Runāt ar tēvu, tomēr nebija laba doma. Un tas, ka vīrietis dzirdēja manas asaras bija galīgi crazy. Lai gan, kāds tur brīnums - vienmēr raudāju runājot ar viņu. Vienmēr viņš spēja aizskart, kādas dvēseles stīgas, ko es tik centīgi cenšos noslēpt un nocietināties, bet ne vienmēr sanāk. Mans tēvs vienmēr ir spējis visu pagriezt tā, ka es esmu vainīga. Nevis viņš vai mamma, bet, protams, es. Es, Tija, kura bezmaz izslēgusi vecākus no savas dzīves. Kura atstājusi visus radiniekus un viena peras pa dzīvi - tāda es esmu. Un, protams, manam tēvam tas neliekas pareizi. Viņam kremt, ka neaicinu viņu ciemos, ka mēs kopā nedzeram kafiju, ka es neko lāgā nestāstu. Bet, ko dotu tas, ka stāstītu? Šovakar pastāstīju, ka Melānija man beidzot atļāvusi rakstīt, kā pati vēlos, taču papucītis sāka stāstīt, ka man vispār vajadzētu beigt rakstīt un meklēt normālu darbu. Ko viņš zina? Viņš pat nav izlasījis nevienu manu grāmatu, viņš uzskata, ka nekad tā pa īstam neesmu pratusi rakstīt un viņš neizprot, ko izdevniecība manī vispār atradusi. Taču, kas ir normāls darbs? Sēdēšana birojā no deviņiem līdz pieciem? Sekretāres amats, kādam tēviņam, kurš mani tikai vēlētos paņemt uz sava galda? Nē, es tā nevēlos. Nekad neesmu vēlējusies. Kā arī, man nepatīk darbs ar cilvēkiem, man vieglāk ir rakstīt, nevis runāt. Pārāk ilgi klusums mani ir ietvēris.
Tad, kad noliku klausuli pēc sarunas ar tēvu, Anja jau bija izvedusi suni, atvedusi to atpakaļ un devusies prom. Paldies Dievam, es negribēju nekādus jautājumus. Lai gan, kaut ko jau Anja zināja par manu dzīvi, par maniem vecākiem, par to, cik viss ir bijis sarežģīti. Bet, pat labākā draudzene nekad neuzzinās visu. Ir bijusi tikai viena reize, kad es viņai gandrīz izpļāpājos. Tas bija tad, kad biju totāli piedzērusies, bet paldies Dievam, man uznāca nelabums un es nespēju parunāt. Galvā jau bija izdomāts, kā es izstāstīšu draudzenei visu patiesību. Es jau biju iedomājusies viņas šoka izķēmoto seju. Bet, es neizstāstīju...
Es šaubos, ka kādreiz būs, kāds cilvēks, kurš uzzinās visu patiesību. Māte zina, bet viņai šķiet liekas, ka par to vairs nedomāju, ka vairs nedomāju par pagātni. Smieklīgi gan. Es atceros sevi knapi sešpadsmit gadīgu, kad man vajadzēja dzert tos antidepresantus un visu to pārējo murgu. Atminos, kā mamma mani gribēja ievietot slimnīcā, jo domāja, ka neesmu īsti pie pilna prāta. Lai gan, es ne pie kā nebiju vainīga. Nebiju vainīga, ka pavisam jauna vēlējos mirt. Nebiju vainīga, ka, kad viņas nebija līdzās es tās tabletes vienmēr dzēru vairāk kā vajadzēja un tad mamma mani knapi varēja pamodināt. Es nebiju vainīga, ka ienīdu dzīvi, jau tad. Es nebiju vainīga par tām cigaretēm un šņabja pudelēm.
Es patiesi tikai centos atrast veidu, kā aizmirsties. Māte veda mani pie psihologa, arī tas nelīdzēja. Lielākoties es klusēju. Un pēc tām sesijām situ ar dūrēm pa sienu. Mani pirkstu kauliņi vienmēr bija nedaudz asiņaini. Paldies Dievam, es atradu rakstīšanu jeb tā atrada mani, īsti nezinu. Pirms es sāku rakstīt saistīta ar Melānijas izdevniecību, es rakstīju muļķīgus bloga ierakstus. Protams, arī tur es izdomāju stāstus, izdomāju tēlus. Nekad tā nebija ne daļa no manas patiesās dzīves. Tagad tā sēžot vakarā, tumsā ar sūrstošām acīm, es iedomājos, ka varētu rakstīt to, kas notika ar mani. Man nebūtu grūti. Visas emocijas tik svaigas, kā tikko noplēstas kreveles - asiņo uz ceļgaliem. Es atceros pat gandrīz katru vārdu, ko papucītis man teica. Atceros, kā māte asaras lēja, kad pamanīja kārtējās rētas uz vēnām. Līdz šim es to visu centos atstāt tur, kur tam jābūt - pagātnē. Bet, kādēļ tas nevarētu būt grāmatas sižets?
Tieši tā.
