Iespējams ir pārāk dziļdomīgs un dīvains, bet mēģini!
Uznāca rakstīšana. Domu spēks! Liktenis - skarbs, bet patiess.
Iedomājies visumu. Kas tur ir un vai mēs esam vienīgie. Es domāju, ka mēs neesam vientuļi un vieni arī dzen. Kāpēc tieši mūsu Planēta Saules sistēmā ir apdzīvota, kāpēc mūsu kaimiņos nav kāda cita planēta ar saviem iedzīvotājiem, kultūru un tradīcijām. Liekas, ka Visums plešas. Jā! Tas tā ir, un kāpēc tieši tas plešas. Vai tiešām viņš ir milzīgs un ievērojams ar savu mērvienību - gaismas gadu. Katru gadu mūsu zinātnieki ir atklājuši kādu planētu un šoreiz tā ir Planēta GJ 436. Uz tās ''varētu'' būt dzīvība. Vai tik tiešām mēs neesam vieni. Tā ir Neptūnas lielumā un tā ir mazākā citplanēta, kuras atmosfēra izpētīta ar teleskopa palīdzību. Mēs varētu mainīt visas iespējamās teorijas un zinātniskos pamatojumus ja mums būtu gudras galvas un prāts kā Albertam Einšteinam. Jā, tas bija vīrs uz goda. Cepuri viņu priekšā novilktu. Tāds kā viņš vairs nebūs. Cilvēks ar saviem izteicieniem, ar savu loģiku un savu centīgo raksturu. Veltīja savu laiku, lai izvirzītu hipotēzas un matemātisko kustību. Vai tiešām cilvēki, kuri piedzimst ar šādu talantu, vēlāk nodzeras un izdara visu vecumdienās, kas bija jādara jaunībā? Varbūt ne visi, bet daži. Man ir kāds stāstiņš, kuru man kāds stāstīja.
''Es biju jauns, nevaldāms bērns, skrēju, priecājos, kaitināju skolotājas un meitenes. Darīju visu, lai mana bērnība izdotos. Protams, tajā laikā par atzīmēm vai izglītību nedomāju, kam to izglītību vajadzēja? Tā pat darbu varēja dabūt uz katra stūra. Varēja sev dabūt iztiku. Bija jāsamierinās ar to, ka nebūsi miljonārs vai kādas rūpniecības direktors. Man bija draugs, kurš mācījās, mācījās un vēlreiz mācījās. Katrā ziņā bija jauks puika, kāmēr nesāka mācīties. Tas bija dīvains ceļš, laikam pats to izvēlējās. Nu neko. Samierinājos ar to un mēs augām un kā katrs cilvēks jeb puika aug viņš pārtop jaunā stadijā - vīrietis. Tad es gāju ballēties, pametu mājas 16 gadu vecumā, jo atradu sev draudzeni. Mēģināju aicināt savu labāko draugu kurš katru dienu mācījās. Bet viņš nekad neieradās, jo laikam bija kādas citas aizraušanās. Protams, mēs tur lietojām alkaholu, izklaidējāmies un dejojām līdz rīta gaismai. Nu tad pienāca gaidītais laiks, kad mans draugs, kurš mācīties vien zināja savā dzīvē, aizbrauca prom, laikam atrada sev darbu, vai turpinās mācīties kur citur. Zini, man viņu nekad nepietrūka, jo kas tas par draugu, ka neliekās par mani ne ziņu un pēc tam aizbrauc neko nesakot. Samierinājos un dzīvoju tālāk. Pēc pāris gadiem izšķīros ar sievu, jo sastrīdējāmies. Tā bija viena no nelaimīgākajiem dzīves momentiem ko atceros, bet pats ļaunākais vēl tikai sekos. Nu neko biju vecpuisis un turpināju strādāt par šoferi. Kādu dienu staigāju pa Rīgas ielu un redzu malā sēž nodzēries ubags, nodomāju cik tālu ir jāaiziet, lai šādā periodā tiktu. Nu neko, gāju garām un pametu skatu uz viņa netīro un sasisto seju. Uzreiz viņš paskatījās man acīs un redzu, tas ir tas puika, kurš sēdēja pie grāmatām, neizbaudīja dzīvi un aizbrauca prom no Rīgas, bet nesaprotamā veidā atgriezies. Viņš skatījās uz mani un ar nodzertu balsi kaut ko murmināja. Es protams apstājos un neko neteicu, jo biju vienkārši apstulbis. Iebāzu rokas kabatā, izvilku divdesmit kapeikas un iemetu glāzītē, pagriezu muguru un ejot prom pat neatskatījos. Līdz šodienai nevaru aptvert to kāpēc tādu likteni izvēlējās šis gudrais, apņēmīgais zēns.'' Lūk, ar šādu stāstiņu pabeigšu. Tāpēc dzīvojiet dzīvi, tapēc mums viņa ir tikai viena.
