local-stats-pixel fb-conv-api

Kas pareizi, kas nepareizi? 10. Nodaļa2

32 0

Divas nedēļas ir palikušas līdz trīs mēnešu jubilejai. Manās rokās stāv pleisteišena pults, sēdēju viesistabas ādas dīvānā un centos izdomāt, ko man darīt. Manu dzīvi nepamet drāma. Alīna, jāpiezvana viņai. Uzliku spēli uz pauzes. Pī-pī-pī.

-Hallo?

Atskanēja pazīstama balss, kas nomierina, kas tic man, kas neatstās mani vienu.

-Alīn, es šķiršos no Roberta.

-Lena, ko tu grasies darīt?

Viņa aizrīstoties, sāka klepot.

-Es nevaru tā vairs dzīvot. Vainas apziņa ir par lielu, tā iekšēji mani nogalina. Es katru nakti pavadu viņas gultā, no rīta skrienu uz darbu un tā visu laiku.

-Lena, tagad klausies, tu neiegūsi viņu, viņa nekad nebūs tava, jā, jums ir sekss, jā, jūs pavadat laiku kopā, bet viņa precas, vis ticamāk viņa tevi ved pie saviem vecākiem, jo tas iecirtīš pļauku viņiem sejā pirms kāzām. Pēc kāzām viņa pazudīs, un tu negribēsi izjaukt viņas laimīgo ģimenes dzīvi.

-Kādu laimīgo ģimenes dzīvi, viņa ir stabili gejs.

-Jums ir tikai intīmas attiecības un tas vis.

-Nu un ar Robertu man ir kas vairāk? Tu zini, cik grūti ir slēpt savu nolādēto muguru, katru nakti jaunas svītras uz muguras? Viņš liek mainīt manu stilu un vis trakākais, ka viņš grib, lai tu neesi vairāk manā dzīvē.

-Nu to jau es sen teicu, ka nav labi, tu neklausījies, tu atkal noteikti biji domās par savu dāmu.

Man asaras sāka birt..

-Un Karolīna, viņa ir jāpazūd no manas dzīves, viņa manā prātā uzrodas un tad pazūd, tāpat kā dzīvē, tad uzraksta, tad pazūd, un jūtas ar sāk pazust, varbūt viņas pazūd, jo neredzu viņu, jo viņa nav man tuvumā, varbūt Karolīnu aizststāju ar Natašu. Abas tumšmates, abām ir vaigu bedrītes, viena atšķirība- Natašu ieguvu gultā, bet Karolīnai ne pirkstu piedūru.

-Tev vajag atpūsties no drāmas. Tu esi izpumpējusies enerģētiski. Tu atdod sevi kaislei, varai un iekārei, bet tai pašā laikā tu centies rīkoties pareizi, kā to vēlas tava ģimene, precīzāk, tava mamma, brāļi un viņu sievas. Tu nespēj to panest vairs. Tev ir sevi jāpieņēm.

-Tev taisnība. Sāksim ar to, ka pazvanīšu un sarunāšu tikšanos ar Robertu, pateikšu, ka nespēju vairs tā turpināt, pateikšu, ka vēlos šķirties.

-Pārdomā visu pirms sper soli.

-Es esmu gejs, patīk man tas, vai nē. Vakar atradu labu dziesmu. Paga tūliņ nosūtīšu tev īsziņā.

Atvēru īsziņas logu un iekopēju saiti no youtube.

‘’ https://www.youtube.com/watch?v=z3ECU6xtp68

Noklausies, šito vajadzētu manai mammai nosūtīt emotion

Lena’’

-Apskaties, mana dziesma tagad.

-Noskatīšos vēlāk, bet tu esi pārliecināta, ka vēlies šķirties?

-Jā, nu kāda jēga būt kopā, ja moku sevi, viņu un vēl Natašu. Es tak neesmu muļķe, redzu, kā saskumst, kad viņš zvana vai uzraksta.

-Nebūs labi, tu to zini, viņa raksturs ir straujš.

-Ko tu ar to gribi teikt?

-Skaties, ka rokas nepalaiž. Mēle viņam ir asa, viņš tevi ir novedis diezgan tālu ar to visu.

-Alīn, nebaidi mani, ja?

-Jokoju tik.

-Aiz katra joka ir daļas patiesības.

