Sveiki, izmēģinu savu roku stāsta rakstīšanā. Ne par mīlestību, ne par vasaru, bet gan par kaut ko pārdabisku un neikdienišķu.
Asā sērsna grieza manas ķepas.
„Tavām spējām jābūt tādām, lai tu spētu sasildīt zemi.”
Manā priekšā parādās skolotājs un es, vēl desmit gadus jauna. Es ieskatos strūklakas dzidrajā ūdeni un redzu sevi lauvenes tēlā.
„Tu nezini, kas īsti esi. Es saprotu visa tava dzīve ir izmainījusies, bet...”
„Es nevaru to pieņemt, man jābūt ar ģimeni, man tas nav pa spēkam...” atcirtu skolotājam, veikli tiekot laukā no Lauvas tēla. Ak, es mazā dumiķīte.
„Bet... Tu esi Izredzētā.”
Tajā brīdi manī mutuļoja dusmas, bailes un sirds drebēja, jo es nezināju, kas mani sagaida.
Aina izdziest, un zem manām ķepām uzliesmo uguns. Kā nožēlas un dusmu zīme.
Es auļoju pāri sniegotajam laukam uz Bonadiasu, kurā ir ieslodzīti mani vecāki un mana mazā māsa. Uz turieni vēl jāmēro garš ceļš, apmēram, divas dienas. Milzīgā pilsēta jūras krastā vienmēr ir bijis bieds gan man, gan manai ciltij. Tā reiz iznīcināja visu, kas man reiz bija, un mana ģimene tika paņemta gūstā. Iespējams, manas muļķības un neuzmanības dēļ.
Es tuvojos mežam. Nolēmu, ka jānomedī pārtika un jāatpūšas.
Kad biju tikusi dziļāk biezoknī, ar ķepu palīdzību pārliecinājos, ka tuvumā neviena nav. Tikai stirna, kādus 30 metrus no manis. Jutu atvieglojumu, ka nav vairs jāatrodas lauvenes ķermenī, jo kā cilvēks esmu nodzīvojusi lielāko sava mūža daļu, un dzīvnieka maņas un instinktus vēl nav iespējams kontrolēt pašas spēkiem.
Pārmeklējot daļu meža, atradu sev nometnes vietu, nelielu bērzu birzi blakus ezeram. Zināju, ka pārnakšņot šo nakti nebūs viegli, bija ziemas vidus un valdīja -20 grādi. Zem biezās sniega segas centos atrast sausus zarus, lai varētu iekurināt ugunskuru. Atradu dažus nieka sprungulīšus, ar kuriem es pat gaļu nevarētu izcept.
Iekurkstējās mans vēders. Sapratu, ka ilgi stāvēt šādi nevaru, tāpēc atkal pārvērtos un pārvaldot ožu, meklēju pēdas kādam meža zaķim.
Devos pāri ezeram, jo oža teica, ka gaļa ir tieši tur. Mani izbrīnīja tas, ka uz aizsalušā ezera nebija ne kripatiņas sniega, salīdzinot ar to, kas valda mežā. Tas likās dīvaini, bet tam uzmanību nepievērsu, jo vēders lika atgādināt par sevi.
Kad biju tikusi pāri ezeram, ieraudzīju gaiši brūnu garausi 5 metrus pa labi.
Āāāāā, tikai ne to!
Pēkšņi es atrados vietā, kur bija zaķis.
„Stāvi!” Kāds iesaucas. Pārmeklējot apkārtni, nevienu neredzēju, arī zaķis bija pazudis. Saspicēju ausis un izdzirdēju sirds pukstus. Izteikti straujus. Ievilku elpu
Mmm, bailes.
Paskatījos augšup. Uz koka zara sēdējā zēns, viņš bija saģērbies plānās drānās, un uz kreisā pleca atradās mugursoma.
Tu slēp gaļu, es to jūtu.
Ar ašiem lēcieniem uzlecu uz tuvākā zara tieši viņam pretī. Viņa acis bija tumši zaļas, gluži kā man. Es mēģināju lasīt viņa domas, bet man neizdevās, jo viņš bija tās nobloķējis.
Kā viņam tas izdodas?
„Tu nedrīksti sabiedrības priekšā rādīt savas spējas. Tas tevi var novest līdz nāvei.” Sacīja skolotājs.
Ak, dies, ko gan var izdarīt šis mazais, nobijušais zēns.
Pārvērtos par cilvēku un tajā pašā mirklī es gulēju sniegā. Zem tīģera nagiem.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-2/640854
