Vārdi "dari savu darbu" Mairai - sitās galvā, kad atkal dienas izskaņā devās pie jūras. Jūra sāka pamatīgi pievilkt sievieti.
Rīgas iekšienē kļuva drusku pat smacīgi dzīvot. Kaut kāda nemotivēta šaurība un ikdiena valdīja ne visai lielajās istabās. Nu jā, bērni ir jāpieskata, vakariņas visai ģimenei jāsagatavo... un vēl jādzird saērcinātā dzīves drauga runājums "nu ko tad tu tur pa mākoņiem dzīvo".
Šodien gan pierunāti visi bija... iztikt vienu vakaru. Atvasēm ir pirmais gadu desmits aiz muguras, vīrs arī var kādu reizi pasaimniekot pa virtuvi. Mairai bija brīvais izbrauciens pie jūras... bez priekšnoteikumiem.
Vienkārši tāpat pasēdēt un padomāt par nākamību. Ieprieksējā dzīve bija jānoraksta. Tajā bija gan priekšnieks - "skābais ģīminis", gan rutinētās dienas tveicīgajā Rīgā. Kaut kas ir jāmaina.
---
Jau sēžot uz soliņa jūras krastā jaunā sieviete galvā pārcēla turpmāko gājumu... "Vai ir vērts darīt kādu svešu darbu, kad dzīve nav bezgalīga. Vēlāk nāksies nožēlot nevis to - ka kaut ko darīju, bet gan to, ka neko nedarīju!"
Šīs pārdomas Mairu jau moca labu laiku. ... Un tad pie tā paša soliņa pienāca padzīvojusi kundze. Laikam gados pie 70desmit. Prasīdama: - Meitiņ, kā lai es nokļūstu uz Majoru staciju?
- Pa so celiņu uz augšu, tad nokļūsiet līdz Jomas ielai, pēc tam nonāksiet stacijā...
- Jā, pateicos.
Un īsā saruna beidzās. Kundze attālinājās. Mairai atkal doma prātā: "te nu sieviete visu mūžu cīnās, mugura pielīkusi aiz noguruma, un - daudz ko ir sasniegusi. Pirmām kārtām, jau mieru un piepildītību dzīvē. Kas man no tā visa? Nekas... Tik citiem esmu strādājusi. Varbūt pašai saņemties uz savu lietu? Laikam gan...".
---
Vēlāk vakarā jau dzīvoklī vīrs paprasīja "kā tad vakars bija". - Labs! Tāds miers un neikdienišķība. Vēlos tādu visu nākamo mūža daļu.
- Neizdosies! Cilvēki apkārt šajā kapitālismā ir brutāli kļuvuši, katrs tik pa sevi domā. Latvijas valsts knapi turas kopā. Jāizdzīvo ir visiem.
- Negribas izdzīvot, gribas dzīvot, - negaidīti skaļi vārdi paspruka Mairai.
- Uz priekšu, es paskatīšos.
- Un skaties ar' ...
Tādā piktā noskaņā visi devās pie miera, lai mostos nākamai dienai. Un varbūt arī nākamai dzīvei.