Vai tas var būt tā, ka viņš varētu to izdarīt?

-Labi, Lena, iešu iedot dēlam ēst, prasa ceptus kartupeļus.

-Ej, ej, gatavot, es braukšu uz tikšanos ar Robertu. Man mugura sūrst kā elle.

-Saki, lai nākamreiz neskrāpē.

-Asprātīgi.

Uz jautras nots beidzām sarunu. Rīkosimies vienreiz pa visām reizēm pareizi. Uzņemsimies atbildību. Viens zvans nāca pēc otra, kurš tik izmisīgi vēlas mani? Nataša? Ir pagājušas pāris stundas, man mugura vēl aizvien sāp.

-Jā, Nat?

-Es ilgojos pēc tavas balss.

Ko? Kā lūdzu? Man sāk šķist, ka mīlestība ir izdarījusi savu izvēli.

-Skolotājām tā piedienas runāt skolas teritorijā?

-Kā mugura? Kāpēc tu nesaki, ka tev sāp?

-Tā ir viena no lietām, kas tev ir izteikta, ja ir biji labs sekss tu iecērt nagus mani, bet, kad nav, tu to nedari.

-Ak tu mana gudriniece.

Nata parasti man nezvana, viņa uzraksta- kad, kur un cikos.

-Tev vis labi? Paga, paga, tev tak vienalga par mani. Labi,pietiks tevi te terorizēt ar to vienaldzību. Es gribu zināt, kas tev mugurā? Kaut kas apspīlēts?

Piecēlos kājās un devos pēc cepumiem.

-Man?-Es iekodu lūpā, gaidot atbildi- Nuuu, šobrīd es ar roku braucu pār savām krūtīm.

-Tu tiešām esi darbā?

Iesmējos.

-Esmu, esmu. Man vienkārši patīk papriecāties arī darba laikā.

-Man ir brīvs laiks, varu izpalīdzēt ar savu kompāniju. Bet skolotājām tā nepiedienas rīkoties.

Viņa iesmējās.

-Labi, man stunda sākas. Pazvanīšu vakarā. Bučas.

Saruna tika atvienota. Bučas? Pazvanīšu vakarā? Tā nav Nataša un viņas bravūrība. Nu, šobrīd man ir jāsper liels solis un jāpasaka Robertam, ka vis beidzies. Mana vainas apziņa mani nomoka. Tā vietā, lai es būtu Roberta gultā, es esmu Natašas gultā. Tā vietā, lai Robis vestu mani mājās, mani mājās ved Nataša. Atradu Roberta numuru.

-Jā, mīļā?

-Robi, vakarā mums ir jāparunā.

Izklausījos nopietna.

-Vai kaut kas ir noticis?

-Vakarā, labi?

-Es piebraukšu.

-Labi, gaidīšu.

Atvienoju zvanu. Man ir tik ļoti žēl tas, ko es nodarīju viņam. Man ir tik sasodīti žēl, bet šis nebūs iemesls, kāpēc raudāt.

Džī ienāca istabā.

-Tev Roberts ciemos. Pirms tu dodies lejā, paskaidro, ko tu grasies darīt?

-Es šķiršos.

Dži skatiens sastinga.

-Tu esi simt procentīgi pārliecināta?

-Jā, kāda man jēga melot, vairāk vai mazāk mani sāk ēst sirds apziņa. Man ir jāuzņemas atbildība par to, ko es daru, ka man Nataša ir sagriezusi galvu uz otru pusi.

-Nu, nu Nataša, sākās vis ar Karolīnu. Labi, ej, esi uzmanīga, viņš var kļūt negants.

Paņēmu savu ādas jaku un devos lejā. Robis ieraugot mani, izplauka smaidā un liecās mani skūpstīt.

-Nē!-Pagriezu galvu- iziesim ārā parunāt.

Stūmu viņu pa durvīm ārā.

-Ko es izdarīju?

-Iziesim ārā!

Viņš padevās un izgāja ārā.

-Uzklausi mani, pirms tu sāc bļaut.

-Tā, tad šis temats nebūs viens no patīkamākajiem, bet visu var atrisināt mierīgā ceļā, ne tā?

Viņš pasmaidīja, Roberta smaidā ir lasāma cerība, ka vis tomēr būs labi.

-Mums ir jāšķiras!

Roba acis ieplētās.

-Kas mums jādara?

Piekārtojot žaketi, viņš vaicāja.

-Jāšķiras. Es tā vairs nevaru. Tu visu laiku.

-MUTI CIET!

Roberts nobļāvās, es atkāpos no viņa.

-Robi, uzklausi.

Mierīgi centos ar viņu runāt. Viņš sagrāba mani pie sejas, mana sirds dauzas kā negudra, Roberta kalsnie pirksti spieda manus vaigus.

-Es tev neesmu nekāds Robis, tu kuce. Tu nedrīksti no manis šķirties. Es tev devu tik daudz!-Centos izdvest jebkādu skaņu. Viņš spieda aizvien stingrāk un stingrāk, un pēkšņi palaida vaļā.-Izkaidro, kāpēc šāda rīcība!

Roberts ielika rokas sānos un staigāja pa apli.

-Tu mani negribi tādu, kāda esmu es- nedrīkst visu vainu likt uz viņu, nodūru skatienu- un es pārgulēju ar citu un man šķiet, ka šī cita man ļoti patīk.

Roberts strauji apcirtās riņķī, viņš trieca savu roku pret manu seju. Nokritu uz ceļiem, pilnīgi jūtu, kā asinis tek no mutes vai no deguna. Viņš sagrāba manus matus un pacēla galvu uz augšu.

-Tu nožēlojamā, vajadzēja saprast uzreiz, ka tu pisies pa labi un pa kreisi ar vecenēm, tā tava mugura, tās tavas naktis, kad sadabūt rokās nevaru. Padauza.

Viņš atkārtoti iesita, pēctam atlaida mani vaļā un sāka raudāt.

-Robert, piedod.

Viņš skatījās uz mani, viņa asaras krita pār vaigiem, viņš ar roku brauca caru matiem, bet otru turēja ieliktu sānos.

-Ja tev uzliks kādas šuves, atmaksāšu, bet tu nekad dzīvē neparādies man tuvumā, tad netikai tu atrausies, bet arī tava padauza.

-Robert, ļauj man paskaidrot visu.

-Ko tu vēl grasies skaidrot? To, ka tu esi nogribējusies padauza, kura guļ ar vecenēm?

Piecēlos kājās.

-Es cerēju, ka es neesmu tāda.

-Katrā ziņā sūdīgi cerēji.

Turēju mutei priekšā roku, sāp tik ļoti. Asinis rit pa manām rokā uz leju.

-Ja vien es ko varētu labot, es censtos.

-Neko vairs izlabot tu nevari. Laimīgu tev dzīvi.

Roberts iekāpa mašīnā un aizdevās prom. Lesbiešu dzīve ir grūta, ahh. Mana ādas jaka ir klāta ar manām asinīm. Iegāju mājā.

-Džī- centos pēc iespējas skaidrāk pateikt viņas vārdu- palīdzi man!

Steberēju uz priekšu, Džī nonāca no otrā stāva un ar diezgan šokētu seju raudzījās mani.

-Nāc, savedīsim tev kārtībā.

-Nesaki tikai Natašai neko.

-Un kā tu domā to noslēpt?

Viņa aplika roku man ap vidukli un veda sev līdzi, dažkārt nenoliedzami pietrūkst mātes apskaviens.

-Nesatikšos ar viņu kādu laiku. Nu vismaz nedēļu, kamēr noiet pampums.

-Nu tu taisi ķīsēli vēl lielāku. Kāpēc tu vienkārši visu nevari pateikt viņai?

-Un, lai viņa uztrauktos un censtos atrast viņu, lai atriebtos viņam?

-Tas ir loģisks jautājums.

-Viņas vārdi neiet kopā ar viņas darbībām.

-Tagad pacieties- Džī aplēja vates tamponu ar kaut ko un pieskārās manai sejai- nedaudz sāpēs.

-AAAAAAAAA, nedaudz? Vairāk nekā pats sitiens sāpēja.

Centos izklausīties pozitīva.

-Ja tu šitā turpināsi, varēsi iet piedalīties pagrīdes boksos.

Viņa smējās par mani, līdz ar viņu es ar sāku smieties.

-Sāp, Džī, nesmīdini!

32 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

super. emotion

1 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt