Dīvainā, pavisam dīvainā kārtā es pamodos ar domu, ka šī būs labāka diena. Nevis tāpēc, ka es beidzot uzrakstīšu kaut, ko sakarīgu, nevis tāpēc, ka bez problēmām pavadīšu dienu savā virtuālajā vidē - manuskriptā, bet gan, tādēļ, ka es kaut, ko sākšu darīt ar savu dzīvi. Varbūt šī atziņa, ka mana dzīve ir jāveido labāka atnāca reizē ar to atziņu, ka mani itnemaz nemoka paģiras, bet tas vienalga. Manā galvā regulāri domas nāca un gāja, un es ļāvu tām tā darīt. Domām nebija jābūt manā galvā uz palikšanu. Bet šī bija. Tas, ka Anjai ir taisnība - es esmu kļuvusi nožēlojama. Es aizvien vairāk grimstu kaut, kādā sevis izdomātu cilvēku dzīvē, bet pašai sava man ir zem katras kritikas.
Izrāpos no gultas un aizgāju līdz vannasistabai. Atgriezu karsto ūdens krānu, lai tas patīkami piesilda mazo telpiņu. Kamēr izģērbos, spogulis man rādīja ne visai patīkamu skatu. Es vēlējos kaut tā nebūtu es, ko spogulis rāda. Es vēlējos kaut spogulis būtu sabojājies. Tas rādīja kalsnu būtni ar divām dzimumzīmēm uz dibena. Un seja? Ak mans Dievs, kas bija noticis ar manu seju? Kad pēdējo reizi to redzēju, tā pavisam noteikti neizskatījās tā... Seja izskatījās novecojusi, ar grumbām šur tur, un ar ziliem, pavisam pretīgi ziliem riņķiem zem acīm. Un, kur gan bija palikuši mani kāmīšu vaidziņi? Kopumā ņemot, izskatījos kā ģindenis un vismaz pa kādiem desmit gadiem vecāka, nekā rādīja pase. Sasodīts, es sev riebos tāda, kāda esmu kļuvusi. Es sev vārdos neizsakāmi riebos. Es riebos sev tāda - alkoholiķe un kafijas dzērāja... Un tas nikotīns, ko tas darīja ar mani? Tas manu ādu padarīja dzeltenīgu un acis neizteiksmīgas. Es vairs nebiju sieviete, es biju kaut kāds monstrs - atkarīgs no vielām.
Ielīdu dušā mirkli pirms tam, kad būtu nolēmusi sašķaidīt spoguli. Ūdens un dušas želeja manu ķermeni burtiski dziedināja. Jutos tā itkā man kāds būtu pieskāries ar dziedinošām rokām un licis saprast visu, kā tas ir pa īstam.
Izlīdu no dušas un saģērbos, šoreiz pat uzvilktdama krūšturi un parūpēdamās par tīru apakšbikšu atrašanu. Kad atnāca Anja, es jau sēdēju pie galda virtuvē un malkoju savu ikrīta brūno darvas dzērienu. Biju sagatavojusi krūzi un karstu ūdeni arī viņai.
Draudzene uz mirkli apstājās virtuves durvīs un cītīgi mani nopētīja. Man pat šķita, ka viņai ir lāzera skatiens.
- Paģiras? - viņa noprasīja.
- Ne miņas no tām, ja neskaita milzīgu tukstnesi mutē, bet to varu pieciest. - atteicu.
- Man jāizved Fricis un, kad atgriezīšos Tu man VISU izstāstīsi. - draudzene sacīja.
- Laikam es vienkārši šorīt atkal pamodos, kā sieviete. - atteicu un Anja sāka smieties.
Kad draudzene atgriezās no pastaigas, no viņas krūzes jau cēlās garaiņi un virtuvi piepildīja svaigi lietas kafijas smarža.
- Reizēm Tu esi īsts brīnums. - Anja sacīja.
- No Tevis mācos. - atteicu.
