http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-46/836153
Nākamās dažas dienas viņš negāja uz skolu. Tā vietā viņš laiku pavadīja ar mani un pie datora. Viņš joprojām nebija man atklājis, kā viņš domā uzzināt tā cilvēka vārdu, kurš mani vajā.
Pie durvīm kāds pieklauvēja, un mēs abi sastingām.
- Ev, kas, jūs tur abi guļat? – atskanēja mana brāļa pazīstamā, dzēlīgā balss.
Ātri izrausos no gultas un devos atvērt viņam durvis. Ielaidu viņu istabā un ātri aizvēru durvis. Brālis pat nebija pakustējies, kad es metos viņam ap kaklu. Pirmās dažas sekundes viņš stāvēja sastindzis, bet tad atslāba un apskāva mani. Pēc brītiņa atlaidu viņu un ielūkojos brālim acīs.
- Tu nu gan esi pēc manis noilgojusies. Tev jau viņš apnika? – brālis zobojās.
- Nē, ar viņu nekad nav garlaicīgi, bet pēc tevis gan es biju noilgojusies, - Paskaidroju Leo. Dzirdēju, kā Sebastians slāpēti iesmejas. Nez, kas viņu tā uzjautrināja.
Brālis nepalika ilgāk par stundu, bet tās laikā Sebastians izstāstīja, ko mēs pēdējā laikā darām, un kā uz priekšu virzās viss ar Geibrielu. Brālis apgalvoja, ka Geibriels ir licies mierā, bet ne es, ne Sebastians tam nenoticējām
Biju ļoti pateicīga puisim, ka viņš Leo nepastāstīja par īsziņām, kuras saņēmu un centieniem viņam sadzīt pēdas. Sebastians laikam nojauta, ka mans brālis neko nezina, tāpēc turēja mēli aiz zobiem.
- Paldies, ka neko neteici par x, - iesāku, līdz ko Leo aizvēra Sebastiana istabas durvis.
- Par ko?
- X. Es izlēmu, ka tā būs ērtāk nekā visu laiku teikt „slepenais vajātājs” vai ko tamlīdzīgu.
- Ā, nu skaidrs, - puisis gari novilka.
- Tavuprāt, Geibriels kaut ko perina? – steidzu mainīt saruna tematu.
- Loģiski. Tas maitas gabals tak neliksies mierā, kamēr nedabūs tevi atpakaļ.
- Mani atpakaļ? Tev šķiet, ka viņš zina par manām… spējām?
- Nezinu. Cerēsim, ka nezina. Bail iedomāties, uz ko viņš ir gatavs parakstīties, lai tik iegūtu tādu kā tevi savā īpašumā. – Sebastians likās aizdomājies.
- Tādu kā mani? – biju mazliet šokēta.
- Es domāju… Nu… Tavas spējas. Tādu, kuram ir spējas.
- Nu skaidrs, - kļuvu mazliet domīga.
- Kas noticis?
- Nekas.
- Vivian! - puisis klusā, bet uzstājīgā balsī izrunāja manu vārdu.
- Es tik tā, - uz brīdi apklusu, - domāju. –
- Par ko? – viņš nelikās mierā.
- Ai, citreiz. Es esmu nogurusi.
- Labi, tad es iešu. Ar labunakti. – Sebastians piecēlās un devās uz durvju pusi.
- Arlabunakti, Sebastian, - pavadīju puisi ar skatienu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-48/836759
