Janeks 23

Mājas, mīļās mājas

Es izkāpju no skolēnu atobusa un pamāju šoferītim. Man viņš patīk. Viņam ir ap piecdesmit un viņš ir ļoti jauks un laipns. Pretēji manam tēvam, viņš nekad nedusmojas, pat tad, ja es kavēju vai autobusā paceļu balsi. Viņš nav tāds kā tēvs. Viņš varētu būt mans tēvs vai vectēvs. Es par to ļoti priecātos. Bet tā nav.

Šodien ir laba diena. Ejot pa zemes ceļu uz mājām es jau tālumā redzu augsto egli un lielo ozolo pie laukmalas. Māja ir ieaugusi kokos un no ceļa īsti nav redzama, man tas patīk. Man arī patīk tas, ka lauki un meži stiepjas cik vien tālu var redzēt. Tuvākie kaimiņi ir māja otrpus ceļam. To no ceļa nevar redzēt. Tā ir mežā. Dziļi mežā. Es tur nekad neesmu bijis. Man ir teikts, ka tur nedrīkst doties. Kāpēc es nezinu, bet labāk ir klausīt. Tāvam ir jāklausa. Tēvām vienmēr ir jāklasua, ja negribu viņu sadusmot.

Ceļa vienā pusē stiepjas izcirtums otrā tikko apstrādāts lauks un man pretī jau raugās pirmās ābeles un ķirši. Māja jau ir daļēji redzama. Tā ir veca un sevī glabā daudz sāpju. Bet dārzs ir manas mājas, šeit es uzturos cik daudz vien varu. Tas ir aizaudzis, tāpat kā viss šeit. Šī nav perfekta māja, bet tā ir mūsu.

Šodien ir mammas brīvdiena. Viņa strādā pilsētas veikalā. Viņa ar māsu ir verandā. Es ieeju mājā, pagriežos uz savu istabu. Tur mani sagaida vecas tapetes, vecs dīvans, vecs galds un parasts koka krēsls. Istaba ir maza un veca, bet tāda ir visa māja. Mēs neesam bagāti, mums nav daudz naudas. Man ir tikai nepieciešamais. Vairāk neko nevajag. Mamma vienmēr saka, ka varētu būt sliktāk, tāpēc jāpasakās par to kas ir. Viņai ir taisnība.

Es dzirdu piebraucam mašīnu. Mašīnas motoram ir tieksme atdarināt traktoru. Tā ir viena skaļa, maza un veca mašīna. Vecāka par mammu, tā reiz viņa teica. Tētis ir atbraucis no darba. Parasti viņš mājās tik agri neatgriežas. Tas mani uztrauc. Es ātri noģērbju labās drēbes. Labās drēbes ir tās ar kurām es eju uz skolu. Tās nedrīkst sasmērēt un saplēst. Es izskrienu verandā, tētis nāk ar lielu maisu. Viņš mums uzsmaida. Skatoties viņa smaidošajā sejā, es atceros kā viņš pacēla un aiznesa māsu. Viņai viņš smaida, ne jau man. Lai nu kam, bet ne jau nu man. Mani viņš neieredz. Viņš noliek maisu uz galdiņa verandā un izceļ arā četrus saldējumus. Iedod māsai izvēlēties vienu, tad mammai, tad man. Viņš ver vaļā savu un saka, lai ēdam pirms tie izkūst. Viņam ir labs garastāvoklis. Māsa un mamma jau ir sākušas to ēst. Tikai es minstinos. Tētis paskatās uz mani un noglauž man galvu: ,,Nu, brālīti, taisi taču vaļā! Tev taču garšo šokolādes, vai ne?!''

To gan es nebiju gaidījis. Saldējums. Laikam jūtas vainīgs par to, ka iesita māsai. Māsa pieskrēja priekšā mammai, lai tā nesaņemtu kārtējo dumsu šalti no viņa. Kamēr mēs ēdam, viņš apjautājas, kā man gāja skolā. To viņš dara reti. Es padižojos, ka šodienas diktātā man bija tikai viena kļūda. Tas viņu iepriecina. Viņš apgalvo, ka palīdzēs man ar mājasdarbiem. Palīdzēs man ar saskaitīšanu un atņemšanu. Viņš mani apskauj un pabužina manus matus. Māsa tiek pie bučas un tiek pacelta augšā. Mēs sēžam verandā un ēdam saldējumu. Un ir labi. Pa ielgiem laikiem ir ļoti labi.