- Nē, nopietni. Vakar vakarā Tu pļumpēji to sasodīto viskiju, man likās, ka Tevi ātrāk par diviem dienā pat divi tanki nedabūs augšā. Bet, tagad Tu te mierīgi sēdi, itkā vakar būtu dzērusi minerālūdeni vai, kādu dziedinošo ūdeni un šorīt pamodusies kā sieviete. Protams, var redzēt izmaiņas. Tu esi izmazgājusi matus un Tava āda beidzot smaržo pēc citrusiem, nevis pēc kaut, kā nesaprotama. Kā arī, ja manas acis neviļ... Tu zem šīs skaistās, melnās blūzītes esi pavilkusi krūšturi. Un, kas vēl... Tu jau kādu laiku esi augšā, sēdi šeit un virtuve vēl arvien nesmird pēc cigarešu dūmiem. Progress. - draudzene mani uzslavēja.
- Tu skaties uz manām krūtīm? - es smiedamās vaicāju.
Arī Anja smējās. - Man nākas skatīties, lai novērtētu, cik labi mana draudzene vēl pieprot sieviešu lietas. Man jau likās, ka nekad vairs neatgriezīsies tā Tija, kura mierīgi varēja nocopēt jebkuru čali, pārgulēt ar viņu un tad palaist ganīties tālāk kaut, kur citur.
- Nevienu es nekur vēl netaisos copēt un laist. - atteicu.
- Es zinu. - noteica draudzene, iedzerdama kafiju. - Un par spīti savai nomāktībai Tu vēl arvien atceries, kāda kafija man garšo vislabāk. Ej Tu nost. Šis rīts ir kaut, kur jāiegrāmato.
- Starp citu, runājot par grāmatām, vai Tu nevarētu, lūdzu, atnest man manu datoru? - jautāju.
- Zini, ko, Tija, es nedomāju, ka šo savādi skaisto rītu vajadzētu sabojāt ar rakstīšanu. Paņem brīvdienu, bet tādu brīvdienu, kurā Tu nepieskaries alkoholam un vienkārši izbaudi to, ka vari sēdēt mājās un piemēram, skatīties televizoru.Citādi Tevi drīz sāks mocīt morālās paģiras. - Anja sacīja, bet tomēr piecēlās, lai atnestu manu elektronisko draugu.
Tikmēr es aizsmēķēju cigareti.
Viņa atnesa man datora. - Šis te starp citu, mētājās istabas vidū. Nabadziņš, kā Tu pret viņu izturies.
- Tijas vecie ieradumi. - draudzene nomurmināja, norādot uz cigareti man pirkstos.
- Visu uzreiz nevar mainīt, bet es zinu, ko noteikti var mainīt. - Teicu un pirms Anja paspēja kaut vai tikai iepīkstēties, izdzēsu savu iesākto manuskriptu.
- NU TAGAD, Tevi pavisam NOTEIKTI mocīs morālās paģiras. - viņa izstomīja.
Es izdzēru pēdējo malku kafijas un teicu. - Nekā tamlīdzīga. Es sapratu, ka man ir apnicis pīties starp izdomātiem, laimīgiem dzīves stāstiem. Pietiek jau ar Džounsas dienasgrāmatu, pie kuras raudāt mājsaimniecēm un vientuļniecēm. No šīs dienas es rakstīšu par kaut, ko reālu. Par to, ka ne vienmēr viss ir tik laimīgi. Es rakstīšu, nu gluži, kā par sevi. Es, taču galu galā arī esmu sieviete. Un galu galā arī man ir dzīve, lai arī, kāda tā nebūtu. Vai es nebūtu laba stāsta galvenā varone? - jautāju draudzenei.
Viņa tikai paraustīja plecus. - Tu jau labāk zini. Un Tu zini arī, ka es Tevi vienmēr atbalstīšu. Bet, mani kaut kādā ziņā biedē šīs Tavas krasās pārmaiņas. Es neteikšu, ka Tu man patiki guļoša gultā, pievilkusies pilna ar alkoholu, bet arī šitāda Tu manī radi bažas. Man ir tikai viens jautājums, ko Tu teiksi tām savām odzēm redakcijā?
