http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-49/837175
- Vivian.
- Piedod. Man laikam sākās paranoja.
- Tā droši vien ir mana vaina. – viņš iesmējās.
Pacēlu galvu un paskatījos uz viņu, īsti nesaprazdama viņa domu gājienu.
- Es tevi te turu ieslēgtu… Te jau jebkurš lēnām sāktu jūgties nost. – puisis paskaidroja, it kā spētu lasīt domas. Vai varbūt to viņš redzēja manā sejā.
- Pati vien esmu pie tā vainīga.
- Ko tu šodien darīji, kamēr biju prom? - Sebastians ātri mainīja tēmu.
- Neko. Te jau nav ko darīt. Gadījumā, ja neesi to vēl ievērojis. – izbolīju acis.
- Labi, labi. Tik nesāc man pārmest. – puisis pasmaidīja.
- Nav nekādu ziņu no Leo?
- Nē, bet šodien skolā viņu redzēju ar kaut kādu meiteni, - Sebastians šķietami negribīgi stāstīja.
- Un tevi tas vēl pārsteidz? – vēlreiz izbolīju acis.
- Laikam jau, nē. Es tik brīnos, kā tu vari būt par to tik vienaldzīga. Viņš taču ir tavs brālis. – Sebastians turpināja.
- Jā, nu paldies, ka atgādināji!
- Piedod. Tu esi diezgan uzvilkta šodien. Tevi kaut kas nomāc? – puiša balss pēkšņi kļuva klusa un maiga.
- Ai, piedod man. Es vienkārši esmu ļoti satraukta un tas, ka tu man neko nestāsti, nemaz nepalīdz. – nokaunējos.
- Vivian, tev nav par ko satraukties. Viss ir droši. Es apsolu. – puisis mani apskāva, un es momentāli kļuvu rāmāka.
- Tu neesi noguris?
- Nezinu. Vēl ir agrs. Gribēju laiku pavadīt kopā ar tevi, ja vien es tev netraucēju. – puisis runāja klusā, mierinošā balsī. Viņš joprojām cieši turēja mani.
- Nē, viss ir ok. Vienkārši tu maz guli, un mani tas rada tramīgu.
- Kāpēc?
- Tu visu laiku esi noguris. Labāk izgulies. – mana balss bija vāja un nedroša.
- Bet varbūt es labāk laiku pavadu kopā ar tevi, nevis guļot, - viņš uzspieda buču man uz vaiga. Tas mani izsita no sliedēm.
- Sebastian, kad šis viss beigsies? – tagad bija mana kārta mainīt tematu.
- Nezinu, - puisis iečukstēja ausī.
- Tev nav jāgatavojas pārbaudes darbiem?
- Nē, šodien bija pēdējais, tagad kādu laiku būšu pa mājām.
Tā mēs kādu laiku sēdējam klusumā nekustīgi. Šis klusums likās pareizs, tāpat kā atrašanās puiša apskāvienos. Es atbalstīju galvu pret viņa plecu un aizvēru acis. Pagāja vēl kāds brītiņš, un puisis mani atlaida. Es negribīgi pacēlu galvu no puiša pleca un atvētu acis.
- Gribi, es tev ko parādīšu? – Sebastians pusčukstus vaicāja.
- Ko tad? –
- Tas būs pārsteigums. Gribi?
- Jā, labi, - biju mazliet apstulbusi.
Izgājuši no mājas ,mēs devāmies pilsētas ziemeļu virzienā, bet šoreiz gar šoseju nevis pa šķērsielām.
- Kur mēs ejam? – biju diezgan nepacietīga.
- Redzēsi.
Ceļā mēs pavadījām gandrīz 20 minūtes un bijām jau izgājuši ārpus pilsētas. Laternu gaismas palika aiz mums, un mums ceļu izgaismoja mēness, kurš bija gandrīz pilns.
Man nebija ne mazākās nojausmas, kurp viņš mani ved. Es nekad nenācu uz šo pilsētas daļu, jo te nekā nebija. Tikai pāris nolaistas privātmājas.
- Sebastian, kur mēs ejam? – es apstājos.
Sebastians pagriezās pret mani, - uzticies man. -
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-51/839660
