Inferno (41)4

Aksels.

Samanta un Daniels mūs uzņēma savās mājās, neuzdodot liekus jautājumus. Mūsu iepazīšanās, maigi sakot, nebija veiksmīga. Semai nepatika, ka esmu līdzīgs tēvam, bet vismaz Emīliju viņa dievināja no visas sirds. Daniels pret mums abiem izturējās neitrāli un bieži vien pasmīnēja par to, kā Sema mani “caur puķēm” centās apvainot. Emīlija gan jutās neveikli, esot cilvēks starp mums, un aizbildinājās, ka došoties uz skolu. Sema viņai devās līdzi un mājās palikām tikai es un Daniels.

Bija dīvaini sēdēt pretī vecamtēvam, kad viņš izskatījās kā septiņpadsmit gadus vecs pusaudzis. Viņa stiegrainās, vēnu cauraustās rokas bija spēcīgas, un acis tikpat dzirkstošas, kā jebkuram šajā vecumā. Smieklīgākais bija tas, ka es biju vecāks par savu vectēvu.

Viņš bija līdzīgs mammai. Tāds pats smaids un mīmika. Mamma bija līdzīga Danielam, nevis Samantai un tas lika man pasmieties. Neveikli paskatījos uz eleganto, antikvariāta cienīgo tasīti man rokās, no kuras cēlās mežrozīšu tējas saldais aromāts.

Daniels domīgi nopūtās un pastūma cepumu bļodu manā virzienā,- Cienājies,- viņš sacīja un eņģeliski pasmaidīja,- Ēd, es runāšu. Klusums mani dzen depresijā,- viņš paskaidroja. Paņēmu apaļo, pēc šokolādes smaržojošo apli un nokodos gabaliņu, kas garšoja fantastiski. Mīksts, porains un kraukšķīgs vienlaikus. Ne pārāk sauss, ne mitrs, un garšoja pēc vislabākās šokolādes.

-Es sākšu ar manu un Samantas vēsturi, tā būs vieglāk,- viņš paskaidroja un salika rokas trijstūrītī, fokusējoties uz runāto,- Mums abiem nevajadzēja būt kopā. Redzi, es tiku radīts debesīs, viņa arī, bet nākamajā dzīvē, mēs nonācām šķirtās pasaulēs, viņa ellē, es debesīs. Tas ir kā aplis, mēs piedzimstam, nodzīvojam vienu dzīvi un tad nākamo. Otrajā dzīvē, pēc elles, Samanta piedzima kā indigo bērns. Viņa spēja pārvietot priekšmetus ar telekinēzes spējām, un tolaiku morālēs, tas neietilpa nekādos loģikas rāmjos. Es biju dzirdējis tikai nostāstus par viņu, jo fokusējos uz dzīvi, ko vēlējos. Redzi, mēs reti atceramies dzīves, ko dzīvojām iepriekš.

Es biju ļoti kautrīgs. Vairāk nekā. Tāpēc otrajā dzīvē, par to, ka biju labs pirmajā, es ieguvu spējas būt neredzams. Es satiku Dievu, kurš bija ieinteresēts mani iepazīstināt ar manu izredzētu. Viņas vārds bija Gabriela, burvīga meitene, viņas seju kā naktī zvaigznes no vaiga līdz vaigam, rotāja mazi vasaras raibumiņi. Viņas acis bija zaļas kā zāle pavasarī, augums, tik trausls, ka tā vien gribējās to pasargāt. Viņa bija mīļa un jauka meitene, taču man ar viņu nebija nekā kopīga. Mums nebija nekā, par ko runāt. Man viņa nemaz nepatika, lai cik perfekta viņa man būtu bijusi, un es aizmuku.

Es zināju, ka es nespēšu izmukt no likteņa, un man, gribot negribot, būs jābūt kopā ar cilvēku, kuru es nespēju iemīlēt. Bet es gribēju kaut ko citu. Es gribēju aizmukt. Kājas mani pašas aizveda uz Svētās Helēnas psihoneiroloģisko klīniku. Es pirmoreiz izmantoju savas spējas un slepus tiku pie Samantas, vienkārši gribot viņai palīdzēt.

Viņa gulēja istabā, sarāvusies mazā kamoliņā un raudāja. Viņa izskatījās pēc manas mazās māsas tajā dzīvē un es sāku ar viņu runāties. Es viņai visu izstāstīju un apsolījos, ka atgriezīšos. Viņa bija ļoti runīga un smaidīga meitene. Bet viņas joki, tie bija diezgan asi. Viņas skaistums nebija Gabrielas šķīstais plīvurs un smukumiņš. Viņa bija ellīgi skaista.

Es domāju, ka izpestīšu viņu un likšos mierā. Samierināšos ar to, ka esmu nolemts Gabrielai. Bet es nespēju viņu izmest no galvas. Samantas smaids iededzināja  vietu man sirdī un smadzenēs tieši viņai. Es pamazām zaudēju prātu. Jo ilgāk es nebiju ar viņu, jo sliktāk es jutos. It kā mana un Semas dvēsele būtu saistītas.

Es nespēju ēst, domāt, strādāt. Viņa bija visur. Es nespēju pavadīt sekundi par viņu nedomājot, tāpēc sāku rīkoties. Es trenējos izmantot savas spējas, skicēju bloknotā visas iespējas, kā es varētu izzagt Semu no turienes un apiet likteni. Mana istabas siena bija kļuvusi par melno grāmatu. Es naktīs izgāju cauri visiem gaiteņiem, lai saprastu, kā slimnīca bija būvēta. Manas spējas lieti noderēja, mani neviens neredzēja un nejuta. Nedēļas laikā es perfekti iegaumēju visus ēkas korpusus un karti. Es visu biju aprēķinājis. Nebija nekādas iespējas, ka es varētu kļūdīties,- Daniels mirkli pieklusa un nošūpoja galvu,- Protams, miera man nebija. Džošua nojauta, ka man un Gabijai kaut kas nav kārtībā un izrādīja pastiprinātu interesi. Nācās izlikties, lai novērstu viņa domas. Izrādās, Gabriela prata lasīt domas. Viņa mani saprata un nenosodīja.

-Pag,- es iejaucos un Daniels pacēla galvu,- Tad sanāk, ka spējas, kas mums ir, ir saistītas ar mūsu cilvēciskajām īpašībām?

-Jā, ir.- Daniels sacīja un laipni pasmaidīja,- Un mums ar Semu ir teorija, ka tu un Keita, kā arī Kristiāns, esat mūsu spēju mantotāji. Kristiānam gan ir mazliet citādāk, jo viņš nav mans asinsradinieks,- vīrieša lūpas savijās skābā sejasizteiksmē.- Un tad mēs nonākam pie tevis.

-Pie manis? Kas ar mani?-

-Tu esi lucifera otrās pakāpes pēctecis. Tev ir milzīgs spēks un spējas,- Daniels sacīja. Krūze manās rokās sašķīda,- Aksel, karš nav par Keitu. Karš ir par tevi.-

Es centos sagremot nupat iegūto informāciju,- Labi, tagad vari turpināt stāstīt par Semu un tevi,- es nedroši iespurdzos, joprojām ar cerību, ka spēšu samierināties ar nupat dzirdēto.

-Tas nav stāsts par Semu un mani,- Daniels atteica,- Tas ir stāsts par mums.

-Mums?- es atbalsoju,- Kā.. ģimeni?

-Es vienkārši turpināšu stāstīt,- Daniels pateica un es samiedzu acis. Nez, kāpēc, bet man likās, ka viņš man kaut ko gandrīz nejauši izpļāpājies.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-42/788411