http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-31/791883
Sākumā es sastingu, bet tad es sajutos droši. Es atbalstīju galvu uz viņa pleca.
- Man ir bail, - es atzinos. Es vēlējos viņam tik daudz ko izstāstīt, bet nedrīkstēju.
- Tev nav ar to jācīnās vienai. Tev ir tante. Tev ir Leo. Tev ir viss bars, kurš ir gatavs tev palīdzēt. Arī man uz Geibrielam tu rūpi.
Dzirdot Geibriela vārdu, es saspringu. Sebastians mani atlaida un tagad turēja rokas stiepiena attālumā.
- Tu atkal ar viņu sastrīdējies? – viņš atsūdzoši vaicāja. Viss mīļums bija pagaisis. Tagad viņš pret mani izturējās kā pret kašķīgu bērnu.
- Vai tad pats neredzēji?
- nu, jā, - puisis gari novilka.
- Negribu bojāt mirkli, bet man rīt ir skola, - pēc ilgāka klusuma brīža ierunājos. Viņa rokas joprojām bija man uz pleciem un viņš pats raudzījās tālumā.
- Tev taisnība, mums jāiet, - Sebastians noņēma rokas no maniem pleciem, un mēs sākām iet.
Kā jau parasti pa ceļam, neviens nebilda ne vārda. Ik pa laikam es uzmetu viņam skatienu, parasti viņš raudzījās uz priekšu, bet vienreiz mūsu skatieni sastapās. Viņš uzsmaidīja man un novērsās. Būt ar viņu kopā ir tik viegli, tik dabiski, bet tajā pašā laikā tas bija bīstami. Es netīšām varēju pateikt pārāk daudz. Pārāk daudz? Es pati vēl neko īsti nezinu.
Slepenais vajātājs ir kaut kur nozudis. Viņam bija taisnība par Geibrielu, ja nu viņš zina kurš ir manu vecāku slepkava! Visi mani centieni sadzīt pēdas rakstītājam ir bijuši veltīgi. Esmu pārbaudījusi jau trīs telefonus, bet nevienā nav mana vajātāja numurs.
- Lūdzu pacenties salīgt ar Geibrielu un Alanu. Tev pašai dzīve kļūs daudz vieglāka. – Sebastians ierunājās uz atgrieza mani realitātē. Mēs bijām apstājušies pie manas mājas ārdurvīs, un puisis, viņš bija atspiedies pret mājas sienu.
- Nemāci mani dzīvot! – man bija pārāk liels nogurums, lai izdomātu ko asprātīgāku vai dzēlīgāku.
- Labi, labi. Dari kā zini. Ar labunakti, Vivian. – puisis klusītēm aizgāja pa pilsētas naksnīgajām ielām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-33/792333
