Reiz kāds vīrs ar savu zirgu un suni gāja pa ceļu. Ejot garām milzīgam kokam, tos ķēra zibens, un visi trīs mira, zibens nosperti. Bet vīrs nepamanīja, ka bija jau pametis šo pasauli, un kopā ar saviem dzīvniekiem turpināja ceļu.
Ceļš bija garš, kalnup, saule nežēlīgi svilināja, sviedri lija aumaļām, un gājējus mocīja slāpēs. Kādā ceļa līkumā tie pamanīja brīnumskaistus marmoru vārtus, kas veda zelta plāksnēm izklātā parkā. Tās vidū slējās varena strūklaka ar kristāldzidru ūdeni. Ceļinieks devās pie sarga, kas uzraudzīja vārtus.
“Labdien!”
“Labdien,” sargs atbildēja.
“Kas šī ir par vietu, tik skaista?”
“Te ir debesis.”
“Cik labi, ka esam nonākuši debesīs! Mums ļoti slāpst.”
“Ejiet iekšā un dzeriet, cik tīk,” sargs sacīja un norādīja uz strūklaku.
“Mans zirgs un suns arī ir izslāpuši.”
“Man ļoti žēl,” sargs atsaucās. “Bet dzīvniekiem te nav atļauts ienākt.”
Vīrs jutās ļoti vīlies, jo slāpes bija neciešamas, bet viens pats dzert viņš atteicās. Un tie devās tālāk. Jau galīgi pārguruši no grūtā kāpiena, kalnā gājēji nonāca pie veciem, atvērtiem vārtiem, aiz kuriem, koku ieskauts, turpinājās aizlaists zemes ceļš. Kāda koka ēnā, uzmaucis uz acīm cepuri, bija atlaidies kāds vīrs, tas šķita aizmidzis.
“Labdien,” ceļinieks tomēr sveicināja.
Vīrs piekrītoši pamāja ar galvu.
“Mēs esam ļoti izslāpuši, es, mans zirgs un suns.”
“Starp tiem akmeņiem tek avots.” Vīrs parādīja ar roku. “Varat dzert, cik tīk.”
Vīrs, zirgs un suns aizgāja līdz avotam un remdēja slāpes.
Ceļinieks atgriezās, lai pateiktos.
“Nāciet, kad vien gribat,” ēnā guļošais atbildēja.
“Paldies, un kā sauc šo vietu?”
“Debesis.”
“Debesis? Bet sargs pie marmora vārtiem teica, ka arī tur ir debesis!”
“Tur nav debesis, tur ir elle.”
Ceļinieks iepleta acis.
“Jums vajadzētu aizliegt viņiem lietot vārdu, kas pienākas šai vietai! Tik melīgas ziņas var izraisīt lielu sajukumu!”
“Savā ziņā jā, bet īstenībā viņi mums izdara lielu pakalpojumu. Tā mēs uzzinām, kuri ir spējīgi pamest savus labākos draugus…”
Īsta draudzība līdzīga jūrai – lēni sasilst un arī lēni atdziest.
