Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.

Un kāds ar atdauzītu cirvi,

Ar trulu cirvi dienas tēš,

Un dīvains apnicības velniņš

Uz spožām gardīnstangām sēž.

Un it ne velna nevar saprast,

Kāpēc uz loga puķes zied,

Kāpēc no rītiem vajag celties

Un kāpēc vajag gulēt iet.

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Jo nav kas ņem un nav kas dod!

Un viens tu dzer no savas krūzes,

Viens savā maizes rikā kod,

Viens ej un pats pie sevis smaidi,

Viens savu rūpju vagu ar...

Cik daudzi cilvēki tā dzīvo,

Un izrādās – tā arī var.

Var jau...

Nekā jau nepietrūkst

Ir saule, debesis,

Un maize abrā rūgst.

Un bērni dzimst -

Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,

Pirmais sniegs kad snieg,

Ka nepietrūkst,

Bet arī nepietiek.

Jo tas, kas dabūts,

It nekur nav liekams,

Un tas, kas liekams,

Ir tik nepietiekams.

Un tad, kad zvaigzne krīt,

Tā it kā iekož:

Viss nepaliekošs ir

Un nepietiekošs.


***

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,

Pats visas elles var paciest.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Un kad viņš skatās tev acīs

Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,

Lai sāpju smagums tiek dalīts.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Un tu nezini, kā lai palīdz.

Mīlestība divreiz neatnāk

Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena.

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

***

Neiespējami aptvert bezgalību

Laikā un telpā.

Svarīgi saprast dzīvotgribu

Savā īsajā elpā.

Svarīgi saprast, ka tas, ko ceļam –

Tas stāvs, tas nojums –

Ir mūsu mūžam, mūsu ceļam

Vienīgais attaisnojums.

Vienīgais. Te. Kur lemts bij dzimt.

Nekur citur nav vērts sevi meklēt.

Un nekur mēs citur vairs nebūsim,

Ne debesīs kādās, ne peklē.

Vienīgais. Un cita nekāda

Nav. Un tāpēc mēs gribam,

Lai mūsu dēls atkal kokus stāda

Starp divām nebūtībām.

Es tevi mīlu. Es viņu nīstu,

To, kas ārda mūs nost un lauž.

Tā bite ceļ šūnu. Tā putns vij lizdu.

Tā zirneklis tīklu auž.

Ir tādi cilvēki

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
Tas jau vēl nebija it nekas.

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Kur ir tavs "mīlu", un kur ir tavs "gribu"?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.


Es tevi gribu

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat, sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.



Es mīlu tavas acis

Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles čiekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā čiekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.

***

Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku
un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.


***

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti


Motors
Cilindrā
Dzirksts,
Sprādziens…
Cilindrā
Dzirksts,
Sprādziens.
Cilindrā
Dzirksts,
Sprādziens!
Un motors aizrīdamies kauc.
Puikas, šis ceļš ir sācies,
Aiz mums paliek gari stiepts krāciens
Un virpuļu virpuļiem vēji
Lielceļa putekļus jauc.

Sekundes desmitdaļā
Cilindra sirdī aug spiediens
Sekundes simtdaļā vienā
Iedzirkstas zibenssmalks
Un, puikas, visa šī dzīve
kļūst bezgalībā viens sviediens
Bezgalībā viens skrējiens.
Un riteņos zvaigznes šalks…

Dienas ir
Sprādzienu
Sērija.
Ieelpā,
Izelpā,
Elpā;
Ieelpā,
Izelpā,
Elpā
Motors caur dzīvi rauj.
Pārējais viss nav svārīgi.
Kompresijas telpā
Nepārtraukti un klusi
Svece dzirksteli šauj.

Ceļš ir tik ļoti vienkāršs.
Ceļš ir tik vienkāršs kā rēbuss.
Ceļš ir tik smaržīgs kā jūlijs
Un dubļains kā marts.
Finiša nav un nebūs.
Finiša nav un nebūs.
Finiša nav un nebūs.
Ir tikai – starts.

Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Kailos rudeņos, pavasaros,
Kā Latgales svečturi ozoli stāv
Ar mēness ugunīm zaros.

