Iepriekšējā vakarā pirmo reizi pēc ilga laika dabūju likt modinātājpulksteni un, nu tas uzstājīgi zvanīja man ausī, ziņojot, ka ar miegu šoreiz ir cauri un jāceļas. Es zinu, ka nevaru atlikt modinātāju nez, cik reizes un beigās tāpat nogulēt. Ne šodien. Šodien man bija vajadzīgs laiks, lai savestu sevi kārtībā, iedzertu rīta kafiju un dotos uz redakciju. Šodien man beidzot cilvēka paskatā vajag, kaut, kur doties un ne jau uz tuvējo spēļu zāli pēc cigaretēm. Mani 12:00 gaidīs Melānija. Un viņai riebās gaidīt. Viņai vispār riebās neparedzētas situācijas un es viņai tādu biju radījusi, nenoliedzami.
Izrāpos no gultas, netīšām pie reizes izsviežot suni no tās.
- Piedod, Frici. - es uzsaucu šunelim, pretī saņemot vien nesaprotošu skatienu un klusu smilkstu, kur tad tā jāskrien. Jāskrien uz dušu. Šoreiz vannasistabā patiesi pavadīju neierasti daudz laika. Noskaloju no sevis visus netīrumus, miegu un arīdzan haotiskās domas. Tad saņēmu matus kaut, cik pieņemamā copē un izlēmu pat uzklāt nedaudz kosmētikas. Mans kosmētikas maciņš vannasistabas skapītī šķiet jau bija sācis apklāties ar putekļiem, bet šodien tam bija laiks atkal iznākt dienasgaismā. Uzklāju mazliet acu ēnu un man pat izdevās uzkrāsot skropstas, neizbakstot sev acis. Ne pārāk daudz, bet tieši tik, cik vajag - atzinīgi novērtēju sevi spogulī. Skapī atradu savu labāko, mīļāko, sarkano kleitu, kas uz manis tagad diemžēl vairāk izskatījās pēc maisa, bet neko darīt. Izdevās pat atrast nesaplēstas plānās zeķubikses. Šis rīts, tomēr veiksmīgi ar mani sadarbojas, cik labi.
Un man vēl bija daudz laika, lai padzertu kafiju, kas par burvīgu sajūtu. Pat brūnais dzēriens šorīt šķiet garšoja labāk nekā parasti. Un kaķis nekrita uz nerviem. Un vispār nekas nekrita uz nerviem, cik dīvaini un nepierasti. Parasti rīti man sākās ar pilnīgu haosu, pārāk stipru kafiju un cigareti, vai arī vispār nesākās, jo es nelīdu laukā no gultas. Arī šorīt, protams, nevarēja iztikt bez cigaretes, bet, paldies Dievam, vēl kaut, kur manā somiņā glabājās košļājamā gumija. Tā izglāba visās dzīves situācijās. Dzerot kafiju sēdēju un domāju vai man ņemt līdzi datoru. No jaunās, šķietami ģeniālās idejas jau vēl nekas nebija uzrakstīts. Un es nevēlējos, lai Melānija mani pierunā izvilkt no datora miskastes to saldo pārīti par, ko rakstīju iepriekš. Tātad, datoru nē. Tikai kladi, pildspalvu un somiņu - pietiekami labi.
Uz redakciju izlemju braukt ar taksometru. Man riebās sabiedriskais transports jau iepriekš un, kur nu, vēl tagad. Tagad es nespētu izturēt visu to cilvēku uzbāzīgos skatienus. Transportā visi vienmēr izturas tā, itkā paši nebūtu cilvēki un savu sugas brāli būtu ieraudzījuši pirmo reizi, nu dien. Piezvanīju un izsaucu taksometru, kas solījās būt klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Ideāls laiks, lai nopīpētu vēl vienu cigareti, iemestu, protams, kritisku skatienu spogulī un..kaut, kur atrastu smaržas. Sasodīts. Taksists zvana, lai ziņotu par savu ierošanos, kad esmu līdz ausīm ierakusies savās atvilktnēs, lai atrastu smaržu pudelīti, bet, nu neko. Kārtīgi pārbaudu vai esmu aizslēgusi dzīvokli un nosolos Fricim, ka Anja drīz būs klāt un arī viņš tiks savā pastaigā, lai neuztraucas.
Taksists man trāpījies no runīgajiem, bet jauki, ka salonā skanēja radio. Neko daudz vīrietim neatbildēju un, jau pie otrā luksofora viņš saprata, ka man toties prāts nenesas uz sarunām. Koncentrējos tikai dziesmai. Tur skanēja, kāds skumjš mīlas gabals, kam neatcerējos nosaukumu un labi, ka tā, jo citādi tas vēl sasaistītos ar, kādu no maniem pagātnes vīriešiem, es aizmirstu, ka man uz skropstām ir tuša un ierastos redakcijā kā panda. Nē, paldies.
Atbraucām mēs diezgan ātri un man vēl bija tieši laiks nokūpināt vēl vienu smēķi un sabāzt mutē maksimāli daudz košļājamās gumijas. Pie izdevniecības meitenēm man nepatika ierasties smirdot kā skurstenim, lai gan es zinu, ka arī Melānija pati smēķē.
Devos pa taisno uz atpūtas telpu, kā bijām norunājušas. Tā vēl bija tukša. Stulbums, kādēļ es savā somiņā neglabāju mazo spogulīti, lai tagad varētu novērtēt savu izskatu. Bet, man nebija daudz laika par to domāt. Pēc nepilnām divām minūtēm pavērās stiklotās durvis un es pirmos pamanīju Melānijas perfekti manikirizētos nagus. Tātad, viņa nebija tos grauzusi lasot manu vēstuli, no vienas puses žēl, ka tā. Viņa vispār izskatījās pēc tādas kā akrobātes,rokās turot kūkas kārbiņu, divas kafijas tasītes un vēl padusē iespiestu mapi. Ak, es bremze... Tikai pēc mirkļa iedomājos, ka vajadzētu Melānijai palīdzēt. Pa abām mēs nolikām visu viņas nesamo uz mazā stiklotā galdiņa un viņa aizsteidzās pēc kafijas kannas.
Pēc brīža abas sēdējām uz viena no, protams, oranžā dīvāna un Melānija sēja vaļā kūkas kastīti.
- Nu, stāsti man, kas Tev jauns.. Sen galu galā neesam tikušās. Tu jau te ierodies tikai tad, kad Tev ir kaut, kas gatavs. - viņa sacīja.
Nesapratu vai tā bija domāta kā zīme, ka sen neko neesmu uzrakstījusi līdz galam.
- Kūciņu? - Melānija piedāvāja, beidzot veiksmīgi beigusi cīņu ar kastīti.
- Jā, lūdzu. - Nemācēju pieklājīgi atteikt, tādēļ sieviete uz mana šķīvja uzkrāmēja palielu citronkūkas gabalu. Pati sev uzliktdama mazu, pavisam mazītiņu. Noteikti atkal sēdēja uz kādas no tām populārajām diētām, kam itkā vajadzēja dot rezultātus jau pēc divām nedēļām. Es tādām muļķībām neticēju, bet man nebija ne jausmas, kā tikšu galā ar kūku. Paldies Dievam, Melānija mums abām salēja kafiju, kas jau bija man stipri tuvāka lieta.
- Nu, kas jauns? - viņa pārjautāja.
- Īsti nekas. Es rakstu. Rakstīšu precīzāk. Nu, bet to es Tev jau rakstīju e-pastā. Ideju man ir daudz, galvenais, lai Tu to vispār akceptē kā iespēju. - sacīju.
- Vai tiešām mēs runāsim tikai par rakstniecību? Protams, es saprotu tā Tev ir tuva tēma, bet, ja Tu vēlies mēs varam parunāt arī par, kaut ko citu. Es Tevi labprāt uzklausītu. - sieviete mīļi teica.
- Nē, paldies, Melānij. Privātām tēmām man ir labākā draudzene, ar kuru mēs runājam par visu. Pie tam, ja tā ņem - nav jau arī daudz, ko stāstīt. - runāju ar viņas manikīru un iedzēru kafiju, kaut kā nespēju ieskatīties sievietei acīs.
- Tev tiešām ir tik traki? - Melānija pavaicāja un es gluži vai atsprāgu atpakaļ, uzpilinādama kafiju uz savas sarkanās kleitas. - Piedod, es negribēju Tevi nekādā veidā aizvainot, vienkārši Tu neizskaties diez, ko labi. Un tas, ko Tu pieminēji par to depresiju, tas man lika aizdomāties, cik maz mēs zinām par citiem cilvēkiem. Cik maz mēs, patiesībā vēlamies zināt. Jo, ir, taču tik viegli noskaidrot visu par darba jautājumiem un aizmirst par savu kolēģi, aizmirst, līdz nākamajā rītā Tu viņu atkal satiec darbā. Mēs, taču nemaz neiedomājamies, ko šis cilvēks dara ārpus darba. Varbūt reizēm mums vispār šķiet, ka viņš bez darba nemaz neeksistē. - sievietes runas plūdi šķita neapturami.
- Nu, ar mani ir visai līdzīgi. Es bez darba nemaz neeksistēju. Bet, kopš kura laika mēs esam kolēģes? - vaicāju. Šoreiz es neteiktu, ka man nebija vēlēšanās Melāniju aizvainot. Es gribēju viņai kaut kādā veidā ''iegriezt''.
Viņa labu brīdi neko neatbildēja, tikai ēda savu kūkas gabaliņu. Es savējam pat nebiju pieskārusies, tikai dzēru kafiju un skatījos ārā pa logu. Klusums ieilga un tad beidzot Melānija atkal atsāka runāt. - Zini, ne visus, kuri raksta es uztveru kā kolēģus. Bet, Tu tomēr te esi jau ilgi, mēs ar Tevi sadarbojamies jau tik ilgi, kādēļ es Tevi nevarētu nosaukt par savu kolēģi? Tu man esi kolēģe tikpat lielā mērā, cik Zane un Vanda, kuras te ir katru dienu, vai, piemēram, Harijs, kurš strādā pie koriģēšanas darbiem. Mēs, tomēr strādājam pie viena, lai iznāktu jaunas grāmatas, lai lasītājiem būtu prieks un galu galā arī mums no tā naudiņa ripo makā, vai ne tā?
- Un vai Tu centies ielīst arī viņu privātajās dzīvēs, Melānij? - pajautāju un šoreiz ieskatījos sievietei tieši acīs.
Viņa novērsās, bet tad sacīja. - Es necenšos ielīst neviena dzīvē - ne privātajā, ne tajā, kas tāda nav. Vienkārši Tu esi laba rakstniece, Tu labi dari savu darbu, Tu galu galā vispār zini, ko Tu dari. Daudzi, kas man te jaunie atnāk ar saviem, godīgi sakot, nekur nederīgajiem manuskriptiem tagad domā, ka būs baigie rakstnieki, bet man viņus ir jāatraida. Zini, kādēļ, Tija? Viņu uzrakstītais lielākoties ir sauss rakstu darbs, viņi tajā nav ielikuši ne kripatiņas no savas dvēseles. Un, tātad Tu esi laba savā jomā un es negribu, lai tas, kas ar Tevi notiek, lai, kas tas arī būtu - sabojā Tevi kā rakstnieci. Es domāju, ka Tu varētu vēl radīt daudz, daudz labu darbu, bet vai tas, kas Tevi nomāc, nenomāks arī to rakstīšanas stīdziņu Tevī?
Nenoturējos un beidzot sāku Melānijai visu godīgi stāstīt. - Zini, Melānij... Tad Tu ne nieka nezini mani un, kas pats galvenais - nezini, ko nozīmē sauss vai labs rakstu darbs. Ja Tu domā, ka es kaut vienā no tiem mīlas salkanajiem romāniem esmu ielikusi kaut daļiņu sevis, Tu rūgti maldies. Es vienkārši līdz šim esmu rakstījusi par to, jo tā esi gribējusi Tu, tā ir gribējis Harijs un Jūsu tas lielais boss. Un, ko es? Es vienkārši rakstīju, jo par mīlestību, patiesībā ir viegli rakstīt. Tur pat nevajag daudz piedomāt. Pamaini vārdus, mazliet sižetu un viss - kārtējās 300 lapas ir gatavas, bet kam tas vajadzīgs? Tas ir tālu no realitātes. Neesmu nekāda statistiķe, bet mūsu valstī vien ir pietiekami daudz šķirtu laulību un vientuļo māšu, kuras vienas audzina savas atvases. Es neko nezinu par kāzām, bērniem, vīriem un sievām un reizēm man pat šķiet, ka neko īsti nezinu par mīlestību kā tādu. Tad Tu gribi teikt, ka es tajos darbos ielieku kaut kripatiņu sevis? Vai tiešām? Melānij? Nē.. Nepārtrauc mani. Ja jau Tu mani šurp uzaicināji un es dzeru kafiju šeit vienā telpā ar Tevi, tad es beidzot pateikšu visu, ko domāju par Tevi un Jūsu izdevniecību un darbu kopumā. Un pēc tam variet kaut vai sviest mani laukā ar apsardzi, es neiebildīšu, jo tad man vismaz būs cerība, ka Tu būsi mani dzirdējusi un, ka nākamajā mēnesī vai gadā iznāks uz pusi vairāk kvalitatīvas lasāmvielas, kā tagad. Zane, Vanda un pats galvenais Tu, jo tieši Tu te esi galvenā uzreiz aiz lielā bosa, Jūs vairāk varējāt iedziļināties tieši tajos darbos, kurus līdz šim uzskatījāt par sausiem un izsviedāt papīrgrozā pietiekami daudzu cilvēku sapņus. Tajos darbos būtu vairāk realitātes nekā manos desmit romānos par mīlestību. Mēs, tomēr dzīvojam reālajā pasaulē, vai ne? Tātad arī grāmatai, ko mēs dodam rokās lasītājiem ir jābūt reālai, nevis tikai skaistām klišejām.
Pabeidzu savu monologu un man ļoti gribējās smēķēt.
- Vai Jums te ir pelnu trauks?
Melānija pasniedza man nelielu pelnu trauciņu un atvēra logu, bet es tikmēr ielēju sev vēl mazliet kafijas un pabīdīju nostāk to šķīvi ar kūku.
Kad aizsmēķēju cigareti, Melānija ierunājās. - Vai tagad es drīkstu?
Es tikai pamāju ar galvu.
- Brīžiem man ir šķitis un arī tagad man šķiet, ka Tev būtu papildus rakstniecībai jānāk šurp un jālasa tie darbi. - viņa sacīja.
- Tātad, Tu nemaz nedusmojies par to, ko es pateicu? - jautāju.
Tagad bija Melānijas kārta izplūst gari. - Par, ko man dusmoties? Par patiesību? Es jau sen domāju, ka šeit nav mana īstā vieta, ka es visai maz saprotu no grāmatām. Tu, Tu esi cilvēks, kas spēj racionāli spriest, racionāli pieiet katram darbam un katrai lietai. Es nešaubos, ka Tu nebūtu izmetusi pusi no tiem manuskriptiem, ko es uzskatīju par sliktiem. Tev ir taisnība, viss, ko es sagaidu no Jums, rakstniekiem ir skaistas klišejas. Man neko vairāk nevajag, tikai, lai tas beigtos skaisti. Tādas grāmatas es esmu pieradusi lasīt un lasu ar prieku, bet man ir jāsaprot, ka ne viss var sakrist ar manu gaumi. Piemēram, es redzu, ka Tev nemaz negaršo kūka ar citroniem, bet Tu neko neiebildi, kad teicu, ka ņemšu tieši šo. Kāpēc? Kāpēc neviens man nepasaka, ka es visu daru garīgi garām un nepareizi? Kāpēc Jūs klusējat un ļaujat man sevi padarīt par muļķi? Kāpēc, Tu, Tija tikai vakar uzrakstīji to e-pastu? Es neticu, ka tikai vakar Tev dzima tā ideja par citādāku pasauli, ko parādīt lasītājiem.
Viņa palūdza man cigareti, es iedevu. Tā mēs brīdi sēdējām, katra savās domās iegrimušas. Un tad es pajautāju. - Zini, kāpēc es nenāktu strādāt šeit un lasīt tos darbus?
Melānija tikai paraustīja plecus un izpūta dūmus pret griestiem.
- Jo tas ir Tavs darbs. Tas ir visu Jūsu darbs. Es nevarētu katru dienu celties un braukt šurp. Es nevarētu no deviņiem līdz pieciem nosēdēt birojā un lasīt. Man vajag savu telpu, pat savu uzmācīgo kaķi. Zini kā ir? Brīžiem, pat pārāk bieži, es pat no gultas nevaru izkāpt. Man ir radošās krīzes. Es nerakstu dienām ilgi, tad Anja mani sapurina un saka, ka man jāvar, ka man jādara. Patiesībā, visa mana dzīve ir viena liela krīze un vienīgā vieta, kur es glābjos tā ir rakstīšana, bet es nevēlos rakstīt par to, ko nejūtu. Es vēlos realitātes izjūtu. Gluži kā tagad saost piepīpētu telpu vai sagaršot rūgtu kafiju. Varbūt tieši es esmu dīvaina un redzu lietas nepareizi, bet tieši tādas es saredzu grāmatas - reālas. Kur, lasītājs lasot var raudāt visas grāmatas garumā, ja viņu aizrauj, nevis tikai pie pēdējām lapām, kur viss beidzas brīnišķīgi un skan kāzu valsis. - paskaidroju.
- Mēs varam Tev sūtīt saņemtos manuskriptus pa e-pastu, lai Tu lasi. Nopietni. - Melānija sacīja.
Es nopūtos un iedzēru kafiju pirms kaut, ko sacīt. Man likās, ka drīz izplūdīšu asarās. - Melānij, nekļūsti smieklīga. Man nav brīvu brīžu. Es lielākoties rakstu un tad, kad nerakstu, tad dzeru, tad mani nevar sadabūt rokā pat mani tuvākie cilvēki. Es nenācu te, lai iegūtu papildus darbu. Es nenācu, lai Tu man uzgrūztu savus pienākumus ar, ko pati pienācīgi netiec galā. Es nācu, jo Tu mani uzaicināji, lai parunātu par manu ideju jaunai grāmatai, tad, lūdzu, arī runājam par to. Es tikai gribu Tev lūgt, lai Tu dod man iespēju parādīt, ka arī neglīto var parādīt skaisti. Arī reālo pasauli var parādīt lasītājiem saistoši. Ja Tu neesi ticējusi tiem jaunajiem, kuri, kā jau teicu, manuprāt, būtu uzrakstījuši un publicējuši daudz laba, tad tici man. Un dod man iespēju rakstīt pavisam citā stilā, stilā, ko jūtu. Rakstīt, to, kam ir nozīme. Tu jautāji, kad man dzima šī ideja? Tā tiešām dzima tikai vakar un tikai vakar es izmetu laukā Leldi un Ēriku, tikai vakar es pa īstam sapratu,ka nevienai Leldei un nevienam Ērikam nav nozīmes, kamēr viņu dzīves ir tikai klišejas. Es mokos ar depresiju, es ar to cīnos dienu no dienas un arī to es sev atzinu tikai nesen, bet jau tagad es zinu, ka arī depresijai ir savs šarms. Es zinu, ka ar depresiju slimais var radīt kaut, ko patiesi skaistu. Un es nerunāju tikai par sevi. Jā, dzīvē depresijai patiešām nav nekā skaista. Tās ir tikai asaras, tabletes un tukša bezcerības sajūta. Tas ir purvs no, kā cilvēks gribēdams netiek ārā. Tās ir neskaitāmas krūzes kafijas dienā. Un neskaitāmas cigaretes. Tā ir ļoti izmisīga vēlme nomirt. Vēlme izlēkt pa logu, vēlme pārgriezt sev vēnas - darīt jebko, lai šīs mokas beidzas. Es to zinu. Un es zinu, kā ir tad, kad Tevi, tomēr kaut, kas vēl tur šajā nolādētajā elles pasaulē, tas, ka Tu negribi sāpināt savus tuvos un mīļos, tas, ka Tu negribi iedomāties,kā Tava labākā draudzene, māte, tēvs raud pie Tava kapa. Lai viņi pēc tam mokās ar to, ka nav varējuši palīdzēt. Nav bijuši klāt tad, kad visvairāk vajadzējis. Bet, uzrakstot grāmatu kaut vai tikai par depresīvu cilvēku, tā būs iespēja lasītājam lasīt starp rindām. Gluži kā pašnāvnieku tuviniekiem vajadzētu klausīties vārdos, kas netiek pateikti. Skaistu grāmatu, Melānij, var uzrakstīt kaut vai par psihiatrisko slimnīcu, vai puisi, kurš zaudējis abus vecākus un, kura tuvākais cilvēks ir palikusi mīļotā meitene, kura ir slima ar leikēmiju. Jā, tie sižeti varbūt ir skarbi, bet tās nav klišejas. Tādas grāmatas liek cilvēkiem padomāt, varbūt pat pārdomāt savu dzīvi. Ja es, piemēram, uzrakstu grāmatu par sevi, par savu slimību, kā es ar to cīnos un, kā man nesanāk, cik es ļoti reizēm gribu saplēst vannasistabas spoguli, jo man nepatīk, ko tas rāda, cik ļoti grūti man ir no rītiem piecelties un, cik sarežģīti vakaros aiziet gulēt, ja vien es neesmu piedzērusies līdz kliņķim, es pirmām kārtām parādu citiem, tādiem pašiem kā es, ka viņi nav vieni, ka viņi nekad nebūs vieni. Otrām kārtām es lieku visiem cilvēkiem saprast, ka mums visiem, patiesībā ir jāturas kopā, lai mēs kaut, kas būtu. Tādēļ, es Tev lūdzu, lai Tu dod akceptu šādam manam nākamās grāmatas redzējumam, bet, ja Tu nepiekritīsi, es sapratīšu.
