local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 558

103 0

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-54/849705

Es pilnīgi nekustīga gulēju gultā un cerēju, ka viņš nav pamanījis ka es esmu nomodā. Iebrucējs izvilka telefonu no kabatas, un tā ekrāns izgaismoja viņa seju. Es centos pēc iespējas labāk viņu iegaimēt, jo šo seju redzēju pirmo reizi. Kas viņš tāds ir, un ko viņš te dara?

Viņš aizbloķēja telefona ekrānu, un tajā pašā brīdī mans telefons uz naktsgaldiņa novibrēja. Likās, ka mana sirds apstāsies. Vai tas varēja būt viņš? Slepenais numurs? Vai tas ir viņš? Vai viņš mani ir atradis?

Es gribēju paņemt telefonu un paskatīties. Man vajadzēja zināt, vai manā istabā tagad stāv cilvēks, kurš par mani zina vairāk nekā vajadzētu. Viņš pieliecās tuvāk gultai, bet tad pagriezās un aizgāja.

Pēc piecām minūtēm istabā iebrāzās satraukts Sebastians. Es joprojām gulēju gultā. Biju tik pārbijusies, ka sāku nevaldāmi trīcēt. Es uzrausos sēdus un paraudzījos uz Sebastianu. Puiša sejā varēja manīt atvieglojumu.

- Tev viss labi? Kāpēc tu trīci? - puisis izskatījās noraizējies.

Es joprojām biju šokā no notikušā. Es sēdēju un blenzu sienā. Puisis apsēdās uz gultas un uzlika savu roku uz manējās.

- Vivian, tev viss labi? Kas tas bija par troksni?

- Viņš mani atrada, - šoks nebija mazinājies. Cerēju, ka kuru katru brīdi es pamodīšos no šī murga.

- Kas atrada? Stāsti! - viņa balss skanēja nevis mierinoši, bet uzstājīgi.

- Mani atrada, - biju kā transā. Nespēju pateikt neko vairāk.

- Kurš tevi atrada?

- Viņš. Viņš mani atrada.

- Vivian! - puisis mani sapurināja, - Savācies! -

Es nespēju pateikt neko citu, tāpēc norādīju uz telefonu, kurš joprojām atradās uz naktsgaldiņa. Sebastinas lēnām paņēma manu telefonu. Es nezinu, ko viņš tur ieraudzīja, bet ar to pietika, lai viņš saprastu, kas tikko notika.

Viņš nolika manu telefonu atpakaļ uz naktgaldiņa un pievērsās man. Viņš gribēja man kaut ko teikt, bet tā vietā viņš piekļāva manu ķermeni savējam. Es no šoka joprojām trīcēju, bet puiša tuvums man lika nomierināties.

- Kā viņš mani atrada? - pēc kāda klusuma brīža izdvesu.

- Viņš tev kaut ko nodarīja?

- Nē.

- Dzirdot durvis atveramies un soļus, domāju, ka atkal bēdz. Tev tiešām viss labi? - puisis likās ļoti satraukts.

- Jā, ar mani viss ir labi, - kad biju mazliet nomierinājusies, atbildēju.

Atlikušo nakti Sebastinas palika ar mani. Nevines no mums negulēja. Puisis ik pa laikam man uzdeva kādu jautājumu, uz kuriem es centos atbildēt pēc iespējas īsi.

Šādi pavērsieni man sagādāja sāpes un es jutos tik sagrauta, tik apjukusi. Es vairs šeit nebiju drošībā. Neviens vairs nebija drošībā. Vai viņš pateiks Geibrielam, kur esmu? Vai viņš vispār viņu pazīst viņu? Ja, jā, ko tālāk? Vai slepenais mumurs zināja, uz ko es esmu spējīga. Vai Geigriels zināja par manām... spējām?

Uzreiz pēc notikušā Sebastinas bija piezvanījis Leo un pastāstījis, ka es vairs neesmu drošībā. Puisis izlaida to daļu, ka šis pats cilvēks zina, ka esmu Udinova un ka es slēpjos no Geigriela.

Viņi bija sarunājuši satikties no rīta. Pašlaik Leo nebija droši nākt šurp, jo ja cilvēks, kurš ielauzās šeit, sadarbojas ar Geibrielu, tad pastāv risks, ka viņu izsekos un Leo kļūs par līdzdalībnieku. Tajā pašā laikā Sebastinas negribēja mani atstāt vienu.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-56/857328

103 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion  emotion  emotion 

0 0 atbildēt

kas par huiņu?!?!

0 0 atbildēt
emotion
0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt
Tas viss noteikti ir Sebastiana plāns. Viņš noteikti pats sūta tās ziņas un ielaida mājā to čuvaku lai čakarētu Vivjenai smadzenes un viņa turpinātu būt pārāk iebiedēta lai sāktu racionāli vērtēt Sebastiana plānus un slimīgo uzvedību.
0 0 atbildēt