Vai man bija bail? Nē. Vai es biju gatavs? Nē. Vai es to izdarīšu? Velns viņu zina.
Kamēr nebiju pieļāvis iespēju, ka ceļš būs jāveic vienam pašam, bez Emīlijas, īpaši neiespringu par iespējamajām varbūtībām. Tagad, kad lēmums bija pieņemts, un Ingrīdas vārdi tikai apstiprināja manas bažas par to, kas notika, notiek un notiks tālāk, bija skaidrs, ka esmu izdarījis pareizu izvēli. Emīlijai ar to nebija gandrīz nekāda sakara. Viņa pret savu gribu bija iejaukta visos konfliktos un vien manos spēkos bija viņu maksimāli pasargāt. Vislabākais veids, kā to darīt, ir atstāt viņu vienu, un doties izdarīt to, ko lūdza mana māte. Kā arī bija pierādījies šo pāris dienu laikā, mana klātbūtne apdraudēja manus tuviniekus. Jo ilgāk es paliku, jo vairāk ciestu cilvēki.
Un tikai tagad es sapratu, ka pats neesmu cilvēks. Arī es biju viens no tām radībām starp divām pasaulēm. Pat pēc nāves man nebūs miera. Man vienmēr būs pienākums. Brīdi pieķēros šai domai. Man nebūs nākotnes. Nē, man būs nākotne, taču tai nebūs beigu. Es un Emīlija, iespējams, apprecēsimies, pabeigsim mācības, izveidosim ģimeni, nu jau vienalga kādā secībā, novecosim un.. nebūs nāves. Nebūs laimīgo beigu mūsu dvēselēm. Tās atdzims un atkal izies mūžīgo rutīnu.
-Saņemies,- es sev ar plaukstām papliķēju pa vaigiem, stāvot pretī spogulim vannas istabā.- Es to varu. Man vairs nav laika domāt. Nav.- es norūcu un piespiedu sevi pagriezties pret durvīm, kuras bija pavērtas. Pa mazo spraudziņu redzēju gulošo Emīlijas augumu, kuru biju ievīstījis segā un atstājis gulēt. Daļēji šķita, ka es nododu meiteni, viņai nepasakot visu. Taču, no otras puses, es viņu sargāju. Un tas ļāva man būt mazliet mierīgākam.
Pavisam klusi, lai Emīliju nepamodinātu, istabā paņēmu karšu grāmatu, mašīnas atslēgas un sporta somu, ko savācu iepriekš. Drošības labad paņēmu līdzi arī datoru un telefonu, kā arī ēdienu, jo nebija ne jausmas, kur atrodas Svētās Helēnas klīnika. Bet es jutos gatavs, un tas bija galvenais.
Uzliku somas lenci uz pleca un nobučoju Emīlijas pieri. Viņa miegā sarauca smalkos vaibstus un sekundi atgādināja niknu, īgnu bēbi, kas arī man lika viņā iemīlēties. Viņas bērnišķīgā nevainība un šķīstība bija tas, kā trūka manā būtībā. Meitene to visu aizpildīja ar laimes un pilnības sajūtu. Bija grūti doties prom no viņas. Bija grūti, bet laiks gāja, un tā vairs nebija daudz. Blakus viņai jau biju atstājis saritinātu vēstuli ar norādēm par to, kas viņai jāizdara, kamēr (vai ja) es esmu prom vai neatgriežos.
Devos prom neatskatīdamies. Labi zināju, ka, ja apstāšos, nespēšu doties tālāk.
Un es nedrīkstēju apstāties.
- - -
Klīnika atradās četru štatu attālumā no mājām. Hārlova bija mazapdzīvots ciematiņš ārpus pilsētas, kur vēl aizvien, man par lielu izbrīnu, bija palicis neskarts dabas skaistums. Kopumā ceļš prasīja trīs naktis hostelī, sešas ēdienreizes un trīs reizes dušā, kā arī vairākus braucienus pēc kafijas un pārtikas, jo nervozitātes iespaidā ēdu kā putekļsūcējs. Pat meiteņu skautu cepumi garšoja labāk kā jebkad. Viens pats biju apēdis jau četrus iepakojumus. Un bija tikai deviņi no rīta.
Iepriekšējā naktī nespēju pagulēt. Pēc tam, kad biju pieteicis vizīti, nekādi nespēju nomierināties. Emīlija arī zvanījās, sūtīja īsziņas, bet man nebija spēka viņai visu paskaidrot. Tāpēc vienkārši uzrakstīju «Viss ok», un izslēdzu skaņu. Centos atrast kaut ko internetā, taču nesekmīgi. Vairums rezultātu, ko meklēju pēc man zināmajiem atslēgas vārdiem noveda pie pornosaitiem, uz ko man galīgi nenesās prāts. Tāpēc visu atlikušo vakaru sēdēju ārā uz balkona ar «Ballentines» pudeli pie rokas un cigarešu paciņu, cerībā, ka toksīni palīdzēs man iemigt.
Nekā. Es pat neapreibu. Man pat nebija slikti.
Rītausma apspīdēja manu seju ar saviem dzeltenās, baltās un ugunīgi sarkanās un oranžās krāsas gaismu kā krāsas triepieniem. Šķita, ka tā mani iekrāso savās krāsās. Tā, kā man patika ilgi gulēt, es nekad nebiju pieredzējis saullēktu. Un to arī nekad neaizmirsīšu. Katra sekunde tajā bija nozīmīga un mainīga. Viss mainījās pēc nakts trūcīgās pelēcības. Visam parādījās jēga, un arī es sajutos optimistiskāks.
Lai nesmirdētu pēc mēslu čupas, piecēlu savu pēcpusi un devos uz dušu, lai sakoptos.
- - -
Klīnika, salīdzinot ar kopējo arhitektūru un noskaņu Hārlovā, bija.. īpaša. Tā atgādināja stikla kubu, jo visas sienas bija no stikla. Vismaz pirmajai ēkai. Stikls reflektēja debesis, apkārtējo mežu un kalnaino apkārtni, liekot skatītājam redzēt ilūziju, ka tas būtu raksts uz sienas. Tai bija piebūvētas vēl trīs baltas paneļu ēkas, kuras, kā nospriedu, bija pacientu mājas. Saliku rokas kabatās un centos izdomāt, ko lai es saku, un kā lai es dabūju materiālus par Samantu un Danielu, kurus es pat neesmu redzējis.
-Sveiki,- mani uzrunāja alta tonalitātes sievietes balss man aiz muguras,- Kā palīdzēt?- tā bija pusmūža vecuma sieviete, kurai pie rokas bija pieķērusies ļoti gara auguma meitene, kura izskatījās pārbijusies. Meitenes mati bija sapīti garā, pelēkā bizē pāri plecam līdz krustiem un mugurā bija vienkāršs, pelēks slimnīcas halāts,- Kungs?
-Es atbraucu..- es neveikli iesāku un pie sevis nolamājos. Izklausījos pēc maza puišeļa. Garā meitene stingrāk ierampējās sievietei elkonī, īpaši, kad pamanīja mani. Šķita, ka esmu zaudējis valodu. Nespēju neko pateikt. Vien skatīties sievietei acīs un meklēt atbildi tur. - Man vajag informāciju par Danielu un Samantu,- es stingri noteicu. Sievietes acu zīlītes kļuva pavisam melnas un es saspringu.- Emmm..
-Klausu,- sieviete sacīja un norādīja uz ēku,- Tūlīt jums iedošu dokumentus. Vai vēl ko?
-Nē, neko,- es zinu, ka pateicu to stingrā balsī, bet..- Viss ir kārtīb..- gribēju pavaicāt, taču sievietes acis atgriezās normālajā, pelēkajā tonī un viņa laipni uzsmaidīja.
-Tūdaļ sagatavošu jūsu papīrus, nāciet, iesim,- viņa ar smaidu uz lūpām aicināja un es sekoju. Pa galvu kūļājās tūkstošiem domu un es centos atrast atbildi tikko dzirdētājam un piedzīvotajam. Viens bija skaidrs, es nebiju cilvēks. Balss, ar ko es runāju, sievieti ietekmēja un lika viņai bez ierunām izpildīt manas pavēles.
Es neapzināti atklāju, ko es spēju darīt. Es spēju manipulēt ar cilvēkiem sev par labu, liekot darīt tiem to, ko es vēlos. Es spēju viņus pakļaut. Es biju augstāks, spēcīgāks, pārāks.
Es nebiju cilvēks.
Es biju eņģelis.
Inferno (34)