Bet mēness ir mēness, un zvaigznes ir tālas,
Jūs nezināt svečturu mokas,
Kad pusnakts melnajā klusumā
Pēc svecēm lūdz svečturu rokas.

Bet pāri plūst balta mūžība
Pa Pienceļa straumēm un tecēm,
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Un gaida pēc savām svecēm.


Trīs dēli
1
- Aukstums velk no durvju puses.
Vecais dēls, vai durvis vaļā?
- Durvis cieti aiztaisītas.
Viss, kā jābūt. Esi mierīgs.

2
Vienam tēvam trīs dēli.
Un tādu tēvu pasaulē bez skaita.
Skaidrs, ka trešais ir Antiņš.
Skaidrs, ka pirmais – īsts maita.

bet, kad antiņš iziet pasaulē
sirdī krūtīs un garozu somā,
Ko dara otrais dēls?
Par ko otrais dēls domā?

Tas pirmais, zinām jau – pirmais.
Tas trešais – ar sirdi cēlu.
Met mūžam sena ir pasaules sāpe
Par tēva otro dēlu.

Jo tas otrais gan skaisti prot runāt
(Mēs dzimtenei sevi dodam!),
Bet vienmēr nodod to trešo,
Kad tik ar pirmo pa godam.

Man ļoti žēl,
Ka es piedzimu mazliet par vēlu.
Es nebūtu ļāvis dievam radīt
Tēva otro dēlu.

3
Bet vienāds attālums mani
No pirmā un trešā šķir,
Un otrais tēva dēls
Manī pašā ir.

Kā otrais tēva dēls
Es uz vēdera lienu
Starp viņiem abiem,
Kad viņi viens pret vienu.

Vēl Antiņam nav zelta drēbju.
Bez zirga viņš un bez piešu.
Un tāpēc es zinu:
Es pie pirmā brāļa iešu.

Bet Antiņš jau sudraba zirgā,
Sudraba zobens rokā!
Tagad jāizšķiras, kur iet,-
Ak dievs, kas par mokām!

Drīz ar zelta zobenu
Antiņš kraukļus sitīs.
Bet ko tad –
ja kritīs?...


Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām
Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām,
Kādām dīvainām drēbēm, kas zin no kā austām,
Kādām dīvainām acīm – kā paegļu mežs-
Gar mūsu vārtiem gāja cilvēks svešs.

Un tu man teici:

Pie vārtiem viņš apstājās, sauca mūsu suni,
Kā kaulu tam pasvieda malduguni
Un prasīja: „Kā jūsu krupi sauc?
Vai viņš izlien no paklēts, kad govis slauc?”

Un tu man teici: „Tas gājējs tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?”

„Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat,
lai ar jums dalos?
Un kuru daļu lai jums dod –
To, ko saprot, vai to, ko nesaprot?”

Un tu man teici: „Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?”
Mēs toreiz pa vārtiem to neielaidām.
Tagad nu gaidām. Vēlreiz gaidām.

Bet nakts kā nakts,
Un diena – kā diena.
Govs gadā noēd kaudzi siena,
Bet nenāk krupis pēc mūsu piena.
Un dīvaina cilvēka – arī nav neviena.


Neesiet tik pārmērīgi lieli
Neesiet tik pārmērīgi lieli,
Ļaujiet vismaz man būt mazam,
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem!

Redziet, es guļu šūpulī
Un abām rokām
Bāžu kāju mutē.

Atzīstieties, ka jūs jau esat lieli
Un stīvi
Un ka jūs vairs to nevarat.

Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam
kļūt mazam, lai augtu liels.
Ja jūs vairs to nevarat,
Jūs esat kaut ko pazaudējuši.
spirāli.
Atdzimšanu.


Man liekas, mēs to nesaprotam –
Spirāli.
Spirāle nav tā – gultas matracī
Federe.

Spirāle iet caur jums.
Sakiet – vai jūs jūtat, kā spirāle iet caur jums?
Vai jūs varat laiku pa laikam atgulties šūpulī,
Spēlēties ar saviem īkšķiem un bāzt kāju mutē?

