http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-13/763677
Viņš pielika savas lūpas man pie auss un iečukstēja.- Mēs varam arī palikt šeit, bet mēs palaidīsim garām labu ballīti.-
Viņa balss bija tik maiga un kārdinoša, bet man bija tam jāpretojas. Es centos tikt vaļā no viņa spēcīgā tvēriena. Juzdams, ka cenšos tikt vaļā, viņš mani satvēra vēl stingrāk.
- Vispār, es biju domājusi, ka tu dodies, bet es palieku.- teicu, joprojām cenzdamās tikt vaļā.
Pēc maza klusuma brīža istabā ienāca Leo un kārtīgi nopētījis mūs iesmējās.
- Vispār es tev liku viņu pasaukt, nevis ievilkt gultā.- Leo, ar smaidu uz lūpām teica.
Sebastianam nācās mani atlaist. Viņš to darīja ļoti negribīgi, cerēdams, ka es viņu apturēšu un lūgšu palikt. Man tas nenāca ne prātā.
- Kāpēc tad pēkšņi pārdomāji?- brālis vaicāja, kad Sebastians mani beidzot bija atlaidis.
- Rīt man ir skola un ir daudz uzdots.-
- Meli, meli!- Alans sāka mēdīties. - Viņa vienkārši negrib iet tur, kur būs Sebastians.-
Sasodīts, viņš trāpija tieši mērķī. Ko man tagad darīt? Ja neatbildēšu, Alans sapratīs, ka tā ir taismība un tas viņam dos materiālu jaunai zobgalībai. Man obligāti bija jāatbild, bet ko?
Man nepadevās asprātīgu atbilžu izgudrošana, kā tas padevās Sebastianam vai Leo, arī Alans nebija uz mutes kritis..., bet es laikam gan biju.
-Īstenībā es negribu iet tur, kur būsi tu.- pa virsu tam, vēl nikni paglūnēju uz viņa pusi. Alans likās mierā, un visi trīs puiši pameta manu istabu. Es tikmēr turpināju pildīt savus mājasdarbus.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-15/765091
