local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 486

83 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-47/836354

Es pamodos vēl pirms saullēkta un īsti nezināju, ko iesākt. Šodien Sebastianam bija jāiet uz skolu, jo bija pienākušas semestra beigas. Pēdējie kontroldarbi, atzīmes un tad Ziemassvētki… Varbūt man vajadzētu kaut ko nopirkt Sebastianam, bet es jau nekur netieku. Varētu paprasīt Leo, bet es negribu, lai viņš padomā, ka man ir radušās jūtas pret puisi.

Beigusi runāt pati ar sevi, es izkāpu no gultas un saģērbos. Klusītēm izlavījos no Sebastiana istabas un devos uz viesistabu, kurā gulēja Sebastians. Es kustējos pavisam klusi, nevēlēdamās pamodināt puisi.

Nebija jāpieliek lielas pūles, lai būtu klusa. Tas man sanāca dabiski. Agrāk bieži nakts laikā lavījos ārā no mājas. Vilkačiem ir izteikti labas maņas, kas noderēja medībās, bet maisīja pārējā laikā. Zināju, ka Sebastiana miegs nav diez cik ciešs, un jebkāda skaņa viņu var pamodināt.

Es jau piecas minūtes atrados uz viesistabas grīdas un vēroju mierīgi dusošo Sebastianu. Viņš ir tik mierīgs. Seja ir atslābusi un krūtis viegli cilājās, viņam elpojot.

Pēc vairāku minūšu ilgas viņa vērošanas, sapratu, ka šī varbūt nemaz nebija tik laba ideja kā man sākumā bija licies. Sebastians kuru katru brīdi var pamosties un pieķert mani. Ko viņš teiks, ieraugot mani šeit? Vai viņš būs dusmīgs? Un ko lai es viņam saku, ja viņš man vaicā, ko es te daru? Bet man bija bail arī iet prom un tādā veidā pamodinot viņu.

Sadzirdēju soļus gaitenī un sastingu. Neviens nezin, ka es esmu šeit, un tā tam bija arī jāpaliek. Soļi kļuva skaļāki. Es sāku elpot straujāk, bet tad aizturēju elpu. Atskanēja klauvējiens.

Sebastians momentāli pamodās. Sākumā viņš likās dezorientēts. Viņš pārlaida skatienu pāri istabai. Viņa skatiens sastinga, ieraugot mani sēžam uz grīdas pie dīvāna, kurā viņš gulēja. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet tad kāds atkal pieklauvēja pie durvīm.

- Jā, - puisis uzsauca.

- Tu guli?

- Nē, kāpēc vaicā?

- Tev šodien uz skolu, - balss paziņoja.

Nezināju, kam tā balss pieder, bet biju diezgan droša, ka tā bija viņa māsas, kura laiku pa laikam, atbrauc apciemot ģimeni. Neko daudz par puiša māsu nezināju. Sebastians izvairījās var viņu runāt. Nezināju, kāds tam bija iemesls, bet es viņu netincināju.

Viņš joprojām stingri vērās manī. Es ar lūpām mēmi izrunāju vārdu „māsa”. Puisis tik pamāja ar galvu, apliecinot, ka tā ir viņa.

- Zinu, - Sebastians nopūtās.

- Varu ienākt? – viņa vaicāja.

- Māšel, zinu, ka neredzamies bieži, bet pašlaik es ģērbjos.

- A, nu labi, - meitene likās apmulsusi, - tad parunāsim, kad atgriezīsies no skolas. –

- Labi, - viņš pasmaidīja.

Gaitenī varēja dzirdēt soļus, viņa māsai aizejot.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-49/837175

83 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

 emotion  emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

tā tik uz priekšu emotion

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt