Sveiki, mani lasītāji, var gadīties, ka līdz pirmdienai nebūs jaunu rakstu. Nē, nevis tāpēc, ka slinkoju, bet gan es dzīvoju valstī, kur mazs sniegputenis ir dabas stihija un sola, ka pazudīs elektrība.
Paldies par sapratni un jauku vakaru. 
************************************************************************************
Liekot drēbes somā, mans prāts nerimās. Tas ir diezgan satraucoš mirklis, es braukšu satikt viņas vecākus. Kāds steidzīgi kāpa pa kāpnēm, atsita manas durvis.
-Braucam!
Džī noteica un devās lejā.
-Kur?
Sekojot viņai vaicāju.
-Nataša ir policijas iecirknī.
-Ko? Kā tu vienmēr visu pirms manis uzzini? Labākās draudzenes esat un dalāties ar netīriem noslēpumiem?
Apturot Džī, vaicāju.
-Nē, šoreiz es tur biju saistībā ar darbu, mums apzaga veikalu un sanāca tā, ka Natašu ieveda iekšā iecirknī. Labāku skatu par to nebiju redzējusi, sieviete apspīlētā kleitā ar diezgan lielu dekoltē, ko sedz mētelis un papēž, kurai ir uz pieres vairāk vai mazāk lasāms, ka ir izsmalcināta dāma, tiek ievesta ar sasietām rokām. Ejam izpestīt bērnu no ielodzījuma. Ejam, ejam, ejam! Viņa teica, ka māki tikt viņas mājā iekšā un zini, kur stāv nauda, lai varētu viņu izpirkt.
-Es zinu, kā tikt iekšā?
Ar pārsteigti saviebtu seju noteicu.
-Aha. Un ar steigu mums esot tas jāizdara, jums esot šodien pie viņas vecākiem jābrauc.
-I nerunā pa vecākiem.
Mēs piebraucām pie Natašas mājas.
-Es tak nezinu, kā tikt iekšā. Man pat atslēgu nav.
-Še atslēgu.- Džī iesmējās.-Aizmirsu pateikt, ka viņa iedeva atlēgas, bet esot signalizācija uzstādīta.
Izgriezu acis.
-Džī, tu mani vienreiz kapā iedzīsi.
-Es? Protams, es atrodos aiz režģiem, nu ja, nu ja. –Džī sarkastiski atbildēja-Ej, glāb savu mīlu.
Iegāju iekšā, atslēdzu signalizāciju, visā mājā uzreiz pacēlās žalūzijas. Nauda, kur viņa glabā to? Rakstām galds, tur varētu būt čeku grāmatiņa, nauda, dokomenti. Piegāju pie galda, izrakņāju visas atvilknes, nav. Atvilknēs viņa to neglabātu. Ko viņa man ir stāstījusi par to visu? Berzēju vienu roku gar pieri, bet otru turēju ieliktu sānos. Ja reiz man, ko vajag atrast, tad galda malā ir podziņa, nospied to, atvērsies lādīte. Nobraucu ar roku gar galda malām, aha, atradu. Tā arī ir, lieliski. Pārējam lādītes saturam nepievērsu uzmanību.
-Braucam pestīt viņu.
Iesēžoties mašīnā, noteicu.
-Tā tava dāma ir vienkārši fascinējoša, kur tu viņu īsti atradi?
-Džī, bet es nopietni, neiesaisties nekādās saistībās ar viņu, kamēr vis nav nokārtojies.
-Kāpēc? Par ko tu runā?
-Man ir slikta priekšnojauta par faktu, kāpēc viņa atrodas policijā.
Saraukusi seju, noteicu. Tā arī ir, nekas labs tas nevarētu būt. Zinot Natas raksturu un viņu pašu. Mana seja palika nopietna. Roberts. Nē, nē, tas nevar būt, Nata tak nezina, kā viņš izskatās.
-Tā, mēs esam klāt. Tev ir nauda?
-Jā, diezan daudz.
No kabatas izvilku čupu ar banknotēm.
-Un viņa to naudu tāpat glabā?
-Jā, bet tu redzēji kāda drošība ir tai mājai, tāpēc varbūt brīvi glabā tādu naudas summu.
Ieejot policijā, piegāju pie policista. Man viņi visi vienādi.
-Sveiki, šodien apcietinājumā ieveda Natašu Šarloti Gibsoni, es varu viņu satikt.?
-Jums jāparaksta dokomenti pie viņa.
Policists ,nemainot sejas izsteiksmi, norādīja ar roku uz citu policistu, kas sēdēja pie galda un veda pie viņa. Policisti sarunājās čukstus un tad sēdošais pievērsās man.
-Kas Jūs es at Gibsones jaunkundzei?
Kas es esmu viņai?
-Saderinātā.
Policists pierakstīja manu sniegto informāciju sīki un smalki. Pārbaudīja vai nav nekas bīstams man un veda pie Natašas. Nata stāvēja ar muguru rokas sakrustojusi zem krūtīm, tas tik tiešām ir smieklīgs skats. Ietemīga, skaista un vis notaļ sievišķīga sieviete atrodas otrpus restēm.
-Hey, Nata, ko tu tur dari?
Uzsmēju viņai un piegāju pie restēm, izliekot manas rokas cauri tām.
-Es vienkārši vēlējos atpūsties un izmēģināt, kā ir tik šitai zaņķī iekšā.
Protams, viņa un viņas bravūrība un pašpārliecinātība. Nata noskūpstīja mani un apskāva.
-Nekādas mīļošanās, rokas ārā no ieslodzijuma vietas.
Policists strikti noteica, nemainot ne savu stāvēšanas pozu, ne sejas izteiksmi.
-Par ko tevi sasēja?
-Es zināju, draudziņ, ka atnāksi.
-Kā es varu neatnākt pēc tevis, Nata? Es paņēmu trīs čupiņas, kāpēc tu tik lielu naudu glabā tāpat?
-Šādām situācijām.
-Nu sajūta tāda, ka zināji, ka tevi arestēs.
-Nu šī nav pirmā reize.
Nataša pasmējās. Ha-ha-ha, mana draudzene ir noziedzinieks?
-Par ko tevi savāca?
-Par aizdomām, ka es pirku narkotiskās vielas.
Saraucu pieri.
-Par narkotikām? Cik ir jāmaksā?
-Nezinu, uzej augšā un noskaidro. Izdabun mani no šejienes, sāk gribēties čurāt-Nata norādīja ar pirkstu uz spaini stūrī-Tur es točna nečurāšu. Tā, kā raitāk un nokārto visu.
-Tas tik būtu skats.
Sāku smieties, devos pie policista, vēlreizi noskūpstīju viņu. Diezgan nolaists policijas iecirknis.
-Pie kā man jāvēršas, lai es par viņu varu samaksāt drošības naudu?
-Dodieties augšā pie iecirkņa priekšnieka, viņš Jums palīdzēs visu nokārtot.
Mēs izgājām no iecirkņa aptuveni pēc divām stundām cītīgas skaidrošanās, ka Nataša nepirka narkotikas, bet gan vienkārši deva naudu bezpajumtniekam. Policistam aizdomīgi likās, ka šis bezpajumtnieks aizbēga ieraugot policiju. Viņi tam neticēja, bet ieraugot naudas žūksni, ko izvilku no gabatas, domas strauji mainīja. Džī aizsūtīju prom, nebija jēgas gaidīt, ja nezinam, cik ilgi vis ievilktos. Apliku roku ar Natašas vidukli un uzliku saulesbrilles.
-Cik patīkami svaiks gaiss pēc tāda zaņķa.
-Kā tu tur nokļuvi, tas vis vairak mani interesē?
Ieinteresēti jautāju.
-Ejam uz mašīnu, visu paskaidrošu.
Tā arī darījām.
-Uz kurieni mēs braucam?
-Cik ilgi tu dzīvo šajā pilsētā?
-Divus gadus. A kas?
-Tu zini nostāstus pa šķērsielu rajonu?
-Esmu dzirdējusi, labāk tur netuvoties, ja esi viena. Un ka tur var dabūt jebko sākot no STS, beidzot ar pasūtījuma slepkavībam.
-Mani tur savāca policija.
Nogriežoties pa labi uz šķērsielu rajonu. Mana seja palika šokēta. Manu sievieti savāca netīrā šķērsielā?
-Ļauj man pareizi saprast, tevi savāca netīrā šķērsielu rajonā? Ko tu pie velna tur darīji?
Ar diezgan nosodošu toni vaicāju.
-Es teicu, ka es neatstāšu to visu tā.
-Par ko tu runā? Tu vēlies mani nogalināt? Pēc tik ilga laika beidzot vēlies mani nogalināt?
Jopcik popcik, Nataša tiešām ir traka laikam. Nu nejau tagad mani nogalināt, kad mums ir bijis labs sekss, ka mēs beidzot visu esam atrisinājušas.
-Mulķīte mana, nejau tevi nogalināt.-viņa noparkoja mašīnu blakus vienai no šķērsielām, satvēra manu roku un noskūpstīja mani- Es tev nespētu nodarīt pāri, lai cik arī kaitinoša tu dažkārt nebūtu, tu esi pārāk svarīga man, bet kādam citam gan es nodarīju un tāpēc mani savāca, jo redzēja, kā maksāju izsitējam naudu par to, lai nokārto šo visu. Protams, policija to redzēja un nodomāja, ka pērku narkotikas. Izsitējs aizskrēja ar daļu naudas, bet nokārtoja visu. Tagad es tev parādīšu, kas notiek, ja kāds pieskaras tev.
Mēs apgriezāmies ap stūri. Būdīgs vīrietis vairākkārt ar kāju spēra pa guļošu cilvēku.
-Pietiek!
Nataša noteica, sakrustoja rokas zem krūtīm un saknieba lūpas. Viņa izskatījās dusmīga, iedomīga un ietekmīga.
-Nata, ko tu izdarīji?
Ar šokētu seju raudzījos uz Natu un tad uz guļošo vīrieti.
-Iedod naudu, ko tu paņēmi!
Paklausīgi atdevu viņai naudu, Nata atdeva būdīgajam vīrietim naudu un viņš uzreiz pazuda. Uz zemes gulēja Roberts, viņš neizskatījās labi.
-Tagad tu saproti, ka neviens nepaliks nesodīts, ja pieskarsies tev?
Nataša pašapmierināti smaidīja, it kā būtu uzvarējusi pasaules čempjonāta.
-Tu nevari izmantot savu spēku un varu pret vājāku.
Piegāju pie Roberta, pulss vēl ir. Roberts pagriezās uz muguras, man aiz muguras nostājās Nataša un uzlika roku man uz pleca.
-Varu gan, ja tas skar tevi, ejam, pirms mūs nav savākuši atkal policija.
-Es nevaru viņu te tādu atstāt.
Roberts rīstijās un ik pa mirklim izspļāva asinis.
-Un viņš varēja pamets tevi? Un viņš varēja tev sist? Tu esi sieviete, viņš ir vīrietis, nekādu tiesību viņam nebija.
-Man nebija tiesību krāpt.
-To arī var atrisināt mierīgā ceļā, ne zvetējot meitenei pa muti. Un ja nu nākamreiz nebūs tik izturīga sieviete kā tu, bet vājāka, ko tad? Un ja nu viņš nosistu viņu? Pašlaik viņš ir tikai pamatīgi iedunkāts. Viņu savāks un izmetīs pie slimnīcas, ja tu tā vēlies.
Roberts satvēra manu roku.
-Tu par to samaksāsi!
Izgrūda ar pēdējiem spēkiem šo teikumu. Nataša uzlika savu kāju uz Roberta rokas, piespiežot to ar spēku pret zemi, teica.
-Mīļumiņ, tev vēl nav mācība, ka ja tu pieskarises viņai, tu pieskaries arī man un tu tā ātri vari trāpīt kapā?
Roberta tvēriens kļuva vājš. Nata iedeva pārpalikušo naudu viņam rokās.
-Ja tu kādam pateiksi, mēs pateiksim, ka piedalījies pagrīdes boksa mačā.
Nataša pasmaidīja, piecēla mani un mēs devāmies uz mašīnu. Ar to laikam man būs jāsadzīvo, ka ietekmīgi cilvēki lietas kārto savādāk.
Mēs piebraucām pie Džī mājas.
-Piekodinu tev arī, Lena, neko nesaki Džī, neiesaisti viņu šajā visā. Tev patīk cilvēks no augstākas klases, kurš problēmas risina šādi. Ar to ir jāsamierinas, līdz, ko es apprecēšos tā viss šis pazudīs no tavas dzīves.
-Roberts nebija problēma, Nataša.
Neapmierināti bubināju pretīm.
-Man tā bija. – Nataša manāmi sāka uzvilkties, viņas acis piepildīja dusmas- tagad paklausies manī tu, mazais skuķi-caur sakostiem zobiem Nataša izgrūda-TU ESI MANA. JA KĀDS PIESKARAS TEV UN NO TAVAS GALVAS NOKRĪT KAUT MATS, ES VIS TICAMĀK TO CILVĒKU ATRADĪŠU UN ATRIEBŠOS.
Nataša vārda vis tiešākajā nozīmē bļāva uz mani, es noriju siekalas un sāku trīcēt. Sieviete, kas ir ar ļoti smalku augumu mani iedveš bailes.
-Mierīgi, Nata, ieelpo.
-Kāds tev pie velna ieelpo?-Pēkšņi viņa rimās, paskatījos uz viņu ar satrauktu skatienu. –Piedod, draudziņ- Viņa satvēra ar rokām manu seju, pievilka sev klāt un atpalstīja pieri pret manu-Es negribēju tevi nobiedēt. Nedomā, ka esmu slepkava vai kas tāds.-Nata sniedza man skūpst, es nebaidos, ka tu esi slepkava, es baidos par visiem citiem cilvēkiem- Bet tad, kad viņš tevi sita, tu pazudi uz nedēļu, vēl aizvien, kad iekožu viegli tev lūpā un pavelku, tev sāp! Un redzēt, kā tu rausties no straujām kustībām man neļāva palikt mierā.
Natas skatiens bija kā sunim, kurš tikko ir nopērts.
-Nata, mani nebaida, ka esi tāda. Nē, bet nepielieto savu varu un spēku pār vājākiem manis dēļ. Protams, nostraujām kustībām man ir bail, bet ir jāpaiet kādam laikam, lai pārdzīvotu to visu.
-Es samaksāšu par viņa ārstēšanos, tikai lūdzu piedod man.
-Nē, nemaksā viņa ārstēšanos. Tā ir viņa problēma. Neuztraucies par to, bet, kad nākamreiz, ko šādu plāno darīt, apspriedies ar mani. Sarunāts?
-Kā teiksi, draudziņ!
Nataša mani noskūpstīja, es izkāpu no mašīnas un devos uz māju pēc somas. Mēs dosimies ceļā, pie viņas vecākiem.
Ieejot pa durvīm, Džī stāvēja priekšā ar manu somu.
-Es kaut ko izdarīju?
Viņa paskatījās uz mani.
-Nē, es ietaupu jums laiku. Kāpēc tev asiņainas rokas?
Paraudzījos uz rokām. Uhh, emm. Džī pasmaidīja divdimīgi.
-Nav tas, ko tu domā, Džī.
-Aha, protams.- Sarkastiski noteica- esi prātīga, sarunāts, ja nu, kas zvani, uzreiz savākšu tevi. Tu zini, ka šīs ir tavas mājas un tu esi daļa no ģimenes.
-Paldies, Džī.
Apskāvu viņu, devos atpakaļ uz mašīnu un devāmies ceļā.
