local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 42

137 0

Izredzētā 3

- Tā nav! Mēs varam mainīties! Tu nekad to neesi vēlējies? - es pagriezos, lai dotos prom no istabas.

- Vivī - Geibriels man uzsauca.

Es sastingu. Par Vivi mani bija saukusi tikai mamma, un šī bija pirmā reize, kad kāds mani tā bija saucis, kopš viņas nāves.

Man pār vaigu noritēja asara, bet to nevarēja manīt manā balsī, kas bija auksta kā ledus.- Nesauc mani tā! -

Par lielu pārsteigumu, viņš mani vairs necentās apturēt.

Pārējā diena pagāja kā pa miglu. es nevarēju beigt domāt par Geibriela teikto. vai tiešām mēs nespējam mainīties? Bet varbūt mēs nemaz negribam mainīties.

Es pamodos nākamās dienas rītā. Nespēju atcerēties, ko vakar darīju vai kur biju. Zināju tikai to, ka šodien man ir jāiet uz darbu. Paskatījos pulkstenī un konstatēju, ka vēl pat nav seši. es atslīgu atpakaļ gultā un aizvēru acis cerēdama, ka vēl varēšu kādu laiciņu pagulēt.

Pēkšņi mans telefons uz naktsgaldiņa novibrēja, ziņojot, ka ir atsūtīta jauna ziņa. Negribīgi atvēru acis un apskatīju ziņu. numuru es nepazinu, bet sms bija rakstīts:

Atkal klaiņo, Mazā Udīnova?

Pār mani nāca liels satraukuma un baiļu vilnis. Kurš to varēja zināt? Par manu iepriekšējo uzvārdu zināja 3 cilvēki. Pēc tēva un mātes slepkavības es ar brāli abi mainījām uzvārdu, lai neviens nezinātu, kas esam.

Kāds pavēra manas istabas durvis. Tas bija Leo - Labrīt. Kā jūties? -

- Labrīt. Normāli. kāpēc vaicā? -

- Tu neko neatceries? -

- Kas man būtu jāatceras? - kļuvu aizdomīga.

- Ak māsiņ! - Leo sāka smaidīt.

- Kas? - es nenoturējos un arī sāku smaidīt.

- Īsumā sakot, tev vakat bija vētraina nakts. -

Es nosarku. Brāļa smaids nozuda un viņš kļuva nopietns.

- Tu runāji ar Geibrielu? - Leo pavisam nopietni vaicāja.

- Jā. - strupi atteicu.

- Un? - viņš prašņāja. - Kā gāja? Ko viņš teica? -

Izredzētā 5

137 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Interesanti, turpini rakstīt, varēji uzrakstīt garāku, bet +.

0 0 atbildēt