Aiz loga rādās skaists skats. Tā pie sevis domāja Rodžers. Viņa priekšā vērās sarkanas, jo sarkanas debesis. Viņam tas šķita skaistākais saulriets, kāds jebkad redzēts. Bet pēc tam domas strauji mainījās, kad Rodžers ievēroja, ka sarkanās debesis aizsedz melnu dūmu mutulis.
Viņš saprata, ka skaisto sarkano toni nerada saule, bet gan liesmas. UN ja tās liesmas ir tik lielas, ka spēja viņu apmānīt tad ugunsgrēkam jābūt tepat tuvumā. Rodžers izskrēja ārā, lai meklētu liesmu izcelšanās vietu, lai varētu izsaukt ugunsdzēsejus un mēģināt palīdzēt, ja tas ir nepieciešams.
Liesmas nāca no daudzdzīvokļu mājas divus kvartālus uz priekšu. Ēka bija ietinusies sarkanās liesmu drānās, kuras pārsedza melnu dūmu mutuļi. Rodžers zvanīja ugunsdzēsējiem, no tiem sekoja atbilde, ka brigāde jau ceļā. rodžers domāja kā, lai palīdz, ja nu, kāds vēl tur ir iekšā. Beigu beigās viņš metās iekšā mājā aizsedzis seju ar maiku, kuru turpat uz ielas peļķē samērcēja. Cilvēku balsis nebija dzirdamas, līdz no, kāda otrā stāva dzīvokļa nāca cilvēku balsis. Viņs pieskrēja tuvāk un atpazina savas sievas balsi. Viņš nesaprata, ko te dara viņa sieva, līdz paskatījies uz dzīvokļa numuru saprata, ka šeit agrāk dzīvoja viņas pielūdzējs Roberts. Mirkli vēlāk Rodžers sadzirdēja arī Robertu. Rodžera prātu aptumšoja niknums par sievas nedarbiem, bet tad to atkal izgaismoja naivas domas, ka varbūt viss nav tā kā liekās. Gaismu apslāpēja sievas vārdi, ka viņa zināja, ka šoreiz vajadzēja atkal viņu dzīvoklī ņemties nevis šitajā miskastē. Rodžers turpināja vilcināties. Krāpšana ir smaga lieta, bet sievu viņš mīl. Kā rīkoties? Glābt to ko mīli vai kļūt par soģi un aiziet, izliekoties, ka neko nezin. No liesmām sāk lūzt dažādas mājas detaļas un Rodžers redz, ka viņam nav laika vairs domāt. Ir jārīkojās.
Vakaru Rodžers pavadīja ar sievu. Viņš izrīkojās tā kā lika sirds. Viņš izglāba savu sievu, bet RObertu pēc tam atrada ugunsdzēsēji - guļošu uz grīdas un pārvērtušos ogļu čupā...
