local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 415

112 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-40/833970

Sebastians man bija iemācījis, kā atrast un izdzēst video vai jebkādu citu informāciju. Protams, no interneta nevar pilnībā izdzēst informāciju, bet vismaz daļēji var limitēt informācijas plūsmu. Katru dienu stundu vai divas pavadīju pārlūkojot informāciju internetā, bet pēdējā laikā vairs neko neatradu. Sāku meklēt dziļāk, bet arī tur nebija ne miņas par negadījumu.

Drīz jau būs pagājušas jau trīs nedēļas, kopš dzīvoju pie Sebastiana. Man vajadzēja izdomāt melus, ko stāstīt mājiniekiem un Dmitrijam. Arī Sebastianam vajadzēja izdomāt ieganstu, kāpēc viņš guļ viesistabā uz dīvāna. Mums vajadzēja uzvesties klusu un uzmanīties, lai neviens mūs neierauga. Neviens no Sebastiana ģimenes nezināja, ka atrodos šeit. Godīgi sakot, to zinājām tikai mēs trīs.

Es sēdēju Sebastiana istabā pie galda un lūkojos datora ekrānā. Kāds trīs reizes pieklauvēja, un es devos atslēgt durvis. Mums bija paveicies, ka durvis bija slēdzamas. Tādā veidā neviens nelūgts nevar ienākt viņa istabā un atrast mani. Arī aizkari bija aizvilkti, jo istabas logs bija pavērsts pret ielu. Mani no pārdomām izrāva trīs nepacietīgi sitieni pa durvīm. Es apjēdzu, ka esmu piegājusi pie tām, bet ne atvērusi. Es ātri atslēdzu tās un pagāju malā, ļaujot Sebastianam ienākt istabā.

Ienācis viņš aizvēra un aizslēdza durvis. Paskatījies un mani viņš teica. – Tu gulēji? –

- Nē, aizdomājos. Piedod.

- Nekas, - puisis nopūtās un apsēdās uz saklātās gultas. Likās, ka viņš tūlīt aizmigs.

- Paguli, - ierosināju. Viņam vajadzēja atpūsties.

- Nē, ar mani viss ir labi.

- Sebastian, lūdzu. Tu esi pārguris. – centos pierunāt viņu.

Viņš, neko neteikdams, piecēlās un devās uz durvju pusi.

- Kur tu ej?

- Gulēt.

- Kāpēc tu nevari gulēt tepat? Šī galu galā ir tava istaba.

- Es tev tikai traucēšu, - Sebastians kaut ko murmināja.

- Nē. Nepavisam. Guli. – iedrošināju puisi.

Viņš gan nopūtās, bet neko neteica. Viņš apgūlās gultā, un jau pēc pāris sekundēm viņa plakstiņi aizvērās.

Sebastians pamodās trīs stundas vēlāk un tagad staigāja no viena istabas gala līdz otram un atpakaļ, lamādamies par to, ka gulēja. Es neko neteicu, jo negribēju strīdu, bet biju laimīga, ka man izdevies likt Sebastianam kaut uz pāris stundām atpūsties.

- Tu biji pārguris un tev vajadzēja atpūsties, - runāju klusi. Zināju, ka puiša nemitīgā staigāšana ir dzirdama lejā. Negribēju, lai kāds vēl dzird manu balsi.

- Ja nu ar tevi kaut kas būtu noticis? – viņš apcirtās un paraudzījās uz mani.

- Es esmu tavā priekšā sveika un vesela. Tagad nomierinies, pirms kāds nav atnācis noskaidrot, kas te notiek.

Sebastians brīdi apdomājās, bet tad pievienojās man uz gultas, kas atkal bija glīti saklāta.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-42/834814

112 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion  emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt