Svētdienas rīts. Karstā saule cepina, ai kā cepina manu ādu. Es atrodos netālu no tuvējā mežiņa, itkā būtu jābūt vēsākam, bet tāpat - kad esi visu laiku saulē un čakli darbojies saule cepina tā itkā sēdētu uz karstas pannas. Pie sevis klusi, klusītēm dungoju skumju meldiņu, jo priekam nav pamata. Darbu vēl ļoti daudz un prāts top drūmāks, jo drūmāks.
Virs manas galvas sāk lidināties kraukļi un karstajā svelmē sāk šķist, ka tie savā starpā sarunājās. Kraukļi runā par ēdienu, par nelaimi, tad saprotu, ka tie runā par mani pašu. Es gurdi nopūšos un pažvadzinu ķēdi pie manas kājas. Ķēdi ar kuru esmu piesiets pie tuvējā koka, lai nespēju aizbēgt. Esmu šādā stāvoklī pārcietis nakti un mani spēki tuvojas izsīkumam, jo ķēdi pārlauzt nevaru, ēst un dzert man nav ko un ir tik ļoti karsti. Sviedru lāses rit pār maniem vaigiem. Ja vien es zinātu kā vispār šeit nonācu. 100 reizes to jau esmu sev jautājis un atbildes kā nav tā nav. Beidzot, apsēžos pie koka pie, kura stumbra ir piesieta ķēde, kas neļauj man doties projām un sajūtu tādu kā deguma smaku. Pagriežu galvu un redzu, ka netālu ir ugunskurs. Kliedzu pēc palīdzības, bet neviens neatsaucās. Liesmas turpina vientuļi degt. Es kliedzu vēlreiz un pamanu, ka kāds nāk man pretī. Lūkojos un saprotu, ka tikšu pie biedra- liela auguma vīrs ar ķēdi uz manu pusi velk vel vienu bēdu brali uz mana koka pusi...
