pret kamīna malu un izlikās, ka neko nedzird un neredz, kā arī visi pārējie. Viņiem visiem ir bail no Izabellas. Man ar, bet tāpēc, jau neļaušu viņai rīkoties nepareizi, neļaušu viņai ietekmēt mani, Nataša ir tā vērta.
Abas ar Natu devāmies uz istabu. Nataša man viegli piebikstīja ar gurniem. Paskatījos uz viņu, izgriezu pa riņķi un pievilku pie sevis.
-Jums vienmēr ir tādas vakariņas un pasēdēšanas? Viskijs vai vīns pie kamīna un ģimeniskās sarunas par kāzām, un pliķis sejā?
-Māte speciāli to darīja, lai nokaitinātu mani, lai parādītu, ka viņai ir vara, ne man.
-Izdevās?
-Nē, es tak gultā gulēšu ar tevi, mēs izdomāsim, kā būt kopā.
Viņa pastiepās pirkst galos un noskūpstīja mani.
-Nokaitināja gan viņa tevi, un pat pamatīgi. Man žēl, ka es neko nevaru izdarīt, lai tev tam nebūtu jāiet cauri.
-Lena, draudziņ, vis, ko es pateicu bija patiesība. Es apprecēšos ar viņu, bet es neliekšu tikšanās ar tevi. Neesmu jau galvu kaut kur saspiedusi.
-Nu un kurš tagad izklausās pozitīvi par visu šo situāciju?
Viņa pasmaidīja, iegrūda mani istabā un novilka krekliņu, un pēctam atvēra sev bikses.
-Un tagad, lūdzu, mēs varētu?
Atspiedos pret gultas kājgali.
-Lēnām izģērbies, gribu izbaudīt to skatu, ka paliec kaila.
Nata aizslēdza durvis un paklausīgi darīja tā, kā es gribēju. Lēnām viņas ķermeni nesedza nekas.
-Tev patīk tas, ko tu redzi?
Ar puspavērtu muti raudzījos uz viņu.
-Kas tāds arī var nepatikt?
Nataša man apkrita ap kaklu, mēs iegāzāmies gultā. Es ceru, ka Izabella vai vēl kas sazina, neieradīsies tagad.
