Ziniet, reizēm ne viss ir tik vienkārši kā mēs gribētu vai arī kā mums liktos, bet nu jūs jau visticamāk to zinat, tas taču ir iemesls kādēļ šo vispār atvērāt un tagad lasāt, bet viss arī nav tik grūti kā mums citreiz liekas, vienkārši vajag noriskēt, pamēģināt ielēkt tajā aizā kuras dibenu neredzam. Katrs uzrakstītāis vārds cilvēkam ir aizraujošs, katrs izveidotais teikums veido stāstu, stāsts nu tas ir atkarīgs no katra, ne vienmēr tas spēj būt tik saistošs kā nosaukums, bet cireiz ir arī otrādāk, mēs nekad nevaram zināt ko sagaidīt no kāda cilvēka vai tā veidotā stāsta!
*****
Katra tava ķermeņa daļiņa
Iespiedusies atmiņā,
Aizvien jūtu tos palikušos pieskārienus.
Reizēm šķiet, ka nekad
No galvas manas neizzudīs tie.
Mans ķermenis atmiņās deg,
Svilst no sāpēm , kas atlikušas.
Katra tava ķermeņa daļiņa,
Katra tā kustība,
Atliks manās domās uz mūžiem,
Kamērt neizdegs.
******
Viņa pazaudējās,
Saplūda ar savām domām, jūtām
Sāka dzvīvot iedomu zemē,
Jo tajā iedomu zemē tu biji,
Bet pat tur meitene apmaldījās,
Jo apzinājās, šādi nevar
Neīstā laime, gluži kā tukšums.
Meitene aiziet izlēma,
Izejot no sevis,
Meitene tālā ceļā devās,
Domas un jūtas atstājusi tev.
Meitene devās savā ceļā,
Atraisījusies no savām domām un jūtām.
*****
Zini, sāpes atkal radušās
Tikai ar laiku mainījies to veids,
Nav jau tā, ka laimes nav
Tikai paslēpta dziļi tā.
Vaitad neredzi?
Smaids mans atkal
Pakaļ dzenas,
Bet nespēj notvert tevi,
Tu tam par ašu
Apstājies beidzot taču.
Remdē tās sāpes dziļās,
Atver manu smaidu plašo.
Zini, sāpes nejau atkal,
Tās nekad pa īstam neizzuda,
Tikai,
Ar tevi smaidīt plaši spēju,
Jo zināju,
Kā sāpes manas ienīsti,
Nāc tuvāk, apstājies lūdzu
Vēl kaut reizi.