Ja jūs to nevarat, tad caur jums iet taisne.
Taisne ir stīva.
Un tad tas neko nepalīdz,
Ja jūs gultas federi saucat par spirāli.

Tāpēc ļaujiet man būt mazam.
Es spēlējos ar saviem pirkstiem,
Es apgūstu sevi –
Tam, kas nāks:
Brīvā dzejā, pantā ne...
Fontāni...
Spontāni...


Tas viss man vēl nākotnē.
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem.
Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi.


***
Egle zina savu vietu –
meža vērī, dumbrājā, kur
maize neaug.

Priede zina savu vietu –
silā, baltā smiltiņā, kur
maize neaug.

Un nelien ielabotā zemē.

Bet alksnis lien citu ielabotā zemē.

Ļoti pašapzinīgi aug alkšņi,
nekad nenāk pa vienam,
nāk barā, visi uzreiz un
izriej zemi. Tikko tu pielaidies
mazliet humānāk –
kā ar liepiņu vai ozoliņu-,
tikko tu neatcērt šim,
tā šis pāri grāvim, laukā
iekšā un desmit mazi alksneni apkārt.

Nav jau tā, ka slikts, katrs kociņš
dzīva radība,
tikai neesmu redzējis otru tik
pašapzinīgu bezcenas koku-
pieprasa pašu labāko zemi.

Ielaiž tāds saknes maizes kukulī,
un tu griez riku, nepamani,
apēd mazu saknes gabaliņu
un vienu dienu jūti, ka
sirds
alkšņo un tev vairs negribas
sēt, un tu ej
meklēt jau citu iekopto zemi.


Svētvakars
Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,
Ar stārķa ligzdām un kurmju ejām.
Ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,
Ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.

Par verga algu es tajā sirgšu,
Par indes malku es viņu pirkšu.
Ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,
Kā puskauts āzis par viņu brēkšu.

Ak, svētā brīve kā tad es jūtu,
Cik, esmu nesis to smago grūtu.
Kad tā vairs nav tik cik melns aiz naga,
Tad es tik jaušu cik bija smaga.

Šo liktens zemi šais svētvakaros,
No manas dvēseles kāds noņem nost.

Trioleti
Mums, Valdemār, no kuģniecības
Ir tikai vienīgs zaudējums
Tiem nav ne tēvijas, ne grības.
Mums, Valdemār, no kuģniecības
Ir zagļiem peļņa, pilnas cibas
Viss nozagts jau, kas paliek mums?
Mums, Valdemār, no kuģniecības
Ir tikai vienīgs zaudējums.

No turkiem Jēkaups pārnāk mājās
Pie krūtīm tam ir Jurģa krusts.
Ir Jurģa krusts. Nav vienas kājas.
No turkiem Jēkaups pārnāk mājās
No Volhovas, kur mīnas jājās.
No afgāņiem, kur līķos sists.
No turkiem Jēkaups pārnāk mājās.
Pie krūtīm tam ir Jurģa krusts.

Mans tautasbrāli, ko tu mokies,
Par sevi sliktu liecinies?
Bij karš — tad tu tā neiztrūkies,
Mans brāli, ko tu tagad mokies,
Ko tu gar svešiniekiem lokies,
Pats sevi neiepriecinies?
Kāpēc tu lokies, ko tu mokies,
Pats sevi sliktu liecinies?

Kā veci vīri smaida jaunām skuķēm!
Tā vainīgi, kā atvainodamies,
Ka viņi vārdus nezina vairs puķēm.
Kā veci vīri smaida jaunām skuķēm...
Par zaļo krūzi, kas nu suķu suķēm.
Cik tas ir reizēm spocīgi, ak Dievs.
Kā veci vīri smaida jaunām skuķēm.
Kā vainīgi. Kā atvainodamies.

Tā daiļā puķe Kamertone,
kam vīrs ir vecais Štingābels, —
grib mani iekarot ar joni
šī daiļā puķe Kamertone —
bez kauna noņem savu kroni
un atnāk šurp, kad vakars vēls.
Šī daiļā puķe Kamertone,
kam vīrs ir vecais Štingābels.

