https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-53/849052
- Kad tev sākas skola? - pašlaik bija sācies Ziemassvētku brīvulaiks, bet pēctam sāksies gatavošanās angļu valodas eksāmenam.
- Par to nesatraucies. Labāk domā, kādā krāsā būs tapetes.
Es pasmaidīju, bet neatkāpos, - Tu nedrīksti kavēt skolu. -
- Labi, labi, bet vēl ir laiks.
- Mums šodien vajadzētu atkal aiziet uz māju, lai zinām, ar ko sākt un ko mums vajag.
- Laba doma. Piedod, bet tagad man jāaiziet palīgā mammai. Līdz vēlākam.
- Attā, - atvadījos un ar skatienu pavadīju Sebastianu.
Vakarā mēs atkal devāmies uz māju. Gaiss bija dzestrs. Varēja just, ka ārā ir ziema. Mēs gājām klusēdami visu ceļu. Nonākuši galā mēs izstaigājām visas istabas un apspriedāmies par materiālu izmantošanu un mēbelēm.
Izstaigājuši visu mēs aizgājām uz iekšpagalmu, kurš bija pamatīgi aizaudzis. No ielas to atdalīja pussabrucis žogs. Iekšpagalms bija liels un tajā auga vairāki ābeļkoki. Ap tiem vijās vīteņi, kuriem no aukstuma bija nobirušas lapas. Pagalmu ieskāva biezi, necaurredzami krūmi, kuri to padarīja neredzamu ziņkārīgām acīm.
Mēs apsēdāmies uz verandas pakāpieniem, kuri nokrakšķēja.
- Kapēc jūs to darāt? - izjaucu klusumu ierunājoties.
- Par ko iet runa? - Sebastians vaicāja.
- Par šo visu. Kāpēc jūs mani tā sargājat?
- Tu nopietni?
- Jā!
Puisis pasmaidīja, bet tad kļuva nopietns, - Leo ir tavs brālis. Lōģiski, ka viņš aizstāvēs tevi. -
- Bet tu?
- Es? Tu pati pie manis atnāci.
Jutu, kā kakls un vaigi kļūst sārti, - Tu varēji mani pasūtīt. -
- Varēju, bet neizdarīju.
- Piedod.
- Par ko?
- Es jūs abus esmu pakļāvusi briesmām. Tu esi gatavs aiziet no savas ģimenes, lai tikai es būtu drošībā, bet es gan ar to neesmu mierā. Tu nedrīksti mainīt visu savu dzīvi, jo kāda meitene ir briesmās. -
Sebastians pasmaidīja, - Vispār varu gan, bet tu neesi kāda meitene. -
- Kurš teica, ka Geibriels grib man nodarīt pāri? Varbūt viņš tomēt nav tik ļauns, kā mums šķiet.
- Tu smejies? Loģiski, ka nodarīs! Es tevi viņam neatdošu! - puisis likās pamatīgi nokaitināts.
Es pamodos, kad istabas durvis atvērās. Bija vēl ļoti agrs. Istaba bija gandrīz pilnībā melna. Pagāja kāds laiks, līdz manas acis aprada ar tumsu. Gultas kājgalī kāds stāvēja Viņam bija plati pleci un lielas plaukstas, kuras viņš turēja gar sāniem.
Man palēnām iestājās panika. Manā istabā kāds bija, un tas kāds nebija Sebastinas. Ko man tagad darīt? Kliegt es nedrīkstēju, jo neviens nezināja, ka esmu te. Bailes tikai pieņēmās spēkā.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-55/851262
