Kad nav ko darīt, es rakstu.
Rakstu par īsto un neīsto – nīsto un cerībās tīto – par visu šķīsto.
Kad nav ko darīt.. ja godīgi, tas ir drūmākais no laikiem.
Lai arī atbrīvoti no saistībām un pienākumiem, tas ir laiks, kad mums kaut kas trūkst – tuvu cilvēku, hobiju, naudas, izdomas, pienākumu, atbildības, uzticības.. Un, jā, mazās devās, laiku pa laikam šāds stāvoklis ir vēlams un pat nepieciešams – gluži kā laiku pa laikam noskalot savu dzīvi alkoholā, narkotikās, burgeros, orģijās, šokolādēs, izdauzīt to sporta zālē jeb attaisnojumus atrast horoskopu zvaigznājos. Taču pārāk lielos daudzumos to sauc par vientulību, depresiju, vājprātību un drūmāku skatu uz dzīvi.
Kārlis gan tam neticēja.
( Kārlis ir mans bērnības draugs, nu jau vīrietis, gadus desmit vecāks par mani.* Viņš bija ļoti intelektuāls un gudrs, reti runāja muļķības, jo bieži vien labāk paklusēja. Kārlim bija rudi mati uz galvas un nav ne jausmas, kādi citur.)
Viņš uzskatīja, ka tiekšanās pēc pilnīga tukšuma, atbrīvotības no darbiem, uzdevumiem, pienākumiem un jebkādām atbildībām, ir visa mērķis - pats piepildījums...
Kārlis bija savdabīgs (nezinu kā tagad, labu laiku nav satikts), viņš mūždien steidzās visus darbus apdarīt maksimāli ātri, tikai lai būtu atbrīvojies no pienākumiem un varētu darīt, ko vien sirds kāro. Mūsu pazīšanās pirmsākumos viņš izvēlējās šo laiku bieži pavadīt ar mums - rajona bērniem - darot, ko nu rajonbērnu bandas dara – spēlējot visu iespējamo ar bumbu, kaujoties, rāpjoties visur, nelaižot garām iespējas iesmiet vienam par otru, tēlojot graffiti māksliniekus, spēlējot kariņus, sēžot uz trepēm un tamlīdzīgi. “Pa mierīgo”, kā teiktu mūsdienu otrklasnieks ar cīgu aiz auss un visīti kreisajā rokā, kamēr labās rokas plauksta ieslīdejusi pieguļošo šortu dibenkabatā, čikitai no 3. klases. Mazās viņu vairs nesaista.
atgriežoties pie lietas..
Kārlim bija jautri ar mums, to varēja redzēt un viņš tomēr turpināja ar mums biedroties, lai arī nereti viņam patika būt par īgņu, kad lietas negāja pēc viņa iecerētās notikumu attīstības takas, taču viņš mācījās pie tā pierast, mēs bijām viņa skolotāji tajā.
Laikam ejot, kā jau dzīve to lieliski dara - tā sarauj attiecības gabalos un liek visiem atcerēties, ka draugi nav uz mūžu un attiecības tāpat, tāpēc arī nevajadzētu iztēloties citādāk.
Nē, mēs nesakāvāmies un nešķīrāmies ar naidu, gluži vienkārši arī rajonbandas bērnu dzīvē katram savs ceļš ejams, katram savas intereses, savs dziļums, sava perspektīva uz dzīvi un prioritātēm tajā – vienam treniņi, citam pārvākšanās vēl citiem datorspēles, privātā dzīve, jauni draugi, darbs, cita skola..
Taču Kārlis nekur nepārvācās, bet pazūdot grupai, viņš arvien vairāk laika pavadīja un gribēja pavadīt ar sevi. Joprojām visus savus pienākumus veica maksimāli ātri, lai tikai varētu darīt, ko vien sirds kāro.. tikai tolaik tas jau bija laika pavadīšana ar sevi. Un tas turpinājās augstskolā, kurā viņš iestājās, tāpat darbos, kuros strādāja – visu maksimāli ātri apdarīt, lai pabūtu ar sevi.
Mums tas šķita dīvaini. Mēs arī nereti centāmies viņu pasaukt ar mums, vēlāk, kad dziras un vietas jau bija aktuāli, aicinājām pievienoties, bet viņš atteicās. Vienmēr bija kaut kas, kas viņam it kā jādara, bet patiesībā viņš jau visu bija izdarījis un vienkārši gribēja maksimālu tukšumu un ērtumu. Viņš dienas pavadīja datorā, skatoties filmas un seriālus, daudz, daudz ēdot, dzīvojot internetā un stabili arī pornogrāfijā. Un viņam ar to pietika. Viņam tas patika.
Vēlāk uzzināju, ka viņš klāt pacēlis arī ikdienišķu zāles pīpēšanu.
Tas gan nenāca kā pārsteigums -
“Viņš dienas pavadīja datorā, skatoties filmas un seriālus, daudz, daudz ēdot, dzīvojot internetā un stabili arī pornogrāfijā.”
- Jo visas šīs lietas taču ir labākas, kad esi sasmēķējies, vai tad ne tā?!
Tā vismaz filmās reperi runā un tā var lasīt internetā..
Taču redzēt to no malas.. kā jau teicu, tas ir drūms laiks, kad nav ko darīt.
Un Kārlim nebija ko darīt. Viņš visu savu darāmo aši apdarīja – jo savu dzīvi bija jau izkārtojis tam, lai darāmā būtu maksimāli maz – lai vairāk laika atliktu un biežāk varētu darīt to, kam patiesībā viņa dzīvē nav nekādas nozīmes.
Protams, viņam sāpētu, ja tas viss vienā dienā viņam tiktu paņemts nost, taču tās būtu atkarību un ieradumu pārrāvuma sāpes. Tas viss viņam neremdēja reālas cilvēku vajadzības - attiecības, reālas attiecības ar cilvēkiem, jo tās viņš bija izolējis, lai būtu savā pasaulē, tāpat tas nedeva reālu novērtējuma sajūtu, tikai ilūziju, gluži kā “laiki” Facebookā vai Gramā. Un sasniegumi, kas sasniegti vidē kuru var izdzēst, nav nekādi dižie sasniegumi.
Taču Kārlis domāja citādāk.
..vai arī viņš bija iesprūdis.
TĀPĒC.
Kad man nav ko darīt, es rakstu. Gluži kā Kārlis, es nododos iztēles un iedomu pasaulei, vienīgi es tajā neveidoju attiecības – es tās radu un es tās iznīcinu.
¯_(ツ)_/¯
Kārlis ir miris.
( * ”A cik tas ir?” )