Rakstīju man šķiet līdz kādiem četriem rītā. Nu, vismaz kamēr sēdēju pie galda virtuvē - gaismiņa jau sāka aust, man bija tukša cigarešu paciņa un šķita, ka man apstāsies sirds. Bet, kopumā biju apmierināta ar padarīto. Manā priekšā, datora apgaismojumā tapušas divas nodaļas. Galveno varoni sauc Mia, viss viņas stāsts sākas jau agrā bērnībā, kad meitenītei garšoja cukurvate un viņa ar vecākiem brauca uz karuseļiem. Viņai bija pašai sava istaba - siena ar lācīšiem un baloniem, bet ne jau tur tas stāsts - viņa jutās mīlēta. Miai patika spēlēties ar lellēm un garšoja omītes ceptās pankūkas. Viņa bija tēta mazā princese, mamma meitenei pina mazas biželes un ģērba kleitās. Mia bija skaista, maza meitene un tikpat skaista bija viņas bērnība. Tētis Miu mācīja braukt ar riteni, mamma taisīja augļus ar putukrējumu un Mia vienmēr drīkstēja nolaizīt miksera lāpstiņas. Lielam cilvēkam tie visi šķiet sīkumi, arī Mia šobrīd - pēc daudziem gadiem - smejas par to visu. Bet, tai brīdī ar to bija pilnīgi pietiekami. Meitenei bija bail no sarkanas bumbas ar acīm. Smieklīgi, ne? Ko bumba var izdarīt, pat, ja tai ir lielas acis? Bet, bumbu vecāki dabūja atdot vai izmest, jo līdz, ko Mia to ieraudzīja tā asaras bira kā pupas.
Asaras bira arī man, rakstot. Biju savākusi visas dzīvoklī atrodamās salvetes. Jo, Mia galu galā biju es. Mia bija Tija un otrādi. Mia pirmajās divās manuskripta nodaļās vēl bija ļoti, ļoti laimīga meitene. Mazā meitene nezināja, kas viņu sagaida tālāk dzīvē. Viņa nezināja, ka tā rozā, uzpūstā, laimīgā, perfektā pasaule tiks sapluinīta, izkropļota. Bet, diemžēl es Tija zināju, ka viss skaistais tiks atņemts. Un pēc gadiem Mia nespēs piedot saviem tuvākajiem. Pēc gadiem Miai labākie draugi būs klusums un vientulība. Pēc gadiem Miai skapī būs tikai pāris kleitas un cukurvate viņai uzdzīs nelabumu. Karuseļu parks tiks nojaukts. Pēc gadiem visas skaistās bērnības atmiņas izbalēs un paliks tikai maza, smaidīga meitenīte fotogrāfijās. Bet to ''pēc gadiem'' nezināja mazā meitene manuskriptā. Pagaidām. Un es pati izvēlējos, ka sižeta līnija būs manis pašas dzīve. Es varēju to cik, necik piepušķot, bet nē... Es nolēmu rakstīt ar visiem asumiem, negludumiem, ar visām sāpēm. Jo, tikai tad, tam bija jēga. Jēga kāda - mocīt sevi?
Jā, laikam jau savā ziņā esmu mazohiste. Man patīk sevi sāpināt, man patīk darīt sev pāri. Man patīk melot sev un citiem, ka patiešām esmu visu aizmirsusi un atstājusi pagātnē, ka esmu ielikusi baltu lapu, bet tie visi ir skaisti meli. Pat šī dzīvokļa sienas, kurās šobrīd dzīvoju un, kuras nekādā ziņā nav saistītas ar to manis daļu, kas bija agrāk, pat šīs sienas mani biedē. Man ir bail no naktīm, man ir bail aizmigt. Man ir bail no trokšņiem un svešiem cilvēkiem. Man ir bail no visa, ko nepazīstu. Man ir bail, kaut, nu jau esmu pieaugusi un varu sevi aizsargāt.
Aizsmēķēju cigareti. Ja es vēlējos uzrakstīt labu un lasāmu un darbu, un nevēlējos sevi novest līdz nervu sabrukumam, man vajadzēja mazāk iedziļināties tajā, ko rakstu, bet vienkārši rakstīt. Galu galā man nebija nekas jāizdomā, man vienkārši jāklabina datora taustiņi un jāļauj, lai ekrānā rindojas teikumi. Man nevajadzēja obligāti domāt par visu, kas bijis. Par to, ka es baidos, kādā rītā atkal pamosties kā tā mazā meitene, istabā ar lācēniem, gaiši zilā pidžammā ar podziņām. Jo, tas vienkārši nebija iespējams. Cilvēki nevar atgriezties bērnībā, paldies Dievam. Mēs ar katru gadu paliekam tikai vecāki un viss, kas paliek ir tikai atmiņas. Jā, diemžēl tās paliek. Un tās dzīvo mūsos.
Aizcērtu datoru. Pietiks. Jādodas gulēt. Pēc ilgāka laika nolemju izdzert savu divdesmit piecu miligramu devu ''Kventiax''. Nevēlējos vēl gulēt gultā un gremdēties atmiņās par laiku, kad vienmēr gulēju pie vaļā loga vai ar ieslēgtu lampiņu. Es vēlējos vienkārši iekrist gultā, pielikt galvu spilvenam un aizmigt. Kad piecelšos noteikti jutīšos labāk. Varbūt nebija laba doma sākt rakstīt manuskriptu uzreiz pēc sarunas ar tēvu, jā noteikti nebija laba doma, bet, kas izdarīts, izdarīts.
Pieminot Miu- gadījumā tā nav tā pati, kas Tava iepriekšējā stāsta varone?