http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-44/835256
- Tu nāksi? – ignorēju viņa jautājumu.
- Man ir cita izvēle?
- Nē, - pasmaidīju un pakāpos mazliet tālāk, dodot viņam vietu, lai tiktu augšā.
Līdz ko Sebastians bija uzrāpies uz mazākās klints, es devos tālāk. Desmit metrus no klints malas atradās paštaisīta taka, kas veda uz lielāko klinti. Nebiju šurp nākusi jau sen un krūms, kam blakus atradās taka, bija pamatīgi paaudzies un tagad aizsedza to.
Kad beidzot bijām nokļuvuši lielās klints pašā augšā Sebastians vērās manī ar pārsteigumā ieplestām acīm.
- Tas, ka es sen neesmu pārvērtusies nenozīmē, ka es neko neprotu, - pasmaidīju.
- Tas bija iespaidīgi, patiešām. – pēc ilgāka klusuma brīža viņš turpināja, - Kā tu atradi šo vietu? –
- Kad ierados Bukarestē, nevienu nepazinu un īsti nevēlējos kādu iepazīt. Tā nu es sāku klaiņot pa tuvējiem mežiem. Tad ar atradu šo vietu. Bieži šeit nācu.
- Nu tavām mājām līdz šai vietai ir diezgan tālu. Kā tu šurp tiki? – puisis likās iedegamies ziņkārē.
- Tas nav nemaz tik tālu. No tavas mājas ir tālāks ceļš. – apklusu, norādīdama uz vietu, kur atrodas mana māja un kur viņējā, - No tavas mājas sanāk līkums. –
- Tu šurp nāci ar kājām vai pārvēršoties?
- Ar kājām.
- Cik ilgi tu neesi pārvērtusies?
Jutu, kā viss ķermenis saspringst. Ko lai es saku? Melot vai teikt patiesību? Izlēmu, ka pateikšu kā ir. Sliktāk tāpat vairs nevar būt.
- Kopš vecāku nāves. Viņi tika nogalināti. Es ar brāli aizbēgām tikai par mata tiesu. Kopš tās nakts neesmu pārvērtusies.
Kādu brīdi valdīja klusums. Tad Sebastians klusām iesāka, - Tavus vecākus nogalināja? -
- Jā.
- Kāpēc? – uzdodot jautājumu puisis piesardzīgi
- Jo kāds viņiem pateica, ka izredzētais piedzims Udīnovos, - mazliet saminstinājos.
- Bet nepiedzima. Viņi tika nogalināti. Nesaprotu, kāds tam visam sakars.
Es neko neteicu, tikai paskatījos uz Sebastianu un gaidīju. Gaidīju, kamēr viņa smadzenes visu saliks pa plauktiņiem.
- Vai arī tomēr piedzima. – likās, ka viņš nespēj atrast īstos vārdus, - Tu. Tu esi Udīnova, vai ne? –
- Jā, un kāds to zina. Kāds, kuram to nevajadzētu zināt.
- Kā tu to zini?
- Tas cilvēks man raksta. Viņš zina, kurš nogalināja manus vecākus. – jutu, ka mana balss ar katru vārdu kļūst satrauktāka.
Sebastians vairs neko neteica. Viņš aplika roku man ap pleciem un uzspieda vieglu skūpstu man uz vaiga.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-46/836153