Mirkli pirms atbildēt, es tikai vēros pa savu noputējošo virtuves logu tālumā. - Zini, ko es teikšu? Patiesību un tikai patiesību. To, ka es nokavēšu visus sasodītos termiņus, bet toties uzrakstīšu kaut ko patiešām labu un visi būs apmierināti. Un, ja viņas nevēlas strādāt tā, tad, lai vispār lauž līgumu ar mani. Vai ir slikti tas, ka es gribu mainīties? Varbūt tieši visi tie stulbie, salkanie mīlas stāsti mani dzina tik drausmīgā depresijā? Varbūt, ja es rakstīšu par to, kā viss ir patiesībā, arī pati jutīšos labāk? Un zini, ko? Tagad Tu aiziesi uz veikalu pēc kūkām. Vēlams, lai tajās būtu avenes. Un mēs nosvinēsim to, ka es sāku jaunu savas dzīves posmu. Vai arī, ja Tu vēlies, mēs varam iet uz bāru un dzert Campari kokteiļus. Ko saki?
Anja tikai plātīja muti kā zivs.
- Zinu, Tev ir sajūta, ka Tiju ir nolaupījuši ciplanētieši un Tijas vietā nolikuši šeit, kādu citu, bet tā nav. Tā esmu es. Tā pati. Tava labākā draudzene. - sacīju.
- Es zinu, kas Tu esi. Un kūkas Tu dabūsi, Campari gan nē. Es aiziešu uz veikalu, bet Tu, lūdzu, pirms eju paskaidro man pa, kuru laiku Tev radās visas šīs idejas, ka vajag mainīt visu veidu kādā Tu raksti? - draudzene jautāja.
- To es pastāstīšu pie kūkām. - atteicu.
Kamēr draudzene gāja uz veikalu, es domāju, kā, lai uzraksta tām odzēm, kā viņas nodēvēja Anja, ka esmu izdzēsusi visu jau uzrakstīto, kad nodošanas termiņi jau klauvē pie durvīm, bet man ir pilna galva ideju, kam jaunam, kam nebijušam, kam skaistam savā neglītumā un otrādi. Tomēr, mani pavisam noteikti iedvesmoja tie mana amata brāļi, kuri nerakstīja par skaistām lietām, kuri rakstīja piemēram, par narkotikām vai slimībām, bet beigās tik un tā iznāca kaut, kas skaists. Ne jau vienmēr vajag uzrakstīt grāmatu, lai tai būtu sieviete uz vāka, vēlams ar lokainiem matiem un lielām krūtīm.
Es atvēru e-pastu un uzrakstīju galvenajai odzei ziņu ar šādu tekstu. -
''Sveika, Melānij, te Tija, bet to jau Tu redzi pēc elektroniskā pasta adreses.
Man Tev ir, kas sakāms un laikam, paldies Dievam, es to nedaru klātienē, jo tad Tu man mestu ar pirmo, kas pagadītos pa rokai.
Es zinu, kāds šodien datums, es neesmu piedzērusies un zinu arī to, ka mums galīgi nav laika. Bet, šorīt pieceļoties, sapratu, ka nerakstīšu visu to rozā burbuli, rozā pasauli, ko biju jau iesākusi. Lelde un Ēriks, lai tagad mētājas mana datora miskastītē.
Zinu, ka ap šo vietu lasot, Tu jau esi sākusi trakot un nervozi malko kafiju, bet es gribu, lai Tu nomierinies un paklausies manī, jebšu lasi katru manu uzrakstīto vārdu ĻOTI UZMANĪGI. Es zinu, ka Tu Melānij, esi mana priekšniece un Tu nosaki, kad un, kas tiks nodots lasītājiem, BET savā ziņā arī es pati esmu sev priekšniece. Un, ja Tevi galīgi neapmierina mans variants, ko tūliņ izklāstīšu visos sīkumos, tad vari lauzt ar mani līgumu, un es sēdēšu mājās bez naudas, pārtikšu no sausajām makaronu zupiņām,(ko es jau tāpat daru) un pabeigšu to manuskriptu, un atradīšu citu izdevniecību, kas to izdos, lai, ko man tas maksātu.
