Anja mani atrada virtuvē, kad dzēru savu ierasto ikrīta kafiju un skatījos tālumā pa logu. Sākumā pat nepamanīju, ka draudzene ienākusi telpā. Laikam jau izskatījos īpaši briesmīgi, atkal, jo Anja klusēdama apsēdās pie galda un tikai lūkojās manī. Šķiet manā sejā bija lasāms jautājums. Draudzene ielēja kafiju arī sev un atkal apsēdās.
- Kas noticis? - viņa vienkārši pajautāja.
- Kas Tev liek domāt, ka kaut kas noticis? - atbildēju ar pretjautājumu.
- Skaidrs, Tija atkal grib, lai es skaidroju, ka viņa ir mana labākā draudzene. Un es no sejas varu nolasīt to, ka ar Tevi kaut, kas noticis. Pie tam, es redzēju Tevi, kad runāji pa telefonu.... un raudāji. Ja Tu domā, ka man nesāp tas, ka Tev sāp, tad kļūdies. Vai es reiz varu uzzināt, kas ir noticis manai labākajai draudzenei? Vai esmu šeit tikai tamdēļ, lai vestu ārā Frici un pateiktu ''mjau'' Tavam kaķim? Nē, nu, protams, man nav iebildumu pret Tavu rižo lapsu un arī kaķis ir tīri jauks, bet Tija, kas Tevi nomāc? Tu... - draudzene tikai runāja un runāja.
Šodien visvairāk es vēlos klusumu, bet nojautu, ka Anja neies tā vienkārši prom. Un, ja atkal būšu rupja pret viņu, drīz man vienkārši nebūs labākās draudzenes. Tikai ir viena problēma - to visu ir nenormāli grūti paskaidrot. Tas nav tā, kā runāt par manām radošajām krīzēm, vai depresiju, kuras iemeslu draudzene tā īsti nemaz nezina. Vai vismaz īsto iemeslu. Bet, no otras puses - vai Anja jutīsies labāk, kad to visu sarakstīšu grāmatā, to izdos un tad varēs lasīt visi, taču es to nebūšu izstāstījusi tuvākajam cilvēkam? Droši vien, tad draudzene apvainosies. Es viņas vietā laikam justos nodota.
- Izved suni, pēc tam parunāsim. Es Tev apsolu, ananāsiņ. - sacīju.
Man vajadzēja mirkli vienatnes un cigareti,ja biju nolēmusi draudzenei visu izstāstīt.
- Turu Tevi pie vārda. - viņa teica un tad izgāja ar Frici.
Skaidrs, man ir apmēram 15 līdz 20 minūtes, lai sakārtotu domas. Sasodīts, es nekad nedomāju, ka tas būs tik grūti. Un vai tiešām ar pārdesmit minūtēm pietiek, lai izlemtu, kā izstāstīt, kādam, ko gadiem esi turējis sevī? Laikam jau ne. Aizsmēķēju. Cigaretes mani parasti vismaz uz kādu laiku nomierina. Bet, tagad jutu, kā sāk trīcēt rokas. Es visu laiku esmu dzīvojusi ar to visu, kā akmeni kaklā. Kāda būs sajūta, kad to zinās vēl kāds? Ko Anja vispār ar šo informāciju iesāks? Viņai to nebūs viegli sagremot, bet nāksies. Gluži tāpat, kā nācās man.
Vai es jutīšos vieglāk, kad labākā draudzene uzzinās to visu? Vai viņa lūkosies uz mani kā citādāk? Varbūt tad viņa labāk mani sapratīs.. Viss nolemts, šorīt es pastāstīšu savai labākajai draudzenei pagātnes tumšākos traipus. Es jūtos tā, itkā es būtu kaut,ko izdarījusi. Itkā man vajadzētu Anjai pateikt, ka pirms gadiem esmu nogalinājusi cilvēku. Kafijas krūze manās rokās kļuvusi auksta. Nekas šajā brīdī vairs nespēja mani sasildīt. Vai tā es tagad jutīšos visu laiku? Kā kaila Anjas priekšā?
Vienalga. Vienalga. Viņa ir pelnījusi to zināt.
Pārāk ātri draudzene atkal sēdēja man pretī pie virtuves galda.
- Kāpēc Tu esi tik bāla? - Anja vaicāja.
Paņēmu vēl vienu cigareti.
- Anja, man Tev kaut, kas jāpastāsta. - atzinos.
Kamēr es aizsmēķēju kārtējo cigareti, draudzene ielēja mums abām vēl pa kafijai.
- Un, kas tas būtu? - draudzene vaicāja. - Ko Tu gribi man pastāstīt?
- Mēs varētu parunāt par manu ideju grāmatai. Sākumā. Tici man, ja mēs sāksim ar to, kāda ir mana ideja.. man būs vieglāk Tev visu izstāstīt... Anja, es zinu, Tu esi mana labākā draudzene, tomēr Tu daudz, ko nezini.
Arī draudzene izņēma no paciņas cigareti.
Turpinājumu...