Kad negribas iet gulēt jeb šausmu pasaciņas14
Māmiņa ir mājās!
Tēvs tikko pamodies no pēcpusdienas miega, paņem bērna rāciju un dodas uz savu kabinetu strādāt. Pēc neilga brītiņa viņš ieslēdz rāciju, lai paklausītos kā mazais jūtas. Viņš dzird ķiķināšanu un sejā paveras smaids, dzirdot kā māmiņa klusītēm dzied ''čuči, manu bērniņ, čuči''. Pēkšņi atveras mājas ārdurvis un iekšā ienāk sieva ar produktiem no veikala.
Es zinu
Tā bija parasta nakts, kad Sandis gulēja savā gultā. Viņš pamodās un izdzirdēja soļus koridorā, tāpēc kārtīgi pavēra acis, lai ieraudzītu, kā slepkava nes viņa vecāku līķus. Būtne ķermeņus novietoja uz krēsla iepretī viņa durvīm un uz sienas ar asinīm kaut ko uzrakstīja, bet pēc tam paslēpās zem Sanda gultas. Viņš nespēj saskatīt, kas rakstīts uz sienas un zina, ka slepkava ir zem viņa gultas. Kā jau bērns, viņš izliekas, ka ir aizmidzis un guļ tikpat nekustīgi kā vecāku līķi. Elpošana zem gultas biedē.
Paiet stunda un acis tumsai jau pielāgojušās, taču šķiet, ka siena ir pārāk tālu, tāpēc uzrakstu īsti redzēt vēl nevar, taču viņš to izlasa un elpa aizraujas.
''Es zinu, ka tu neguli,'' un zem gultas parādās rosība.
Kas ir pagrabā?
Māmiņa man vienmēr bija teikusi, ka pagrabā iet nav brīv', taču es vēlējos zināt, kas rada to skaņu. Izklausījās gluži kā kucēns un es gribēju kucēnu, tāpēc gāju paskatīties. Es atvēru pagraba durvis, notipināju pa kāpnēm, bet kucēnu neieraudzīju. Mamma mani izrāva ārā un sakliedza. Viņa nekad uz mani nebija kliegusi. Pēc tam viņa atmaiga un iedeva man cepumu. Tas man lika justies labāk, tāpēc neprasīju, kāpēc pagrabā ir zēns, kurš taisa kucēna skaņas un kāpēc viņam nav roku un kāju.
Jaunā vecā māja
Es un mans vīrs nopirkām māju. Viņš atbild par tehniskajiem darbiņiem, savukārt es par labiekārtošanu. Iepriekšējais īpašnieks ar tapetēm bija nolīmējis pilnīgi visu, pat lustras. Kasīt tās nost bija vājprāts, bet mazliet patīkami. Labākā sajūta ir tad, kad noplēs varen lielu gabalu. Līdzīgi kā plēšot ādas plēksnītes pēc apdeguma. Es sāku priecāties par garajām strēmelēm un man šis darbiņš iepatikās. Katras istabas stūrī zem tapetēm bija cilvēka vārds un datums. Protams, es nenocietos un ieguglēju vienu no vārdiem un tā izrādījās pirms kāda laika pazudusi persona. Pat datumi sakrita. Nākamajā dienā uztaisīju sarakstu ar visiem vārdiem un visi cilvēki bija reģistrēti kā pazuduši un neatrasti. Ar vīru piezvanījām policijai un viņi izsūtīja uz mūsu māju veselu CSI komandu. Dzirdēju kā viens no izmeklētājiem saka ''Cilvēks? Kāds cilvēks?''.
Vēlāk pie manis pienāca viens no galvenajiem šeit atsūtītajiem un teica: ''Kundze, kur ir materiāls, ko esat noņēmusi? Baidos, ka ne jau tapetes jūs nokasījāt...''
A vot šitā
Ir kāds vīrs, kurš katru dienu vienā laikā dodas uz darbu un viņa ceļš ved gar garīgi slimo slimnīcu, kuru apjož augsts koka žogs. Katru rītu pacienti ir izlaisti pastaigāties un katru rīti visi vienā unisonā murmulē ''10 10 10 10 10''.
Kādu dienu vīrietis kļūst ziņkārīgs, tāpēc pieiet pie žoga un ieskatās caurumā. Pēkšņi pa to izšaujas puļķis un iebaksta šim acī. ''Nu kas par jodu?!'' viņš iesaucās.
Ejot prom viņš atkal dzird kā pacienti murmulē ''11 11 11 11 11''.