Ar visu savu milzīgo monologu, es nebiju pamanījusi, ka Melānija sākusi raudāt. Šī odze, kā viņu vakar nodēvēja Anja. Tagad tas šķiet tik nepareizi. Un tas, ka es viņai e-pastā uzrakstīju, ka diezvai viņu kādreiz kāds ir nosaucis par bezcerīgu, un tās rindas par to monstru, un tagad vēl šis. Galu galā es neko nezināju arī par pašas Melānijas problēmām. Tagad, kad viņa tā saraustītās elsās raudāja, es centos viņu apskaut, bet viņa mani atgrūda.
- Raksti to grāmatu. - viņa tikai noteica un izskrēja no telpas.
Lieliski. Malacis, Tija. Tu biji saraudinājusi cilvēku ar visu savu muldēšanu par to, cik lieliskas var būt grāmatas. Izsaucu taksometru un gaidot, turpat atpūtas telpā atkal uzsmēķēju. Melānija bija šeit atstājusi arī citronkūku, kas vientuļi tagad šķiet pat mētājās uz galda. Es apēdu mazu gabaliņu tortes. Tā bija saldeni skāba un šoreiz likās pat garšīga. Lūk, kas notiek, kad mēs citādi paskatāmies uz lietām.
Braucot taksometrā jau mājup es pilnīgi impulsīvi uzrakstīju mammai un tētim īsziņās, ka viņus mīlu. Neatcerējos pēdējo reizi, kad to vispār būtu teikusi. Es to teicu tikai Anjai, jo viņa vienmēr man bija līdzās. Bet, ja tā padomā, es nevienu citu nemaz nelaidu sev klāt. Labi, mana māte bija izklaidīga un bieži vien vienkārši aizmirsa, ka viņai ir tāda meita un, ka viņai varbūt vajadzētu piezvanīt. Bet tēvs? Tēvs zvana katru vakaru un es viņam neatbildu, kāda suņa pēc? Es viņam neatbildu, jo nevaru piedot visus tos mēslus, kas bijuši nu, jau pirms gadiem divdesmit. Bet, es nevienu mirkli neiedomājos līdz šim, kā ir viņam - dzīvot ar to visu uz sirdsapziņas. Zināt, kādēļ es neatbildu. Apzināties, ka varbūt visdrīzāk es vakaros raudu spilvenā un dienas pavadu vientulībā. Apzināties, kādēļ es vairs nespēju nevienam uzticēties. Nevienu mirkli es nebiju iedomājusies, ka arī viņš ir cilvēks ārpus darba sapulcēm, gluži kā Melānija mūsu sarunas sākumā teica. Nevienu mirkli es neiedomājos, ka šis vīrietis ar, nu jau pilnīgi sirmajiem matiem arī jūtas sasodīti vientuļš, jo abi ar māti jau sen kā šķīrušies. Es nevienu mirkli neiedomājos, ka Anjas vietā es kādu pēcpusdienu uz kafiju pie sevis varētu uzaicināt tēvu. Tā teikt, pārkāpt visam pāri, piedot un aizmirst. Galu galā pagājuši, taču tik daudzi gadi. Es esmu cita Tija. Un arī viņš ir cits tētis - novecojis. Tikai tagad braucot taksometrā es iedomājos, ka viņi, taču arī nedzīvos mūžīgi. Ne māte, ne tēvs. Un, ka iespējams es pie kapa stāvēšu un liedama asaras domāšu par vārdiem, kas netika pateikti.
Jā, visu turpmāko vakaru es domāju nevis par Melānijas doto atļauju, bet gan par savu ģimeni. Un, kad vakarā Anja atnāca vest ārā Frici, viņa atrada mani slapjiem vaigiem runājam pa telefonu ar tēvu.
tā tik turpini!