Ka meža mežābeles mokas,
Un it neviens tām nepalīdz.
Tās lēni nīkst. Viss Dieva rokās.
Kā mežā mežābeles mokās...
Un mazpamazām ieaug kokos.
Un viss. Un tas ir nodarīts.
Kā mežā mežābeles mokās!
Un it neviens tām nepalīdz.

Mans prieks ir incidentisks,
Man cita prieka nav.
Mans suns ir ļoti dentisks.
Mans prieks ir incidentisks.
Mans dzīvoklis bij rentisks,
Es tiku izsviests jau.
Mans prieks ir incidentisks.
Tā nav, ka prieka nav.

Vai tev ir arī pirkstu gali?
Un, ja tev ir tie, — tad kālab?
Un kam tu, mīļā, viņus dali,
Ja tev ir silti pirkstu gali?
Tu, teiksim, satiec kādu čali
Un redzi — viņam zobi klab...
Vai tev ir silti pirkstu gali,
Un, ja tie ir tev, tad — kālab?

Par mīlestību nerakstīsim.
Lai sūkstās tas, kas aplaupīts.
Bet tā kā zelta lietus līsim,
Par mīlu labu nerakstīsim,
Ap pirkstu mēs viens otru tīsim
(Pie altāra uz kājām mīsim)
Tad mīlēsim, līdz ataust rīts.
Par mīlestību nerakstīsim,
Lai raksta tas, kas aplaupīts.

Ak, māte raudāja un meita,
Un arī mēness debesīs.
Tev tonakt pārplēsta bij kleita,
Un māte raudāja un meita.
Pēc balles iegāzās tie šeita
Un naktī kāvās visi trīs.
Un māte raudāja un meita,
Un arī mēness debesīs.

Ir dienas laiks, bet grimstu miegā
Man tā nāk miegs. Un tā vienmēr.
No pirts lec plikas sievas sniegā.
Lec vīri līdz. Es slīgstu miegā.
Un ampelmanis raustās diegā,
Un greizsirdīgais nokaut zvēr,
Bet man nekas: Es grimstu miegā
Man tā nāk miegs. Un tā vienmēr.

Ja rakstāt, rakstiet to pa miegam —
Tas ir tāds nepiedzimts laiks.
Nav jābūt nemaz māksliniekam,
Ja rakstāt, rakstiet to pa miegam,
Lai savā prātā nepaliekam,
Lai tas ir aizmidzis un svaigs.
Ja rakstāt, rakstiet tad pa miegam!
Jo tas ir nepiedzimis laiks.

Nāk miegs, un pazūd sakarības.
Un vārdi atsevišķi slīd.
Nāk rindiņas kaut kā bez gribas.
Nāk miegs un pazūd sakarības.
Nāk lēni šurp trīs govis klibas
Un pienākt beigas var ikbrīd.
Nāk miegs, vairs nenāk sakarības
Un arī vārdi projām slīd.

Šie dzejoļi ar miega zālēm
Tik neuzbudināti plūst.
Kā klusi mūki nāk no tālēm.
Šie dzejoļi ar miega zālēm...
Man galvu pāršķēla ar vālēm.
Vēl dzirdēju kā kauli lūzt.
Šie dzejoli ar miega zālēm
Tik neuzbudināti plūst.

Ir uzplīsusi viena rēta,
Kas, likās, aizdzijusi bij.
Šī nakts lai paliek negulēta —.
Ir uzplīsusi viena rēta
Un dzīve atkal paliek lēta,
Lai cik to dārgiem vārdiem vij.
Ir uzplīsusi viena rēta,
Kas, likās, aizdzijusi bij.

No pārslodzes šis rindas rakstās.
Un roka arī mazliet trīc,
Un spalva saraustīti bakstās.
No pārslodzes šīs rindas rakstās
Ja kāds ap tevi tagad knakstās,
Tas rīt būs beigts un balts kā krīts!
No pārslodzes šis rindas rakstās.
Un roka arī mazliet trīc.

Slīd balti gulbji kakliem gariem,
Es ieklausos, kā spārni švīkst.
Nāk pavasar’s, pa novakariem
Kad balti gulbji kakliem gariem
Pa pārim nošķiras no bariem.
Es atkal nezinu, ko drīkst...
Slīd balti gulbji kakliem gariem
Un klausos es, kā spārni švīkst.

Vai mīlam nešpetni, vai špetni,
Tas mīlas laiks ir ļoti smags.
Kāds pacēlis pār tevi pletni,
Un, mīli nešpetni vai špetni,
Tu lēnām kļūsti sev par pletni —
Mans draugs bij normāls, kļuva traks.
Vai mīlam nešpetni, vai špetni, —
Ir mīlas laiks tik ļoti smags.

Ak, Dieviņ, pasargā no kaisles,
Kas mūs te mežonīgi dzen!
Un ielūst sienas, salūst spraislis —
Ak, Dieviņ, pasargā no kaisles!
Ķer zvēriņš zvēriņu dēļ vaislas.
Bet Tevi mīlu es tik sen.
Ak, Dieviņ, pasargā no kaisles,
Kas mūs tik mežonīgi dzen!

Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem.
Urbj bērzā rekets sulas tecināt.
Mazs bērniņš raustās līdzi TV klipiem.
Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem.
Melnstikla logi skorpijiem un džipiem
Un Antiņš gaida trešo reizi jāt.
Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem.
Urbj bērzā rekets sulas tecināt.

Ne šie vairs, bet jau lomā citā.
Kad atkal mēs šeit piedzimsim...
Pavisam citā jaunā rītā.
Ne šie vairs, bet jau lomā citā.
Tu būsi māmiņa man glīta,
Kas puņķi slaucīs puikam šim.
Ne šie vairs, bet jau lomā citā
Mēs viens priekš otra piedzimsim.

Kad guļu slims, es šķirstu kartes
Un ceļoju, kur sirds vien sauks.
Ar mani mana mīļā startēs.
Kad guļu slims, es pētu kartēs.
Nāk draugi, noīrēts jau čarters,
Un arī mana mīļā brauks.
Kad guļu slims, es šķirstu kartes
Un ceļoju, kur sirds vien sauks.

Ķīpsalas keramiķiem
Jāieliek krūzē nauda
un jāierok slepus zemē,
un kaut kur tuvumā
jāpamet smilšaina lāpsta.

(− Ko tā vālodze sauc ?
− Vālodze sauc pēc lietus.
− Kā vālodžu bērni zina.
ka vajag pēc lietus saukt ?)

Tātad: jāieliek krūzē nauda
un jāierok slepus zemē,
bet tā, lai visi zina,
ka zemē ir ierakta nauda.

(− Ko tas Ansis tur meklē ?
− Meklē gliemežos pērles.
− Kas tad viņam ir teicis,
ka gliemežos pērles aug?)

Un jāieliek krūzē nauda,
un jāierok slepen zemē −
un tā, lai neviens nezina,
kurā kalnā.

(− Ko tas Antiņš − tai kalnā ?
− Jāj pēc Saulcerītes.
− Kas tad viņam ir teicis,
Ka vispār tāda ir ?)

Tikai − jāieliek krūzē nauda
un jāierok slepus zemē.
Tālāko visu izdarīs
maldugunis.

Akmeni satikt
I
iet pa gravu
un akmeni satikt
akmenim
palikt

pa labi pa kreisi
akmeņus salikt
pa vidu palikt

tad vienam akmenim
zemi rādīt
nest līdzi
stādīt

to vienu akmeni
kopt un kaplēt
kopt un apliet

kamēr sāk vaidēt
kamēr sāk vizēt
un
puķe iziet
no paša vidus

sāk pumpurs cietēt
sāk
ziedēt

kad bite sāk
ziedu aiztīt
vēl vairāk laistīt

Kad auglis aug sāk
galvu valstīt
balstīt

kamēr ap augli
cieto gaiss
sāk kutēt
sāk
sēklas
putēt

pie sirds likt
pie sirds nēsāt

tikmēr vēl esat
kamēr akmens
sēklas smagās
pie sirds sev nesat

II
Atsperes akmenī savilktas − mans akmens neguļ.
Neiztaisnotas atsperes akmenī − mans akmens neguļ.
Ne rauda dziļumos guļ, ne
ūdenszāle, ne tārps serdē −neviens.

