Otrajā nomidzī Maira jau bija atraktīvākajā pasaulē...
Tas soliņš pēkšņi iekļuva lielākos viļņos, kas aizskalojās vairākus metrus uz priekšu liedagā. Un sieviete - uz blakus soliņa ieraudzīja citu sievieti. Tādu varen atraktīvu, ar blondiem un gariem matiem. Un: kura izbaudīja jūras tuvumu.
Kāda balss no malas sacīja: - Sveika atkal, nu - kā ir ar nekavējošo startu savā virzienā?
- Kāds ir mans virziens?
- Paprasi savai sirdij. Tā pateiks pareizi visu priekšā.
- Man sirds neko nesaka priekšā. Es nekā nezinu.
- Paskaties uz šo jauno lēdiju: pēc visa spriežot - tur tiek izbaudīta jūra par visiem 100%.
- Man arī tā gribas...
- Nu tad uz priekšu!
- Kā tad tas ir jādara?
- Neesi tik kautrīga... - tie bija tās "aizkadra balss" pēdējie vārdi. Pēc tam sekoja vien jūras šalkoņa. Un arī tā blondīne uz blakus soliņa bija nez kur pazudusi.
Mairai atkal acis bija plati vaļā - tieši uz brīdi, kad saules riņķis grimstot bija pieskāries jūras malai. Otrā pusē debess satumsa, bija laiks doties mājup... uz putekļaino Rīgas centru. ĻOTI TO NEGRIBĒJĀS! Vislabāk būtu tepat pārnakšņot, un aiziet uz savu personisko māju tepatās netālu no liedaga. Jā, tāda vēl ir jānopelna, sazin... pēc cik gadiem.
Iezvanījās tālrunis. Dzīvesdraugs Arnis jau uztraucās: - Kur esi? - Jūras krastā pie Dzintariem. - Ko tu tur dari? - Man priekšnieks aizsūtīja nelielā komandējumā (nācās samelot, jo vīrs tās jaunās jūras izjūtas tāpatās nesaprastu). - Brauc mājās! - Es jau dodos...
Dodas... lai atkal nokļūtu šaurajā virtuvē, brāziens par nesagatavotām vakariņām un neaprūpētiem bērniem būs garantēts. Tomēr... un TOMĒR. Varbūt patiešām jāsāk dzīvot savu dzīvi un darīt to, ko sirds vēlas?
