Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-1/715235
Es ilgi domāju, vai kāpt mašīnā. Es nesparotu kā madara varēja uzaicināt Robertu. Es saprotu, ka viņa grib tikai labu, tomēr viņai vajadzēja saprast, ka ir pagājis ilgs laiks un man viņu vairs nevajag.
- Sveiks. - Vienaldzīgi pasveicināju Robertu, kas bija izkāpis no mašīnas un lūkojās uz mani ar žēlīgām un, it kā piedošanu lūdzošām acīm.
- Sveika. - Viņš šķiet bija labā noskaņojumā, jo atbilde nebija ilgi jāgaida. Viņš vienmēr ir bijis flegmātiķis. Skaists flegmātiķis. Viņam ir lielas, brūnas acis un mežonīgi garas skropstas. Viņš tiešām ir skaists un arī ļoti gudrs. - Vai mēs jau dodamies? - Roberts steidzinādams mūs ierausās atpakaļ mašīnā pat nesagaidot atbildi.
- Nu gan džentlmens, pat nepienāca un nenovēlēja to, ko parasti cilvēkiem novēl dzimšanas dienā. - Skatoties uz Madaru noteicu. Es pati nesaprotu par ko esmu dusmīga uz viņu, par to, ka viņš mani neapsveica dzimšanas dienā, vai par to, ka viņš vispār šeit atrodas. Šķiet, ka no dusmām esmu sarkana. Šajā brīdī nevienam nespētu izteikt, cik nikna esmu.
- Nomierinies. Kas tā par lietu, Kārlij. Starp jums nekā sen vairs nav, jūs taču varat palikt draugi, vai ne? Lai vai kā arī nebūtu bijis, jūs variet iesākupā vismaz paciest viens otru. - Es zinu, ka Madarai ir taisnība, bet es nevaru paskatīties uz Roberta seju. Es atceros mūsu pēdējo tikšanās reizi, kad vienkārši neko nesakot es aizgāju. Zinu, ka pati aizgāju, bet viņš pie tā bija vainīgs. Viņš pēc tam nav pat licies ne zinis. Viņš man nav pat sms atsūtijis par to kā es jūtos, vai kā man iet.
-Kretīns. - Es pie sevis nomurmināju un tikai tad sapratu, ka to dzirdēja arī Madara.
-Braucam. Neuztraucies viss būs kārtībā. Nedomā par to, ka tas ir Roberts. Vienkārši izbaudi šo dienu, jo tā ir TAVA diena. Vai Tu saprati? - Izskatījās, ka madara kļūst vēl niknāka par mani, tikai nesaprotu kāpēc. Viņa taču atveda Robertu, nejau es.
Neko neteiktdama es iekāpu melnajā BMW un iekārtojos aizmugurējā sēdeklī. Lai arī es parasti sēžu blakus šoferim, šodien šī vieta ir aizņemta. Redzu ka Roberts atpakaļskata spogulī mani ik pa laikam uzlūko. Es cenšos nepievērst uzmanību un vērot Cēsu ielas, kas lielā ātrumā paskarien gar manām acīm.
-Šķiet, Madara pārsniedz ātrumu. - Roberts pārmet Madarai. Liekas, ka viņš lasa manas domas, jo arī es pamanīju, ka braucam ātrāk par atļauto ātrumu. Es gan izvēlējos neko neteikt, jo man nav vēlēšanās, lai Roberts sāk ar mani runāt.
- Esam klāt. - Madara iesaucās, kad bijām piebraukuši pie kaut kādas koka ēkas, kas droši vien bija viesu nams. Pa kuru laika viņa paspēja visu izdomāt? Madara taču kārtējo reizi bija aizmirsusi, ka man ir dzimšanas diena, tātad tas nav viņas roku darbs. - Vai Roberts būtu to izplānojis? - Klusībā domāju, tomēr es šaubījos, jo Roberts vairāk kā gadu nebija licies ne zinis par mani, kāpēc gan lai viņš kaut ko tādu ieplānotu?
***
- DAUDZ LAIMES DZIMŠANAS DIENĀ! - Atverot durvis manam acim pavēras daudz cilovēku sejas, starp kuriem bija arī mani paziņas no laukiem. Tie gan nebija draugi, bet parasti, kad aizbraucu uz laukiem, man bija daži paziņas ar kuriem devos pastaigās. Visi viesi bija šeit ieradušies par godu manai astoņpadsmitajai dzimšanas dienai un visiem bija sarūpētas dāvanas, gan lielas, gan mazas. Šajā brīdī man atplauka smaids, jo kāds par to bija parūpējies, tikai nezinu kurš.
- Robert, vai tu visu šo noorganizēji? - Es pagriezos pret puisi un vēlējos sagaidīt atbildi no viņa, taču tā vietā viņš mani paķēra aiz rokas un veda uz otro stāvu, kur noteikti bija guļamistabas. Es apmulsu, jo nepaguvu sasveicināties ar visiem viesiem, kas bija ieradušies. Domāju, ka viņi sapratīs, jo es taču esmu jubilāre. Es tikai nesaprotu uz kurieni viņš mani ved un tas man nepatika, jo iepriekšējo reizi, kad viņš mani veda aiz rokas uz kaut kādu istabu, svešā mājā, kur notika ballīte, viņš man uzmācās. Es biju nepilngadīga un man nešķita pareizi tā rīkoties. Kaut arī es ar viņu draudzējos jau diez gan sen, es nebiju tam gatava un, manuprāt, viņš saprata to, bet beigu beigās izrādījās, ka nesaprot.
Roberts piegāja pie televizora un ieslēdza to. Viņš lika man apsēsties uz gultas un vērot, bet pats pazuda aiz durvīm, atstājot mani vienu šajā telpā. Tas savā ziņā bija baisi, jo istaba bija pilnīgi melna un vienīgais gaismas avots šajā istabā bija spožais televizora ekrāns.
- Labi. - Es nodomāju un gaidīju, kad kaut kas parādīsies televizora ekrānā. Tā bija tāda kā filma par mani.
- Sveika, Kārlij. - Ekrānā parādījās Roberta seja. - Šodien ir Tava dzimšanas diena un domāju, ka šis ir piemērots brīdis, lai Tev šo un to paskaidrotu, izskaidrotu un liktu saprast. - Ekrānā parādījās visādi video ar mani, kuros es dziedu, kuros es no rītiem guļu. Tur bija daudz fragmentu no laikiem, kad satikos ar Robertu. Taču pa kuru laiku tie visi filmēti? Dažu brīdi es iesmējos, bet momentā smieklus pārņēma asaras. Domāju, ka tāds arī bija Roberta nolūks.
***
- Esmu stulbene. - Iesaucos, kad stāvēju pie guļamistabas loga. Laukā pa logu pavērās pasakains skats. Debesis rotājās sarkanīgās krāsās. Tagad, kad es zinu patiesību, man sāp vēl vairāk, jo saprotu, ka esmu rīkojusies ļoti stulbi, pametot Robertu.
Pēkšņi mani izbiedē klauvēšana pie durvīm. Ātri noslauku asaras un dodos uz durvju pusi.
Nākošā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-3/715606