Akmens savākšanās − tā notiek − katru dienu.
Uz iekšu akmeņi aug − katru dienu.
Putns lido uz āru, dūmi
lido uz āru, tu ne.

Nav citas izejas, izeja ir uz iekšu.
Nav citas izveicības, vien iekšējā izveicība.
Cildens kā cielava lido
uz iekšu − akmens lido uz iekšu.


***
Kāpēc mēs mīlam vecas ēkas?
Vecās ēkās ir droša gaisma.
Jauno māju visā tai spēkā
Ir kāda tumsa mazliet baisma.

Tumsa, no akmens pielipusi.
Tumsa, kas vēl nav apsildīta.
Tumsa, kas guļ bez cilvēka klusi
Aizvēsturē, zem antracīta.

Arī no cementa pelēkās sienas
Runā caur mūžību dinozauri.
Masa. Smagme. Un mitras dienas,
Kurām izaustas bailes cauri.

Kāpēc mēs mīlam vecas ēkas?
Vecās ēkas ir iedvesmotas.
Vecās ēkas − no laimes un grēka,
Un no mātes siltuma dotas.

Tumsā mēs ejam uz jauno māju.
Tumsā raudāt un tumsā smieties.
Tumsā, ar cilvēka sirdi vāju.
Tumsā. Bet tāpēc nebaidieties!

Arī viņi ienāca tumsā.
Didži un Jāņi jaunajā mājā
Tikai to veco, ko vēji gumza.
Viņi pa smieklam nebradāja.

Arī viņi uz tumsu gāja
Un uz vēl neiesildītām ierēm,
Tikai promejot vecajā mājā
Klusu pie sliekšņa pielieca pierēm.

Nav jau pie mums nekā tik ļauna.
Dzīve tā pati − uz priekšu − trakā.
Sāk mans Jānis visu no jauna,
Sāk un nospļaujas vecajā akā.

Kāpēc mēs mīlam vecas ēkas?
Vecās ēkās ir droša gaisma.
Jauno māju visā tai spēkā
Ir kāda tumsa mazliet baisma.

***
Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
ne pieietas.

Sķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.

Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šis gaismas
uz mani krīt

šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties −

no abām pusēm
spiež zelta gaiss −
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.


***
Jauns brīnums parādījās
no manis paša;
jauns brīnums − viņam
bija mana dvaša.

Viņš ņēma no manis
tikai vienu pusi
un neņēma otru,
kas piegurusi.

Un vēl: no šīs puses
tikai vienu gramu −
tai brīdī degdamu,
raidīdamu.

Un no tā grama
tikai vienu brīdi:
kad tu spīdi tīrs
un tikai spīdi.

Tas nebij tas bridis
par pilsētu grautu;
tas nebij par tautu
karā kautu,

bet tas bija brīdis −
es teicu − par namu,
par baltu namu,
par radīdamu.

Tas bija tik īss
kā vējš pie vaiga;
man liekas − tas nebija
arī šī laika,

bet vēl kāda laika
ar savu gaitu,
ko, reizēm tik saprazdams,
savu skaitu.


***
Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
− Tos nevar iegūt.

Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniega vīri.

Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.

Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots −
Un tevi izdzert nevar.

Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad − labāk lai neatmostamies.

***
Es drāžos caur nakts viļņiem.
Nakts gaiss gul joslām un slāņiem:
Purvu drēgnā un salkanā elpa
Un āboliņa smarža saldā,
Un, kad es braucu tālāk,
Es sajūtu naktsvijoles mežā.
Es apstājos, pārkāpju grāvim,
Un ap mani ir klusums.

Tālāk es skaitu:
šī ir naktsvijoļu jūdze,
divas vīgriežu verstis
un āboliņa kilometrs.

Šonakt būs pērkons,
Smaržo bieza un tumīga tumsa,
Un prožektoru gaismā
Ceļmalas papeles lido.

Tālumā fermas
Gaišām logu rindām
Kā elektriskie vilcieni
Aizdrāžas garām naktī.

Tālāk es skaitu:
tumšie nakts miera logi,
nakts laimes un mīlestības,
nakts sāpju un nelaimes logi,
logi kā pastmarkas liesmo
uz māju bandrolēm melnām.

Es mīlu braukt naktī,
Pasaule dienā ir maza −
Tikai līdz horizontam.
Bet naktī kļūst milzīgi liela,
Un pusnaktī krustceļos iznāk
Sapņi kā dzimstošas zvaigznes
Un sapņi ar sirmām galvām −
Dilstoša mēness sapņi.

Tālāk es mācos pēc sapņiem cilvēkus pazīt:
pilnas sirds sapņi
un pilnas siles sapņi,
tie ar spilvensunīšu purniem
un citi − kā lūši mežā.

Te ir pieticības un baiļu,
Un izbijušas gribas sapņi,
Un sapņi bļauri un demagogi
Plātās pa ceļa vidu.
Tad nicīga nežēlība
Iedegas manu prožektoru acīs:
Pirmos − paspert pie malas!
Un otrajiem − drāzt taisni virsū!

Un tālāk es skaitu:
Cik daudz sabraucamu sapņu!
Aiz manis sabrauktas ilūzijas
un iekāre sapņu maskā.
Kas mani tiesās? Par ko? .
Un vai man braucēja tiesības atņems?

Bet ikreiz, kad cilvēku sapņi
Iznāk zvaigžņu gaismā uz ceļa,
Ceļ roku un lūdz viņus pavest,
Es braucu un domāju sevī:

Vest cilvēku sapņus,
Satikt cilvēku sapņus
Un arī sabraukt cilvēku sapņus −
Kāds man laimīgs mūžs!


***
Kad lietus dauza kāpostgalvu paurus,
Es brienu rudens zaļos rudzu maurus,
Ar vieglu sirdi un ar kājām smagām
Es aizeju gar cukurbiešu vagām
Pa laukiem lietus miglā, un man liekas,
Šo ceļu kurmji iet un aizlien sliekas,
Šo ceļu dzērves lido mīļiem spārniem...

Kad lietus kāpostgalvu paurus kapā,
Tin vīri kaņepes ap alus mucu tapām
Un garo lielos kublos misa salda,
Bet citur mani aicina pie galda,
No rokas rokā staigā kanna balta,
Līdz saprast grūti, kurš pār kuru valda,
Vai mēs pār kannu šo, vai tā pār mums.

Kad kāpostgalvu paurus kapā lietus,
Es dzirdu: laiks tēš vītolkoka mietus
Un, cik tu esi vitāls, vēro.
Kas rudeņos par aiziešanu sēro,
To iedzen zemē vītolkoka mietiem.
Tu esi miris. Un ar jauniem dzietiem
Caur tevi izaug vītolēni jauni.

Kad lietus kāpostgalvu paurus dauza,
Es, ruden, iedzeru no tava kausa,
Tad apreibis un svētlaimībā durnā
Es speru ceļā laukakmenim purnā:
−Tu resnais guļava! Tu iegulētā vieta!
Nekad tev neredzēt, kas ir aiz saules rieta!
Nekad tev nesaprast, kas ir pirms saules lēkta.
Cik tālu pasaule ir neaizslēgta?
Un kāpēc jūra cauri tīklu acīm iziet?

Un kāpēc puķes ir, kas puķu podos nezied?
Un sēkla ir, kas krīt pie mājas katras
Un nevar redzēt to un nevar atrast,
Bet tajā nemiers tā kā asns dīgst...

Kad ir tas laiks, kad pārplīst sēklai čaula,
Un kad tavs dēls kļūst kauls no tava kaula?
Un kad tavs dēls vairs negrib tavu maizi
Un mājas slieksni noskūpsta un aiziet? −
Ir tāda sēkla − kad tā krīt uz lauka,
Dēls nevar atdzerties no tēva trauka.
Ir tāda sēkla!

Kad rudens kāpostgalvu paurus dauza,
Es, ruden, iedzeru no tava kausa.
Kad lietus kapā kāpostgalvu paurus,
Es, zeme, mīlu tavus rudzu zaļos maurus.
Kad kāpostgalvu paurus kapā lietus,
Es dzirdu: laiks tēš vītolkoka mietus...
Rīt pat es braukšu tālāk.

