Šodien biju aizgājis uz universitāti. Sagadījās tā, ka dienas vidū uz pāris stundām nav ko darīt. Lai kaut cik sakarīgi pavadītu laiku iegāju „Olimpijā”. Otrajā stāvā atrodas, jau aizmirsu kāda un šajā stāstā tas pat nav svarīgi, grāmatnīca - iegāju. Pavirši izšķirstot grāmatas ar interesantākajiem nosaukumiem tiku līdz bērnu nodaļai......UN TUR...... TIEŠI PRETĪ MAN RĒGOJAS GRĀMATA.... „Kaka un pavasaris”. Nē - Jus nepārklausījāties. Grāmatas nosaukums tiešām ir kaka un pavasaris. Sākumā domāju – tas tak kaut kāds joks, vai manām smadzenēm nesaprotama metafora. Kurš gan varētu nosaukt grāmatu TĀ (bērnu grāmatu). Sākumā pat domāju – ieskatīties iekšā vai nē. Ziņkāre tomēr ņēma virsroku. Paskatos visapkārt, vai kāds mani nevēros un pastiepjos pēc mazās grāmatiņas. Sajūta tāda, kā desmitgadniekam Narvesenā šķirstot pornožurnālus. Sāku ar grāmatas pēdējā vāka izpēti. Tur bija nodrukāta īsa anotācijas par igauņu(viņa nacionalitāti man gribētos uzsvērt) autoru Andrusu Kivirehksu un viņa garadarbu :
Kaka un pavasaris16
„Rakstnieks grāmatā ļauj darboties mazliet neparastiem varoņiem, kas agrāk bērnu grāmatās nav manīti – tādiem, kā sirsnīgais suņa kakas struņķītis, sarkanmatainā desiņa, naktspoda spoks, zeķes perētājas, naudas pods un lāča galvaskauss, trakā jaka un pirāte karote. Kivirehks viņus visus droši laiž iekšā ģimenēs, bērnudārzos un skolās. Stāstiņiem, kuros sabiedrība tiek vērota no bērna, dzīvnieka vai lietas pozīcijas, piemīt izteiksmes vieglums, precizitāte un spēja pārsteigt gan ar neuzminamu sižeta attīstību, gan emocionālo amplitūdu. Rakstnieks brīvi pārvietojas starp grotesku un sirsnīgu cilvēciskumu, ļaujot saviem varoņiem neliekuļot un būt reizē gan egoistiskiem, gan labsirdīgiem – kādi mēdz būt bērni. Aizkustinošais un ironiskais Kivirehka grāmatā ir apbrīnojami vienots un līdzsvarots. „Rakstnieks ir asprātīgs, vērīgs un drosmīgs – viņš labi izprot bērnus, spēj iejusties viņu domu gaitā un pasaules skaidrojumos, nebaidās pieminēt, piemēram, maziem bērniem tik svarīgās „poda tēmas” vai ar bērna prātu ironizēt par sabiedrības paradumiem. Bet galvenais ir tas, ka viņš netaisa jokus joka pēc un neniekojas ar ārišķībām. Lasot jūtams, ka viņš zina, ko dara, un viņam var uzticēties – bērni šo grāmatu sapratīs un pazīs tajā sevi,” uzskata grāmatas redaktore Inese Zandere.”
Izlasu anotāciju – vēljoprojām nesaprotu – smieties, raudāt vai vienkārša latvieša manierē pakratīt galvu un nomurmināt –„kur gan šī pasaule ved!”
Labi – jāšķir vien tas brūvējums vaļā un jāpalasa REĀLA LITERATŪRA. Visa grāmata sadalīta apmēram 1.5lpp garos stāstiņos. Teksts uzdrukāts lieliem ,burtiem un daļā lappušu rēgojas interesanta paskata ilustrācijas, kuras katrs var interpretēt savādāk, balstoties uz savu samaitātības pakāpi.
Pēkšņi ieraugu – jā pats pirmais stāts ir ar tādu pašu nosaukumu kā grāmata – „Kaka un pavasaris”. Izlasīju. Biju šokēts.( Vēl joprojām esmu). KĀ.... KĀ kaut ko tādu var rakstīt un pēc tam vēl nopublicēt bērnu grāmatā. Es pat pacentos nofotografēt pēdējās rindiņas. Tas gan bija diezgan sarežģīti, jo apslāpētā smieklu agonijā trīcēja rokas un vismaz 5 bildes izplūda.
Turpinājumā piedāvāju jums mazu citātu no stāsta beigām:
.....„”Sveiki!” teica pienene savā smalkajā balstiņā. „Vai es drīkstu te ziedēt ? Vai netraucēšu Jūs?”
„Nebūt ne!” kakas struņķītis apburts atbildēja. ”Jūs esat tik skaista!”
„Ak ko Jūs!”nosarka pienene. „ Es esmu parasta.”
„Nē taču !” iesaucās struņķītis. „Ticiet man – es esmu te nodzīvojis jau veselu gadu, bet tik dzeltena un cirtaina pienene vēl nav redzēta! Ziniet ko – Nāciet pie manis par sievu!”
Pienene atkal nosarka, bet bija ar mieru. Drīz vien tika svinētas kāzas. Viņi sāka dzīvot kopā, viens otru ļoti mīlēja un katru dienu samīļojās daudzas reizes, daudz biežāk nekā zvirbuļi. ” ..THE END
Un nē – tas teksts nav manas slimīgās fantāzijas auglis. Tas ir reāls, pilnīgi nopietns citāts no bērnu grāmatas. Beigas ir vienkārši fenomenālas. Man īstenībā ir žēl tos vecākus, kuri nopērk šo grāmatu savām atvasēm. Un vēl vairāk ir žēl pašus bērnus. Vai tiešām šādai ir jāveidojas bērna uztverei par pasauli! Protams - Mēs vizi zinām – Mīlestības ir laba. Mīlestība virza pasauli un viss pozitīvais ir saistīts ar mīlestību. Bet nu, ja runa ir par kakas un pienenes mīlestību...... Nu tā pa nopietnam runājot –metaforiska mīlestība tur ir, jo uz katras sulīgas kakas izaug pa ,skaistai pienenei (ja vien sarkana pavasara tulpe nav ieņēmusi šo barojošo komposta kaudzīti agrāk).
Un tagad – jautājumi diskusijai:
Vai jūs ticat Kakas un Pienenes mīlestībai?
Kāda varētu būt viņu kopdzīve?
Kāpēc pienene pieņēma kakas bildinājumu, neskatoties uz to, ka bija pārrunājusi vien dažus vārdus.
Un īpašs lūgums spoku lietotājam „Rockkoper” – ja lasi šo – uztaisi multenīti par kaku un pieneni.
Paldies par uzmanību!
Tev patiks šie raksti
Vispār, arī kakām, kā izrādās, ir jūtas.
