Pārlasot šodien pirms diviem gadiem rakstītas rindas, rodas sajūta, ka pa šo laiku nekas nav būtiski mainījies.
Kad vasara grimst jūrā
Un pīlādžogas sārtas.
Es lasu spokos rakstus,
Top manu domu kārtas.
Man pāri zila debess,
Ar gubu mākoņiem,
Tur veros katru rītu
Un ticu brīnumiem.
Top brīnumi ik dienu,
Tos mācos saskatīt,
Un kādu sīku nieku
Jums gribu pastāstīt.
************************************************
Tik tukšas dzeltenīgās frāzes
Kā uzmācīgas lietus gāzes,
Bez mitas atkaL slāpē
Un visus vienā tonī vāpē,
Ka neatšķiram kas ir balts
Un savā augumā vēl stalts.
Kā slapjas vistas visi kļūstam,
Un vienu atziņu tik gūstam-
Nu lielie milži noteiks toni,
Jo viņu raksti nāks ar joni.
Maz apgaismības citiem nāks,
Te manīgākie plusus vāks.
Vēl atmaskos viens otru grēkā,
Bet teiks, ka mērojas tik spēkā;
Un sevi slavēs cik tik māk,
Tā vieglāk plusu punkti nāk.
Ar prieku rokas mēslainē -
Mūs, kaimiņtautu vēsturē.
Kurš smirdīgāku izrakt prot,
Cer spokus vairāk aplaimot.
Kaut daudz jau vēsturē ir rakts
Vēl gadās mazāk apdrāzts fakts-
Par ziemeļtautas čukču garu
Par viņu drosmi biedēt varu.
Mums sensācijās paiet dienas,
Nav brīvdienas nevienas,
Pat cīnāmies ar savu ēnu,
Jo normāls ritms par lēnu.
Un spoku izdomai nav gala,
Nav saredzama miera sala.
Vēl milžu ļembasts nebūs galā,
Cits savu kārtu gaidīs malā.
Un jaunā cīņā spokus sauks
Ar Googles faktiem prātus jauks.
Mums katram pienāks diena -
Tā katram būs tik viena,
Kad būs vienalga viss -
Vai vieglas smiltis miesu segs,
Vai spoku rakstos slavas gunis degs.
Bet šodien, svarīgs viss mums šķiet,
Ko rakstām, pasakām un kā mums iet.
********************************************************************************************
Un atkal maniem pantiņiem ir morāle tik viena -
Lai gaiša spokiem nākotne un jauka katra diena!
Lai vairāk labu rakstu mēs Spokos atrodam,
Un dzeltenīgās frāzes mēs mazāk uzrakstām.
Un patiesību savu, to savu vienīgo -
Ir jāpatur pie sevis kā savu libido.