Tātad...
Es nolēmu, ka jaunajā grāmatā galvenā varone būšu es pati. Vai vismaz kaut kāda sieviete- līdzīga man. Neizklausās spīdoši, vai ne? Ņemot vērā, ka es šorīt pirmo reizi biju dušā pēc nez, cik ilga laika un, ka pārtieku tikai no cigaretēm un kafijas lielākoties. Bet, es gribu Tev pateikt, ka arī tādi cilvēki ir, un arī tādas dzīves vajag parādīt, nevis tikai mīlas stāstus, kur jau iepriekš ir paredzams - lai cik ļoti galvenie varoņi strīdētos, viņi beigās tik un tā salabs un nodarbosies ar seksu, un viss beigsies laimīgi. Un godīgi sakot, tas nekam neder. Tas, velns parāvis, nekam neder. Un es nezinu, kāpēc neviena no Jums tur, redakcijā man to nedarīja zināmu. Kas man to darīja zināmu? - Mana labākā draudzene. Nē, ne jau tiešā veidā. Viņa nekad nekritizē to, ko es rakstu un līdz šim laikam tas ir bijis visai slikti. Bet, mana labākā draudzene Anja, mani ir izkritizējusi visās citās lietās, līdz pat tam, ka viņai ir kauns mani iepazīstināt ar savu mīļoto vīrieti, jo es esot vienkārši bez-cer-īga. Vai Tev Melānij, kādreiz, kāds ir pateicis, ka Tu esi bezcerīga? Vai Tu kādreiz skatoties spogulī esi saskatījusi nevis sievieti - skaistu, iekārojamu sievieti, bet gan monstru? Droši vien ne. Tamdēļ, arī Tu nezini, ka šāda ideja grāmatai ir laba.
Es esmu gatava aprakstīt depresiju, jo arī tajā ir savs šarms. Esmu gatava aprakstīt sievieti, kurai ir milzīgs daudzums bērnības traumu, un, kurai mēnešiem nav bijis seksa. Esmu gatava aprakstīt virtuvi ar apputējušu logu un visu to, kas varbūt cilvēkiem pirmajā acu uzmetienā neliekas skaists. Es esmu ar mieru aprakstīt, kā ir no visas sirds vēlēties nomirt, un ilgoties, lai Tev mājas aptieciņā būtu pietiekoši daudz tablešu, lai Tu tās visas varētu iedzert un viss. Viss būtu beidzies. Vai, nu Tev tas patīk vai nē, bet es vairs nerakstīšu tos ziepju burbuļus.
Ar lielu cieņu,
Tija.''
Nosūtīju e-pastu un sajutos vēl labāk. Es beidzot biju atbrīvojusies no, kādas milzīgas nastas. Un tūliņ mana labākā draudzene atnesīs mums veselu lērumu kūku, un mēs pierīsimies, un Anja smiesies, kad iedošu viņai izlasīt Melānijai adresēto vēstuli. Taču, tajā vismaz nekas netika piepušķots. Es dalījos savās sajūtās un ilgojos, kaut tā odze tās saprastu, jo patiesībā, man nebija ne vismazākās vēlēšanās meklēt jaunu izdevniecību. Man patika tagadējā. Man patika strādāt no mājām, vienkārši iekļauties termiņos un nevienam ne par ko neatskaitīties.
Kad, Anja atnāca no veikala ar lielu medus kūku es sēdēju virtuvē ar muļķīgu smaidu sejā un šūpojos uz krēsla - turp un atpakaļ. Laikam izskatījos sajukusi. Un varbūt arī tāda biju. Bet, vismaz tagad biju brīva. Biju atbrīvojusies no važām un jutu, ka tikai tagad pa īstam ieelpoju.
- Es lūdzu avenes. - noteicu un iesmējos, apskaudama savu labāko draudzeni.
- Un, kur ir, paldies Anja, ka Tu atnesi to nolāpīto kūku, ka Tu to nesi visu garo ceļa gabalu? - viņa smejoties ākstījās.
- Paldies, Ananāsiņ. - noteicu un iekniebu draudzenei vaigā. Es zinu, ka viņai riebjās šī iesauka, bet vienalga viņu tajā saucu. - Labāk izlasi šo. - teicu un atvēru viņai deguna priekšā vēstuli, ko nosūtīju Melānijai.
Draudzene lasīja klusēdama, pabeigusi viņa nespēja neko sakarīgu pateikt, un man atkal uznāca smieklu lēkme.
- Es vienkārši neticu, ka Tu to tiešām izdarīji, ka Tu to viņai nosūtīji. Visu. Gan par dušu, gan par sausajiem makaroniem un galvenais, mani. Es gribētu redzēt tās Melānijas seju, kad viņa šo lasīs. - Anja ieķiķinājās.
- Es Tev pateikšu, viņa būs nograuzusi visu savu manikīru šo lasot, un rīt mani visdrīzāk izsauks pie sevis, lai iemauktu man ar kādu puķu podu. - sacīju.
- Tagad, labāk paskaties, ko es vēl atnesu. - draudzene teica, izvilktdama no maisiņa arī pudeli sarkanvīna. - Mums, taču tas ir jānosvin.
- Viss jau ir labi, tikai man nav nevienas vīna glāzes, es visas paspēju saplēst. - teicu, bērnišķīgi uzmestdama lūpu.
- Kārtībā! Es jau to zināju, bet tas nekas. Dzersim tāpat no krūzēm, kurš uz mums skatās? Neviens. - Anja, kā vienmēr prata iziet no situācijas.
Tas tiešām bija smieklīgi, kā draudzene salēja vīnu lielajās kafijas krūzēs un, kā mēs saskandinājām. Mēs visu laiku par kaut, ko smējāmies tā, ka man gandrīz vīns izšļācās caur degunu, un es ilgojos, kaut visu laiku būtu bijusi tāda - jautra un pozitīva, nevis kā sačokurojusies ērkšķoga. Tomēr, ja es visu laiku būtu bijusi tāda, šī diena neliktos tik īpaša. Mēs smējāmies par visu - par Gati, kuram izrādās esot mazs mazais draudziņš, par to, ka liekas, ka mani kaimiņi ir zilie un, ka es laikam esmu aizmirsusi, kā ir skūt paduses.
Un pats labākais bija, ka Anja nemaz neskrēja pie tā sava Gata. Viņi tikai apmainījās ar pāris īsziņām. Nebija jau tā, ka mēs bijām piedzērušās, bet mums bija jautri. Mēs taisījām bildes un runājām par visādiem vīriešu kārtas aktieriem, un Anja pat pateica, ka viņai liekoties seksīga viena aktrise no seriāla, ko abas agrāk skatījāmies. Atkal sajutāmies, kā tīnes. Un draudzene pat smēķēja kopā ar mani, un vienu brīdi man bija žēl, ka mums nav marihuānas.
Atvadoties Anja sacīja, ka vēloties kādreiz pamēģināt seksu trijatā, un, ja es šādi turēšoties - es varētu būt laba kandidāte. Tajā ir tikai divas problēmas - tam Anjas Gatim ir mazs loceklis un man ir jāiemācās atkal skūt paduses.
Kopumā es biju tik nogurusi un mani mocīja vēdersāpes no lielās smiešanās. Tikai, kad iekritu gultā atcerējos par Melāniju, viņas manikīru un to, ka iespējams rīt man uz galvas būs puķu pods, vai vēl trakāk - mana galva būs izdevniecības tualetes podā.
Nolēmu, tomēr pārvarēt slinkumu un nogurumu, un aizlīdu uz virtuvi uzsmēķēt un pie reizes apskatīties vai Melānija ir, ko atbildējusi. Protams, bija. Vēstule mirgoja ekrānā, kā liels, sarkans brīdinājums par to, ka man būs lielas nepatikšanas. Vēstule bija atnākusi nesen, bet pats galvenais, ka tā tur bija. Un man vajadzēja to izlasīt, ja jau biju tik gudra izdevniecības odzei uzrakstīt, ko tādu. Aizdedzināju cigareti, dziļi ieelpoju, vēl mirkli vienkārši paturēju peles kursoru uz vēstules ikonas un tad to atvēru. Teksts skanēja šādi.
''Dārgā, Tija.
Ja Tu esi apslimusi vai Tev vienkārši vajag atpūtu, es to ņemšu vērā un arī nodošanas termiņus mēs varam pagarināt. Kaut kā. Tas man, protams, jāapspriež ar pārējām meitenēm un pats galvenais, ar lielo bosu.
Bet, ja Tava ideja patiešām ir nopietna, es to labprāt apspriestu rītdiien 12:00 pie kafijas un citronkūkas, mūsu atpūtas telpā. Galu galā, man jāzin vai Tava ideja ir ceļama un vai Tu to vispār spētu uzrakstīt, lai gan spriežot pēc Tavas vēstules, Tu to spētu gan.
Man jāatzīst, ka bija jāiedzer balderjāņi, lai es spētu izlasīt Tavu vēstuli līdz beigām, jo sākumā man šķita, ka Tu vienkārši bez iemesla esi nolēmusi beigt rakstīt, kas būtu ĪSTA KATASTROFA. Jo, Tu raksti labi un mēs visi to zinām, to zina arī lasītāji. Cerams, ka tad rīt Tu man sīkāk paskaidrotu iemeslus, kādēļ esi nolēmusi tik krasi mainīt veidu, kādā Tu raksti, lai gan jāsaka - mīlestība tiešām ir jau nonēsāta tēma. Mums ir vajadzīgs, kas jauns. Bet, atkal pavīd jautājums - vai Tu to spētu. Es, protams, neapšaubu Tavas prasmes rakstīšanā, bet, ja Tev tiešām ir depresija, kā minēji - vai Tu spēsi par to visu uzrakstīt. Vai nebūs tā, ka Tu, kādā brīdī apstāsies un viss. Jo, ja mēs pieņemam Tavu jauno ideju, tad mums NOTEIKTI ir jārunā par citiem termiņiem. Un es negribētu, lai es nomainu termiņus, liekot lasītājiem vēl gaidīt, bet no tā beigās iznāktu čušš.
Saproti arī mani. Es paļaujos uz Tevi un pārējiem, kas raksta. Bet, beigās, ja kaut, kas noies greizi tieši es dabūšu pa galvu no lielā bosa. Un tieši man būs jādomā, ko tad likt priekšā lasītājiem, ja iznāks čušs. Jo, kaut, kas tiem grāmatu mīļiem, tomēr ir jālasa. Pat, ja tā ir jau visiem zināmā tēma - mīlestība.
Katrā ziņā, paldies par Tavu atklātību, Tija. Rīt gaidīšu Tevi izdevniecībā pulkstens 12, ja kavē, padod ziņu, jo mums pēc tam būs svarīga sapulce, kurai es arī vēl neesmu gatava. (Tev tajā nav jāpiedalās, neuztraucies.)
Kūku un kafiju sarūpēšu es, Tu galvenais ierodies.
Visu labu vēlot,
Līdz rītdienai,
Melānija no izdevniecības.''
Viss šķita pat pārāk labi, tikai man negaršo citronkūka un man riebjas izdevniecības atpūtas telpas spilgti oranžie dīvāni. Tie uzdzen man trauksmi.
