local-stats-pixel fb-conv-api

Kārlija [4]12

108 0

Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-3/715606

Neierasti ātri, klāt ir jau nākošā daļa.

Izbaudiet.

-Mammu? - Jau vairākkārt centos sasaukt mammu, bet bez panākumiem. Viņa būs izgājusi, vai arī kārtējo reizi būs devusies lielajā iepirkšanās tūrē. Man tas tā kaitina, ka viņa to vien dara kā iepērkās.

Aizskrēju līdz garāžai, lai paņemtu velosipēdu. Izrādījās, ka manam ritenim ir tukša riepa, tāpēc ņēmu tēta riteni, kas ir ļoti liels, bet šajā brīdī mani tas nesatrauc, jo ir nepieciešams ātrāk tikt līdz Roberta vecajai mājai, kur šobrīd dzīvo viņa vecvecāki.

Es braucu mežonīgā ātrumā, jo Artūrs rakstīja, ka ir noticis kaut kas ļoti nopietns un Robertam ir nepieciešama mana klātbūtne. Es neievēroju nevienu krustojumu, nevienu mašīnu, jo galvenais bija ātrāk nokļūt pie Roberta. Man vairs nav jābrauc tālu, esmu jau pie autoostas, kad pēkšņi redzu priekšā milzīgu furgonu. Protams, viņam bija priekšroka braukt, jo viņš atradās uz galvenā ceļa, bet es kā kaut kāda trakā, braucu tieši priekšā. - Kāpēc nestrādā bremzes? - Es nobļāvos un tad jau bija par vēlu. Es atdūros pret furgona sāniem un nokritu. Es dzirdu, ka fonā runā cilvēku bari. Es nevienu neredzu, bet dzirdu klaigas un visādas murdoņas. Kas ir noticis? Vai kādam kaut kas noticis? - Es pie sevis iedomājos, kad pēkšņi viss apklusa. Nebija ne klaigu, ne vairs murdoņas.

- Vai tev nekas nekaiš? - Kāda sveša balss man jautāja. Es tiešām nezinu, kas šī ir par balsi, nekad iepriekš to neesmu dzirdējusi.

- Kāds ir tavs vārds, meitēn? - Svešā balss centās ar mani runāt, bet man nebija spēka atvērt muti. Man tik ļoti sāpēja vai arī biju pārāk nobijusies. Ar roku centos norādīt uz savu somiņu sānos, lai paskatās tur. Somiņā atradās mana pase, telefons un viss nepieciešamais. Protams, ja somiņa vēl ir pie manis, tad tur arī runātājs atradīs manu vārdu. Es nezinu, kur rādīja mana roka, bet šķiet, ka runātājs, kas laikam bija ārsts, man jautāja: - Vai somiņu tu domā? Vai tajā kaut kas ir? - Centos piekrītoši pamāt ar galvu, bet nespēju, jo tiklīdz centos pamāt, mana galva lika manīt, ka ar to nav kaut kas kārtībā, tā mežonīgi sāpēja. Ārsts paņēma manu mazo melno somiņu un sniedza man, kaut arī acis nebiju atvērusi, es sapratu, ka viņš gaida, ka kaut ko darīšu ar savu somiņu. - Man tak sāp, idiot. - Pie sevis lādējos, jo tiešām šķita, ka šim vīrietim nepielec.

- Kārlija, vai tevi tā sauc? - Ārsts man jautāja, kad bija paņēmis, bet vaitad viņš to manā pasē jau neredz? Centos galvu nekustinot, pamirkšķināt acis, tomēr bez rezultātiem. Atverot acis manam skatam pavērās - NEKAS. Es neko neredzēju. Vienkārši melns, it kā es nemaz nebūtu atvērusi acis, bet es zinu un jutu, ka es tās atveru. Šķiet, ka beidzot ārsts mani saprata, jo neko nesakot dzirdēju viņu kaut kur attālinoties.

***

- Viņa guļ, lūdzu netraucējiet, viņai ir vajadzīga atpūta! - Dzirdēju, ka ārsts ar kādu runā, bet otra persona neko neatbildēja, vismaz es neko nedzirdēju. Vienu labu darbu ārsts vien izdarīja, jo šajā brīdī tiešām nevienu nevēlos redzēt vai dzirdēt. Smieklīgi, jo es nemaz neko neredzu. Jūtu, ka man uz acīm kaut kas ir uzklāts.

- Kārlijas jaunkundz, kāds puisis jums lika nodot šīs. Proti, rožu pušķi, kur ir ļoti daudz ziedu, vai tu tās vēlies redzēt? - Atkal jau kaut kas stulbs no ārsta puses. Kā gan es varu kaut ko redzēt, ja man ap acīm ir kaut kas apsiets!?

- Jā. - Es vārīgi atbildēju, tomēr brīnos, ka biju spējīga izdvest kādu skaņu, jo vēl jo projām man sāp. Man sāp viss.

- Nu tā, noņemsim jūsu apsējus. Pārbaudīsim, kā jūtas jūsu acis šodien. - Izdzirdot ārsta teikto, es biju izbrīnīta, jo neliekas, ka manām acīm kaut kas kaiš.

- Tikai mierīgi, lēnām ver vaļā acis un saki, vai tu kaut ko redzi? - Man nevajadzēja redzēt ārsta seju, kad es jau jutu, ka viņš uzmanīgi vēro mani.

- Nē! - Es izdvesu, jo tiešām neko neredzēju. Es sāku raudāt. Man bija vienalga, vai to kāds dzird vai redz. Man tiešām bija vienalga.

- Nomierinieties, Kārlij. Jūs atgūsiet redzi, es jums apsolu. Tas ir saistīts ar jūsu apdauzīto galvu. - Tātad, tagad es saprotu, kāpēc mana galva tik mežonīgi sāp.

***

- Meitiņ, te mamma. Vai tu mani dzirdi? - Varētu padomāt, ka mammas balsi es neatpazīstu. Cik stulbi.

- Jā. - Es atkal nevarīgi atbildēju, jo vēl jo projām nespēju neko pateikt, man vēl sāpēja. Ja kāds man jautātu, kas tieši man sāp, es nespētu atbildēt, jo nemaz nezinu, kas man sāp vairāk, jo ir sajūta, ka sāp pilnīgi viss, ko pakustinu. Kaut arī neko neredzu, es zinu, ka mana labā kāja ir ieģipsēta līdz pat augšstilbam, jo tā ir manāmi smagāka nekā otra.

- Meitiņ. - Mamma izplūda asarās un nespēja neko pateikt. Viņa mani cieši apskāva.

- Māāām! - Es iebļāvos, jo man ļoti sāpēja.

-Piedod, meitiņ, nevienu nelaida klāt un tevi neesmu redzējusi jau gandrīz mēnesi. Tātad te esmu jau mēnesi? Forši! - Pie sevis bubināju, jo nešķita, ka te esmu ilgāk par nedēļu, bet tas droši vien, sistēmas dēļ.

***

- Neizmetiet rozes. - Kārtējo reizi noteicu ārstam, kad tas bija atnācis mani izmeklēt. Es vēlos saglabāt rozes, jo tā daru ar visām rozēm. Man tās patīk glabāt.

- Neuztraucieties, jaunkundz. Puisis tās nes katru reizi kad nāk ciemos.

-Kādā krāsā tās ir, dakter? - Gaidīju ārsta atbildi, jo uz reiz sapratīšu, kas ir dāvinātājs.

- Baltas, jaunkundz. - Ārsta balsī bija saklausama nesaprašana. Ko gan viņš varētu nesaprast, ja viņš labi zin, ka es pati neredzu. Dāvinātājs ir Roberts, jo viņš vienīgais zin, ka mani mīļākie ziedi ir baltas rozes.

- Cik bieži viņš nāk? Vai viņš neko nav licis man nodot, vai pateikt? - Cerēju, ka Roberts būs kaut ko teicis, jo tā arī nezinu, kas bija tik steidzams, kura rezultātā es nonācu slimnīcā.

- Viņš nāk katru dienu, jaunkundz. Viņš neko nesaka, tikai liek nodot jums ziedus un aiziet. Pirmajā dienā gan viņš uzvedās nekulturāli un teju visu slimnīcu apgrieza kājām gaisā, cenšoties panākt, lai tiek pie jums. - Pirmajā dienā? Tātad, ko Artūrs vēlējās panākt atsūtot tādu vēstuli draugos. - Biju kļuvusi nedaudz dusmīga, tomēr, neiespringu tajā visā, jo vēlējos dzirdēt taisnību, vai pasakas, ko stāstīs pats Roberts.

- Sauciet mani par Kārliju, dakter. - Man sāka apnikt, ka viņš mani uzrunā kā tadu kundzi. Sajutos veca, bet tomēr, man vakar.. pfu, pirms mēneša palika 18 un tas nenozīmē, ka esmu veca.

- Sarunāts, Kārlij. Pie jums atnācis ciemiņš... Pie tevis. - Ārsts žigli izlaboja savu sakāmo, jo bija piemirsis nupat norunāto.

- Kārlij, mīļā, es sen gaidīju šo brīdi, kad varēšu tevi satikt un parunāt ar tevi. - Tas bija Roberts, bet neesmu pārliecināta, ka vēlējos viņu dzirdēt. Ņemot vērā, ka es neredzu, tad paklausīšos kādas pasakas viņš būs sagatavojis. Viņš blakus man nolika kaut ko lielu un pūkainu, bet nevēlos ar viņu runāt, tāpēc neko nejautāšu.

- Tas ir lācis, Kārlij. Zinu, ka tas nav atvainošanās vērts, bet lūdzu uzklausi mani. - Viņa balss kārtējo reizi izklausījās tik nožēlojama un rūpju pilna. Labi, ka es viņu neredzu, jo kā jau vienmēr, man viņa paliktu žēl, bet tagad varu uzmanīgi klausīties.

- Es klausos! - Noteicu tik nopietni, cik tas bija manos spēkos.

Nākošā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-5/716058

108 0 12 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000

kad nākamā?:)

0 0 atbildēt

Es tev VĒLREIZ atkārtoju - es zinu , ka tu gribi plusus un tā,mēs visi gribam,  bet nu dieva dēļ, beidz visu laiku celt savus rakstus uz augšu , tas nenormāli besī .  tas, ka tu ts rakstus cel piecas reizes dienā, tikai palielina nepatiku , nevajag viņus visu laiku celt ! 

0 0 atbildēt
Kad nākamā? : (
0 0 atbildēt