Man dzīve ir nokārtojusies, vismaz lūdzu, nedēļ bez drāmas. Nataša ir mana, kopš lielās izrunāšanās ir pagājušas trīs dienas, bet viņa beidzot rīkojas loģiski. Nav neizprotamu drāmu, nav neizprotamu dusmju lēkmes. Ir viņa, kas labi pavada laiku ar mani. Stāvot dušā, dungoju dziesmu un dejoju līdz. Laime pilnīga.
Izkāpjot no dušas, sadzirdēju, kā vibrē mans telefons. Natašai pusdienlaiks. Aptinos ar dvieli un devos pakaļ telefonam. Karolīna. Tur arī sākas drāma un naktis bez seksa.
-Klausos?
-Ejam uzēst sušī?
-Ejam, ejam.
Neapzinādamies piekritu šai padarīšanai.
-Lieliski. Tiekamies centrā pie “Tani” restorāna?
-Sarunāts, es tikai ātri saģērbšos un izžāvēšu matus.
-Tiekas.
Pēc pusstundas esmu jau ceļā. Uzliku savu gudro viedpulksteni, lai varu sekot līdz, ja nu Nata zvana.
-Tu, Lena, katru reizi aizvien labāk un labāk izskaties. Ādas jaka, plēsti, melni džinsi, t-krekls un cepure. Tev uz pieres lasāms, ka esi gejs.
-Oho, tu atminējies, ka man riebjas vārds lesbiete.
Viņa mani apskāva.
-Nu kā es to varu aizmirst. Tu man pietrūksti, man pietrūkst, ka vairāk nesarakstāmies visu vakaru, man pietrūkst, ka neraksti vairs simt un vienu īsziņu.
Atverot viņai druvis, bildu.
-Par vēlu simt un vienai īsziņai. Tu esi saderinājusies.
-Ko tu ar to biji domājusi?
-Kar, - Pēkšņi es vēlos viņai pastāstīt to, ka mana sirds piederēja viņai, bet tagad tā pieder Natašai- atminies, es pieminēju sievieti, kurā es biju iemīlējusies?
-Jā, pastāsti vēl ko par viņu.
Karolīnai iemirdzējās acis, tas ir tāpat kā agrāk, kad nekas nebija sabojāts. Vismaz manā prāta nebija sabojāts.
-Viņa bija lieliskākais, kas notika ar mani. Vēl aizvien bieži atceros, kā viņa smejoties sarauca degunu un sažmiedza acis- ar sapņainām acīm raudzījos uz Karolīnu, jūtas nav pa visam izgaisušas-un viņa dzīvojās ar manām jūtām. Tas arī vis.
Nop, vēl nevēlos stāstīt viņai to visu.
-Un kāpēc viņa vairs nav tava dzīvē?
-Reizums, tā ir labāk, atteikties no kāda, jo es sāpinātu gan sevi, gan viņu. Un es nespētu noskatīties, mazulīt, kā viņa cieš.
-Tu pareizi rīkojies šajā situācijā, bet varbūt viņai tu pietrūksti un viņa bija iemīlējusies arī tevi. Neesi domājusi par to?
Karolīna viegli pieskārās man pie rokas.
-Nē, viņa ir sūtījusi pikantas bildes, bet tas nav tas pats, kad vari pamosties blakus viņai.
-Tā gan ir. Pašlaik ar kādu satiecies?
-Kamēr vis nav nopietni, par to nevēlos runāt.
-Nataša, ja?
Viņa pasmaidīja, it kā priecājoties par mani.
-Iespējams.-Iemalkoju kafiju- Šī sieviete ir brīnišķīga. Labākas par viņu nav. Nataša nāk pēc manas pirmās mīlestības.
-Pirmā mīlestība ir TĀ sieviete, kas salauza tavu sirsniņu?
-Vai lauza viņa, vai salauzu pati sev ar ilūziju, ka viņa kādreiz piederēs man.
-Es atzīšos, es arī esmu laimīga. Beidzot man būs ģimene, ko esmu vienmēr vēlējusies.
-Jūs dzīvojat kopā?
-Vēl īsti, nē, man ar to laulības šķiršanu neiet lāgā. Mans bijušais negrib parakstīt šķiršanos un saka, ja aiziešu no mājas, viņš atņems man bērnu.
Ar uzmanīgu skatienu, cītīgi klausījos viņas stāstā par viņu, par viņas bijušo vīru, kā viņš cenšas atgūt viņu, lai gan viņš jau dzīvo tālāk un viņas tagadējo. Manuprāt, viņš viņu drīz pametīs. Pēc apraksta, ko sniedza viņa, izklausās pēc cukurdupša, kurš domā, ka visām viņš patīk un ka viņš pats labākais. Tāds diezgan glumjš tipiņš. Kāda īsti bija vaina ar viņas bijušo vīru? Labs augums, labi atmaksāts darbs, viņš viņai deva visu iespējamo un centās dažkārt dot arī neiespējamo. Dīvaini. Sievietes ir viena neizprotama būtne.
Mēs tur nosēdējām līdz pat vakaram. Un nokavēju Natašas zvanu, piecus zvanus, precīzāk. Nervozi staigāju pa istabu. Iešu līdz viņai, noskaidrošu vai viss ir labi, jo viņa man neatbild uz zvaniem.
-Džī, es eju pie Natašas.
-Viņa bija šeit pirms tu ieradies.
-Kāpēc tu nepateici?
Džī nervozi paskatījās riņķī.
-Piemirsu. Kad tu pēdējo reizi ar māti runāji?
-Vakardien darbā, zvanīja un atkal dzina, ka jāatgriežas, ka šitais un tas. Un vēl par to, ka manu brāļu sievas un mana māte uzskata, ka esmu gejs un ka tas esot pretīgi.
-Un kad tu domā viņiem pateikt?
-Nu nejau šitajā atvaļinājumā. Es tikai tagad atradu sevi, neiešu iznīcināt emocionāli sevi vēl vairāk. Pieņemt sevi un to, ka es neesmu tradicionāla bija grūtākais, kas varēju būt. Tas man ir vairāk vai mazāk salauzis.
-Kāpēc, lai iznīcinātu sevi emocinoāli?
-Jo es varu garantēt, ka viņa atteiksies no manis uzzinot, ka es neesmu tādi kā viņi. Ka es neesmu tradicionāla-Vēlkot jaku teicu- ka negribu es vīriešus, bet gan sievietes un pašlaik es vēlos Natašu. Un zinot to, ka viņa ir bijusi šeit un es neesmu pacēlusi telefonu, viņa būs nikna.
-Jā, viņa neizskatījās laimīga par to, ka necel. Viņa vēl noteica, ka skolā ļoti liels stress esot. Tavā vietā es ietu pie viņas pēc iespējas ātrāk.
Džī pasmaidīja.
-Nē, nu paldies. Tagad es nejūtos nemz sastresojusies.
-Uķi- puķi, kas pa sarkasmu.
Apbrīnojami feins cilvēks ir Džī.
Mana roka atsitās trīs reizes pret durvīm. Ieliku rokas kabatās, auksti šovakar un pat ļoti. Klusums. Atkārtoti pieklauvēju. Augstpapēžu kurpju klaudzoņa atskanēja, tā tuvojās durvīm. Papēži šajā dienas daļā?
-Jā, kas tur ir?
-Es!
Klusi nočukstēju pie druvīm, bet tās neatvērās. Tā vietā ieslēdzās gaismas ap durvīm un sarkana gaismiņa.
-Pazudusī, nāc tik iekšā.
Druvis atvērās. Manām acīm pavērās nogurusi sieviete ar nevīžīgu copi, acis sedza lasāmās brilles, kas Natašu padarīja īpaši mīlīgu, rokā pildspalva, kājās papēži, melnas bikses un džemperis. Nataša man piekļāvās.
-Tu zini, ka esi nepatikšanās, jaunkundz?
Nata iečukstēja man ausī un tad sniedza skūpstu.
-Aha, tāpēc jau esmu te.
Viņa atlaidās no manis, aizvēra durvis un devās uz viesistabu. Pirms devos pie viņas uz istabu, aizgāju uz virtuvi pēc aliņa.
-Mīļā, tu neko nevēlies?
-Paskaidrojumu vēlos!
-Es domāju no virtuves.
Viņa sēž istabas vidū uz zemes, priekšā viņai pusloka ir saliktas papīru kaudzes. Piegāju pie viņas.
-Novēlc papēžu, tu moki kājas.
-Nemāci mani!
Nataša atcirta man, labi, novilkšu pati viņai. Novelkot viņas apavus, apsēdos aiz muguras un uzliku roku uz pleca, it kā masējot plecu daļu.
-Kādu paskaidrojumu tu vēlies dzirdēt?
-Paga, man vēl pāris uzdevumi jāizlabo un labāk netraucā, savādāk tu būsi vēl lielākās nepatikšanās.
-Kā teiksi, boss!
Pēc stundām divām šie pāris uzdevumi bija izlaboti. Viņa ar basām kājām nāca no virtuves un iesēdās man klēpī, atlika man šķipsnu uz atpakaļu un atkal noskūpstīja.
-Gribu zināt, kur tu biji! Kāpēc tu necēli! Un ar ko tu biji!
-Tev tas nepatiks.
-Karolīna. Tā aizdomīgi, ka viņa uzrodas tad, kad mums kaut kas ir izveidojies. Un viņas dēļ tu man nevari pacelt telefonu un grasies riskēt ar to, ka es varu arī pazust! Tu maz saproti, cik dusmīga esmu pašlaik?
Pispiedu viņu ciešāk un iemalkoju alu.
-Iedomājos, bet nevainīgas sarunas, tas arī vis.
-Jā, protams, un man ir nevainīgas sarunas ar tevi arī, līdz brīdim, kad nonākam gultā.
-Nu ar viņu gultā es nenonākšu, par to neuztraucies.
-Es neuztraucos, es tevi nogalināšu, ja uzzināšu, ka krāp mani.
Viņa pasmaidod, pielika savu pieri pie manas.
-Ak tu mana mazā, greizsirdīgā meitenīte.
-Meitenīte, esmu Nataša Šarlote Gibsone.
-Kas tev ir ar to savu pilno vārdu un uzvārdu?
-Kā tu nezini?
-Zinu to, ka tev senči ir ļoti turīgi, dzīvo rančo, bet to, kāpēc tev tas uzvārds ir tik uzsvērti svarīgs, man pilnīgi melna bilde. Manis pēc tu vari būt vienkārši Nataša, tikai, lai esi mana Nataša.
-Viņi ir diezgan ietekmīgi un ai, nav svarīgi, man vienkārši patīk izklausīties ietekmīgai.
-Drīkst- iedzēru malku- vaicāt ko?
-mhm.
Nata paskatījās man acīs.
-Kāpēc es tev iepatikos? Kāpēc tu esi pašlaik ar mani, jo es neesmu tava līmeņa cilvēks, to zina visi un tas daudz ko ietekmē!
-Ja es atbildēšu, tu man pastāstīsi savas atbildes?
Piepacēlu uzaci, norādot uz faktu, ka iespējams pastāstīšu.
-Nezinu. Man pirms tevis ir bijušas pāris sievietes un arī vīrieši. Bet tev tas stils ne ta sievišķīgs, ne ta vīrišķīgs. Un tava personība, to, kā tu esi bravūrīga, bet tai pašā laikā es ar tevi varu izdarīt visu, ko mana sirds vēlas, bet citiem tu tā nepakļausies. Grūti paskaidrot ir to, ko es redzu tevi un to, kā es tevi redzu. Tavu bērnišķīgā uzvedība dažkārt, mani var izvest, bet tas ir mīlīgi. To, kā tu mani valdzini. Un ļoti liela sastāvdaļa- rūpes, intrese, raizes un vēlme izdarīt visu, lai mēs būtu kopā. Bet kas notiks, ja nu es iemīlēšos savā izvēlētajā?
Manas acis ieplētās.
-Iemīlēties izredzētajā?-Pacēlu uzaci- Nata, tu tikko reāli pajokoji, vai ne?
-Nē, paskaties, cik ātri es tev iepatikos, bet tad, kad es tevi satiku, tu nespēji nedomāt par Karolīnu, tagad tev ir vienalga par to vai viņa ir vai nav.
Būtu pāragri spriest par Karolīnu un jūtām pret viņu, bet raizēties par to visu precēšanos, arī negribas.
-Nerunā muļķības, mēs būsim kopā. Tik ilgi, kamēr jūtas būs abpusējas.
-Man šis tevi arī patīk. Vienmēr domāsi racionāli, nepakļausies sirdi. Nebūs jūtas, tu ņemsi un aiziesi, nevis centīsies piespiest to cilvēku mīlēt tevi.
-Nata.
Noskūpstīju viņu.
-Un tu, pastāsti, kāpēc es?
-Tu esi sāpēs manā pēcpusē. Tici man, tev izdabāt ir nereāli.
-Tā nav. Tas bija ļauni.
-Noklausies līdz galam, dāmīt. Ja man kāds pirms pāris mēnešiem pateiktu, ka mēs būsim kopā, es par to pasmietos. Tai reizē, kad tu iedevi man savu numuru un tavs BMW, man likās, ka tu esi izlutināta tētuku mīlētāja, bet mana intrese auga jo dienas jo lielāka. Un mēs sākām iet ārā. Man iepatikās, kā skan tavi smiekli, kad pasaku joku. Man iepatīkās, kā tu atliec matus uz atpakaļu. Man iepatikās, kā tu vadi auto. Man iepatikās, kad aizdomājoties tu sāc smaidīt. Man iepatikās, veids, kā tu izrunāji manu vārdu. Man patīk veids, kā tu kod lūpā runājot ar mani vai aplaizi tās.- no pagātnes teikumiem jau iegāju tagadnē un stāstīju, kāpēc man tagad viņa patīk- man patīk, kā tu mani apskauj un sauc mīļvārdiņos. Man patīk turēt tevi savās rokās, ļaujot tev būt vājai. Man patīk, kā tu parasti gultā atmet savus matus. Es šo sarakstu varu turpināt. Un vis seksīgāk man liekas, ka tu esi valdoša, pašpārliecināta, ka zini, ko vēlies. Manuprāt, tāpēc tu man arī tik ļoti iepatikies un man patīk tas, kā tu tagad ķiķini par to, ko tu zini ļoti labi.
Samulsusi raudzījos uz Natašu, kas ik pa brīdim iesmejas viegli. Viņa uzlika man uz sejas savu roku.
-Tu esi romantiķe.
-Tu mani tādu padari.
-Ja tev būtu bērni, nu ja mums būtu bērni, kā mēs viņus sauktu?
Mēs sagriezāmies savādāk, viņa gulēja man starp kājām ar muguru balstoties pret mani. Apliku ap viņu savas rokas un satvēru viņas rokas.
-Ja mums būs dēls es gribētu- Neits Ezra, bet ja meita Šarlote Andrea.
-Ja mums būtu bērni, aizsapņojāmies pa tālu. Mēs, dārgumiņ, nevaram aizmirst, ka es precos.
Istabu pārņēma klusums. Katra mēs bijām savās domās. Par to, ko viņa domā, es nestādos priekšā. Spēlējoties ar viņas rokām, centos nomierināt sevi un neļaut aizdomāties par faktu, ka viņa var arī iemīlēties citā un es varu palikt viena bez viņas. Tās ir manas lielākās bailes pašalaik, ka Nataša var izslīdēt man no rokām.
