Ja vien kāds zinātu. 28

Pamodos no trokšņa, kad kāds slēdz mana dzīvokļa durvis. Sapratu tikai tik daudz, ka ir jau rīts un suns rej pie durvīm. Tātad, kāds tiešām slēdza durvis. Sākumā mani, protams, pārņēma maza panika.. Iedomājieties paši, Jūs dzīvojat vieni un pēkšņi, kāds no rīta slēdz vaļā Jūsu dzīvokli. Bet, tad es sapratu, ka tā ir Anja. Neviens cits tas nevarēja būt. Pārvilku segu pār galvu. Anja ir mana labākā draudzene, taču es nevēlējos viņu redzēt, kad mana pakaļa droši vien izskatījās labāk par manu seju. Tomēr, mana nepielūdzamā un vienmēr par daudz dzīvespriecīgā draudzene jau bija tikusi iekšā manā privātajā telpā un pa taisno maršēja tieši šurp - uz manu guļamistabu. - Tā jau domāju, Tu vēl esi gultā. - viņa noteica. - Un, kur tad man vajadzētu būt? - jautāju. - Tija, uzvelc vismaz halātu un tiekamies virtuvē. Es uzlikšu kafiju, savējo arī nepaspēju padzert mājās. Un vispār es Tev atnesu brokastis. - viņa mani izrīkoja. Pamanījusi, ka man nemaz nav vajadzīgs halāts, jo neesmu pacentusies iepriekšējā vakarā pat noģērbties, viņa tikai nostenējās un aizgāja uz virtuvi. Pēc brīža dzirdu svilpjam tējkannu un degunā iesitas tik patīkamā un pazīstamā kafijas smarža. Šis karstais dzēriens ir vienīgais, kas spēj mani izvilkt no gultas. Kad ieeju virtuvē, draudzene mani nopēta no galvas līdz kājām un atpakaļ. - Te ir Tava kafijas krūze. Es jau zinu, ka Tev patīk dzert no lielās, bet vismaz aizej matus izķemmē. - Kāpēc, ja te esi tikai Tu? - nevainīgi jautāju. Anja bezspēkā atkrita uz vienas no manām gaiši zilajām taburetēm. Es sekoju viņas piemēram. - Smēķi ir? - vaicāju. - Smēķus Tu dabūsi, kad apēdīsi vismaz pārslas ar jogurtu. - draudzene sacīja. Reizēm viņa spēj būt īsta maita. Jau no domas vien, ka man vēderā kaut, kas jādabū tā, lai tas tur arī paliktu, metās slikta dūša. Bet, pat, ja būtu kaut, ko iebildusi Anja šos iebildumus nebūtu ņēmusi vērā. Viņa tiešām iebēra bļodiņā brokastu pārslas un uzlējusi tām pa virsu vai pus paku jogurta, nolika to man priekšā. - Un tas man jāēd? - jautāju. - Jā, vai zini. Normāli cilvēki arī ēd. - Anja atņurdēja. - Kāda muša Tev šorīt iekodusi? - atkal jautāju. - Nav svarīgi, ēd. - un viņa iemeta bļodiņā lielo karoti. Iestrēbusi malku kafijas, viņa tomēr sacīja. - Zini, problēmas ar Gati. Es nezinu vai viņš nesaprot mani, vai es viņu, bet kaut kas mums galīgi neštimmē. Brīžiem man liekas, ka viņš vienkārši nesaprot šo manu ņemšanos ar Tevi. - Tad neņemies ar mani. - attraucu un iedzēru kafiju. Godīgi sakot, man jau sen apnicis, ka ap mani mūžīgi, kāds ņemas. Kāds sargā to, ko nevar nosargāt. Bet, to jau es nekad Anjai neteikšu. Un pie tam runa jau nav tikai par mani. Runa ir par to suni, kurš laimīgs lēkā gar draudzenes kājām. Kaķi un suni es iegādājos, kad vēl biju pie pilna saprāta, kad man vēl šķita, ka spēju par, kādu parūpēties. Tagad es nespēju parūpēties pat pati par sevi, kur, nu vēl par šo smilškrāsas grīdas lupatu ar mīļajām acīm. Un es negribu viņus pazudināt. Es negribu pazudināt tās, kopā astoņas ķepas, kas ir no manis atkarīgas. - Neņemties ap Tevi un ļaut Tev nomirt, to jau Tu gribētu gan. - draudzene noteica. - Kurš Tev teica, ka es gribu