Dzīves draugs Arnis sievieti sagaidīja ar visai saērcinātu ģīmi. - Kur ta' tad nu bijis šajā vakarā?
Maira atbildēju: - Jūras krastā...
- Un?
- Bija tik jauki, un tāds miers apkārt?
- Tas, ka ēst jāvara un bērni jāpieskata, tas neienāca prātā?
- Ienāca, bet vai vienu brīvāku vakaru neesmu pelnījusi!?
- Bet es tā strādāju no rīta līdz vakaram, lai mums nekā netrūktu...
Tas strīds atkal Mairu iedzina mērenā stresā. Nogurums rāvās ārā pa visām vīlēm. Negribējās neko atbildēt, vien bija vēlme bezspēkā nolikties uz dīvāna. Un aizmigt. Arnis tur vēl kaut ko purpināja zem deguna, bet Maira atcerta: - Esmu nogurusi, uztaisi vakariņas pats, un bērnus noliec gulēt. ... un vairs neklausījās vīrieša monologos.
Un Maira atkal bija jūras pievakarē. Mūžīgā viļņu šalkoņā piepildīja visu pasauli. Un tikpat mūžīga likās arī no mākoņiem nākošā balss: - Dari savu darbu! Viss pārējais ir otršķirīgs. Šodien visi tevi lamā un apsaukā, rīt tie paši tevi apskaudīs un līdīs pēc naudas. Tici tam, un tā tam būt. Nenovirzies no ceļa savējā. Nekad, un nepadodies! Grūtības - atkāpsies.
Jūra šalca aizvien vairāk un vairāk. Viļņi vēlās aizvien tuvāk un tuvāk. Visbeidzot ūdens pienāca pie kājām, kas bija ieautas auduma iešļūcenēs. Tās, protams, kļuva mitras... un siltas, pieglaudīgas. Kāds it kā glaudīja Mairai pēdas.
Maira pamodās... istabas kaķis laizīja pēdiņas. Bija pagājusi kāda stunda nomidzī. No blakus dīvāna skanēja Arņa mērenā krākšana, bet no bērnu istabas nāca vienmērīgas elpu skaņas. Visi bija devušies pie miera.
Maira piecēlās un uzmeta skatu dzīvoklim, Arnis bija nokopis virtuvi, katliņā atstājis drusku zupas. Bet bērni bija labi noguldīti.
- Dari savu darbu... - sievietei šie vārdi iekšā dauzījās vienā ritmā ar sirdi. Un jauna diena vēl bija priekšā.