mirt? - jautāju un kā Anjai par spīti apēdu vienu lielu karoti brokastu pārslu. Jutos tik dīvaini, kad tās nosēdās manā kuņģī. Es tās noskaloju ar kafiju, lai tās tikpat ātri, kā nokļuvušas manā kuņģī, neizkļūtu atkal ārā. - Mīļo cilvēk, Tu jau esi aizmirsusi, kā ir normāli ēst. Man nevajag, lai kāds man kaut, ko teiktu. Tu esi mana labākā draudzene un es man šķiet redzu, kas notiek. Nu, neēd tās brokastis, izmet laukā to porciju, ja Tev tās riebjas, tikai tad lūdzu, neprasi man no kurienes es rauju, ka Tu gribi nomirt. Kāda jēga no tām Tavām grāmatām, ja reālajā dzīvē Tu sevi pazudini vairāk un ātrāk par jebkuru citu, ko pazīstu. Tu raksti par vīriešiem, kaut Tu jau mēnešiem ilgi neesi pat vienkārši iedzērusi kafiju ar vīrieti, ja, protams, pieņemam, ka kaķis neskaitās. Tavā datorā ir pilns ar tekstiem par laimīgiem cilvēkiem, bet Tu pati, Tija, dzīvo kaut kādās krāsmatās. Protams, ka manam vīrietim rodas jautājumi, ko es te tik bieži pie Tevis daru, kāpēc tērēju tik daudz naudas Tev, bet viņš jau Tevi nepazīst. Un vai zini, kāpēc nepazīst? Tija, jo man ir kauns no Tevis. Man ir kauns Tevi ar kādu iepazīstināt, pat, ja tas ir tikai mans draugs ar, kuru būšu varbūt tikai pāris nākamos mēnešus. - Tev ir kauns no manis? - pārjautāju. Jutu acīs sariešamies asaras. Nepietiek ar to, ka no manis kaunās mana māte ar, kuru mums saziņa ir labi, ja vienreiz mēnesī, un tāpat viņa pāris teikumos pastāsta, ko jaunu iegādājusies un es izstāstu, ka vēl aizvien rakstu. Itkā tas būtu, kas jauns. Par manām nerakstīšanas krīzēm mamma neko nezina un viņai arī nevajag zināt. Tāpat viņa ir visai tālu no literatūras un nekādā ziņā nevarētu būt mana mūza. Tēvs gan zvana gandrīz katru vakaru, taču es viņa zvanus lielākoties atspiežu. Nav par, ko mums vairs runāt. Tie laiki, kad mēs varējām visu izrunāt un es biju viņa mazā princese sen ir beigušies. Taču, tagad es uzzinu, ka vēl labākā draudzene no manis kaunās. Nu, jēziņ, cilvēki... Tad atstājiet visi mani vienu pašu. Gan jau es kaut, kā izkārpīšos. - Padod man smēķus. - es rupji pavēlēju draudzenei. Viņa labi saprata, ka ir mani dziļi aizskārusi, tādēļ neko neteiktdama pasniedza man paciņu ''Caines''. - Ko Tu vispār te vēl dari? Ej pie sava Gata un pažēlojies viņam, cik drausmīga Tev labākā draudzene gadījusies, kuru pat cilvēkiem nevar rādīt. Ej. - es beidzot biju atguvusi savas runas dāvanas. - Man jāizved Tavs suns. - viņa vienkārši atbildēja. - NU, TAD VED. - es burtiski uzbrēcu Anjai un aizsmēķēju cigareti turpat virtuvē. Draudzene piecēlās no galda, pat neieliktdama savu kafijas krūzi izlietnē, viņa pasauca Frici, un abi aizgāja. Fricis skaļi riedams, bet Anja kaut, ko pie sevis murminādama. Lai viņi visi iet ellē. Kā man ir apnikuši šie cilvēki. Nu, ko viņai te vajadzēja, ko atvilkās? Gribēja man morāli nolasīt, tas ir skaidrs. Neveicās ar Gati un tad visa žults jāizliek uz mani. Uz Tiju jau var visi izlikt visus sūdus, jo viņai jau tas tāpat vairs neko nemaina. Viņa tāpat ir dziļi pati savos sūdos, sasodīts. Lūk, tas ir īstais iemesls, kādēļ man nav vīrieša, jo vīrieši ir vienas vienīgas problēmas. Vīrieši rada problēmas. Lai pārgulētu ar vīrieti vajag prezervatīvu, ja ne, Tu tiksi pie bērna un noteikti pie bērna tiksi tieši tajā laikā, kad tas vismazāk būs vajadzīgs. Tad tas vīrietis, kurš varbūt ir pietiekami labs seksā, visur izmētā savas zeķes un nedod Dievs, Tu viņam par to aizrādīsi. Tad viņš Tev pretī pateiks, ka viņam skapī vispār ir tikai viena atvilktne un vannas istabas skapītis vispār pieder tikai Tev vienai. Lūk, tādēļ es labāk te sēžu virtuvē un smēķēju viena, kaut gan, lai nepietiktu vēl visu pārējo mēslu - Anja vēl ir atnesusi nepareizās cigaretes. Iestrebju kafiju, arī tā, nu ir atdzisusi un nu, man nākas dzert aukstu kafiju kopā ar slikta garastāvokļa samazgām. Šobrīd es tiešām vēlos atdot Frici Anjai uz mājām, lai viņai nebūtu te jānāk katru rītu, vakaru un jāpūderē man smadzenes, cik nepareizi redz, es dzīvoju. Ai, pietiek par to. Viņa tāpat izstaigāsies ar suni un viss atkal būs kārtībā. Tāda viņa man ir. Anja neprot ilgi dusmoties un es arī ne. Un galu galā, viņa ir vienīgais cilvēks ar, kuru es brīvi komunicēju, ja neskaita grāmatu varoņus - kuri pat nav īsti. Tātad Anja ir vienīgais veids, kā man nesajukt prātā, ja es jau neesmu sajukusi. Es nezinu, cik ir tas sasodītais pulkstenis, jo manējais virtuvē, kā vienmēr ir apstājies, jo es tam aizmirstu nomainīt baterijas. Bet, ir sākusies jauna diena un tas nozīmē, ka man ir jāraksta. Vai vismaz jāmēģina kaut, kas uzrakstīt. Taču, es vismaz esmu izdomājusi par, ko būs mana nākamā grāmata - cik maza jēga ir no vīriešiem. Interesanti, Anja smiesies vai būs dusmīga, kad viņai šo ideju pasviedīšu? Lai gan, draudzene nekad nedusmojas par manām idejām attiecībā uz rakstīšanu. Viņa acīmredzot, priecājas, ka neesmu vismaz literatūras jomā iestigusi tik dziļā purvā, kā privātajā dzīvē. Ienesu virtuvē savu portatīvo datoru, kurš ir mans vienīgais vīrieša dzimuma draugs ikdienā, ja neskaita mājdzīvniekus. Pašai par sevi nāk smiekli. Uzreiz uz datora klaviatūras uzlec kaķis. Viņš tā dara vienmēr, kad nolemju rakstīt virtuvē, lai gan esmu šim aizliegusi kāpt uz galda, kur, nu vēl uz datora. Bet, kurš nu, manī vairs klausās. - MJAU... - mincis skaļi ieņaudēja man tieši ausī, acīmredzami pieprasīdams brokastis. Viņam ēdienreizes tīri labi gāja pie sirds, atšķirībā no manis. - Te nu, mēs ar Tevi, kaķi esam ļoti atšķirīgi. Bet, ledusskapī vēl jābūt Taviem mīļajiem konserviem, tūliņ apskatīsimies. - jā, es tiešām sarunājos ar kaķi. Dabūjis savu brokastu porciju bļodiņā, mincis beidzot atkāpās no manis un es varēju mierīgi sev uzvārīt vēl vienu kafiju. Kamēr vārās kafija es jau atveru savu manuskriptu. Tātad, krūšturis un vīns. Pie tā es paliku. Paldies Dievam, no pastaigas ar Frici pārradās Anja, jo šobrīd es vismazāk gribēju domāt par krūšturiem, seksu un vīnu, ņemot vērā, ka neatcerējos, kad pati pēdējo reizi būtu uzvilkusi krūšturi. - Mana nākamā grāmata būs par to, cik maza jēga mums ir no vīriešiem. - es jau nobļāvos, kamēr draudzene vēl ņēma nost sunim siksniņu. - Tikpat labi Tu vari rakstīt par to, cik vīriešiem ir maza jēga no mums. - Anja sacīja un man bija taisnība, viņa smējās. - Kāpēc tad tā? Mēs sievietes starp citu ļoti rūpējamies par vīriešiem, bet, ko viņi mums? Sekss, ziedi, kad to pieprasa kaendārs, visur izmētātas zeķes, tad vēl dusmojas par to, kāpēc visa vannas istaba smaržo pēc puķītēm, nevis piemēram, pēc vaniļas un tamlīdzīgi. - skaidroju. - Un to man stāsta sieviete, kura vīrieti pēdējā laikā labākajā gadījumā ir redzējusi, kādā porno lapā. - Anja atkal smejas. Iespurdzos. - Vispār jau es neskatos porno. - Man vienalga, ko Tu skaties, vai nē. Man jāskrien, Gatis jau gaida. Viņš grib iet brokastīs uz kaut, kādu tur kafejnīcu, bet sasodīts, es jau kafiju pie Tevis padzēru. - draudzene atkal dzina sevi stresā. - Būs iemesls kašķim? Dzersi tēju. - sacīju. Anja uzspieda man buču uz vaiga un atvadoties sacīja, ka vakarā piekāps. Itkā es to nezinātu. Līdz nākamajam rītam Friča urīnpūslis jau nostieptos līdz grīdai vai, kas būtu vēl sliktāk, es dabūtu slaucīt mazas peļķītes pa visu dzīvokli. Kad draudzene bija aizgājusi es atkal aizsmēķēju vēl vienu cigareti un beidzot pievērsos darbam. Nosacīti. Jo ik pa laikam skatījos pa logu, kas notiek uz ielas. Bet, par spīti tam biju uzrakstījusi jau divas rindiņas un jutos sasodīti lepna par sevi. Jo, galu galā man, taču nepatīk rakstīt par seksu, nepatīk rakstīt par visām tām pārīšu dūdošanām un dvēseliskajām sarunām, bet es to daru, jo tāds ir mans darbs. Vakarā Anja mani atrada pie viskija glāzes. Jeb precīzāk pie veselas pudeles viskija. Nenoturējos. Savā manuskriptā biju nonākusi pie tās daļas, kur Ēriks ar Leldi par spīti visam lieliskajam, kas starp abiem bija, nonāca pie liela, milzīga strīda, kas abus šķietami izšķīra, bet tieši tad Lelde uzzina, ka gaida bērnu. Un tālāk es vairs nezināju, ko rakstīt. Šī bija viena no tām dienām, ko es saucu par krīzes dienām. Līdzīgi, kā mēnešreižu dienas. Tikai daudz trakāk, es Jums teikšu. Es centos rakstīt... Rakstīju, uzrakstīju pāris rindas, tad atkal nodzēsu. Biju gatava pat pārmaiņas pēc parunāt ar tēvu, bet tieši tajā brīdī viņam bija, kāda svarīga sapulce darbā un viņš nevarēja runāt. Teica, ka pārzvanīšot vēlāk. Un vēlāk man vairs nederēs. Tā arī bija, viņš man pārzvanīja, kad es korķēju vaļā viskiju. Kurš normāls cilvēks tādā brīdī runā ar tēvu? Ko man viņam bija stāstīt, cik skaista ir dzīve, ka man atkal ir iestājusies rakstnieces krīze un tāpēc es dzeršu, lai no rīta atkal pamostos ar briesmīgām paģirām un ATKAL pirmo dienas daļu vismaz, nevarētu neko uzrakstīt, kaut vai tikai tamdēļ, ka man nežēlīgi sāpētu galva? Nē, to es neiešu stāstīt savam tēvam. Bet, vakarā ierodoties pie manis to lieliski redzēja Anja. Viņa pat piedāvājās palikt uz pāris glāzītēm, lai man nebūtu jādzer vienai kā tādai nolāpītai alkoholiķei. Bet, tieši vienatne bija tas, ko vēlējos es, tāpēc teicu, lai viņa izved manu suni un liek mani mierā. Vēlāk, kad jau biju izdzērusi pietiekami daudz es centos uzrakstīt kādu daudz maz sakarīgu ziņu draudzenei, jo sapratu, ka esmu izturējusies briesmīgi. Bet, laikam jau izdzertā alkohola daudzums neļāva man pareizi sarindot burtus tā, ka atbildē saņēmu tikai jautājuma zīmi. Beigās vienkārši ielīdu gultā. Jā, pirms tam, protams, izraudot visas sāpes par to, cik nožēlojama sieviete es esmu. Nosolījos sev no rīta iet dušā un ēst brokastu pārslas. Tas vismaz būtu labs sākums. Ja es vispār vēlos uzlabot šo dzīvi.