Visskaistākās ogas pasaulē
Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.


Nav jau nekā
Uz lidlauka viena vārna.
Kāpēc tas mani tā aizkustina?
Vējā un kārna,
Sirds ko par viņu zina?

Viena pati božas
Vējā un motoru dārdos,
Metālos spožos.
Kā pateikt vārdos?

Čāpo vārna, grozās,
Lidmašīna ar mani jau gaisos,
Kā vārna tur bozās
Rakstīt dzejoli taisos.

Par ko? Nav jau nekā,
Vienkārši vārna, par to?
Ka viena lidlaukā?

Nav jau nekā, par ko?
Par ko? Nav jau nekā.

Nenes zvaigznes istabā
Pārāk mēs tuvu dzīvojam,
Ticu es vairāk tālumam,
Tālumā melnais sniegs ir balts,
Pelēkā upe tīrāk šalc.

Tuvumā tuvums nebrīvīgs,
Tuvumā tuvums mazs un sīks,
Tālumā tuvums pārvēršas,
Nezin neviens kā notiek tas.

Nenes zvaigznes savā istabā,
Neprasi, lai zvaigzne izdabā,
Zvaigznei tuvumā būs grūti ciest,
Zvaigzne dziest, zvaigzne dziest.

Tālumā eju pārbaudīt,
Ko tur tā zvaigzne krīt un krīt,
Ko tur tā zvaigzne spīd un spīd,
Tālumā eju pārbaudīt.

Nenes zvaigznes savā istabā,
Neprasi, lai zvaigzne izdabā,
Zvaigznei tuvumā būs grūti ciest,
Zvaigzne dziest, zvaigzne dziest.

Pārāk mēs tuvu dzīvojam,
Turam un neatbrīvojam,
Tuvu kad esam otram klāt,
Neprotam sevi pasargāt.

Tuvumā siltais pieradums
Izkaltē lēnām sirdis mums,
Tuvumā tava sirds man vīst,
Tālumā atkal uzausīs.


Dzejolis par vārnām

Es ļoti mīlu dzejoļus par vārnām,

Kas vientulīgi savā ligzdā pārnāk,

Kur bērnu nav, un spogulītī skatās

Tik knābis liels un divas acis platās.

Un ielas somiņa, kas arī nav pēc modes,

Un skapī spalvas saēdušas kodes.

Un pašai kļūst tik ļoti sevis žēl:

Tā kaut ko gribētos pie visa vēl!

Kaut draudzeni - kaut kādu lakstīgalu!

Nu kaut vai kraukli piedzērušos alu!

Vai – vienu dienu atskries sīlis jauks

Un: „Vārna! vārna!” – mani mīļi sauks.

Ar acīm ļoti dziļām, miesām kārnām

Man patīk rakstīt dzejoļus par vārnām.

Es vaļā logā zelta naudu lieku:

Lai zog! Par prieku sev un man par prieku.

Un reizēm, ejot garām vaļā kādu logu,

Es sevi pieķeru: es arī zogu.


***
taureņiem tik savādiem pilns gaiss
laikam neesmu te vienīgais
un tas salauzītais lidojums
gan jau kādam vēl te ir no mums

gaiss pilns taureņiem tik savādiem
jums nav jāgrib it nekas no tiem
gan jau virs tām rētām, kuras dzīs
viņi debesīs ko ierakstīs

ķersies rīklē kumoss taisni kamts
satrūdēs zem zaļas zemes samts
mana dzīve: salauzītā šī
mana ticība: ir taurenī


***

Ko taureņi dara zemestrīcē?
Taureņi neuztraucas zemestrīcē. Taureņi žēlo puķes
zemestrīcē, mierina bites zemestrīcē.

Jo tek ārā no šūnām medus zemestrīcē. Jo birst
bitēm no kājām un pazūd smiltīs ziedputekšņi zemestrīcē.
Taureņi mierina galotnes zemestrīcē. Jo ar dažām saknēm
ir pārtrūkuši sakari zemestrīcē.

Taureņi māca turēties gaisā zemestrīcē. Taureņi
atskrien un izlaiž sivēnu no maisa zemestrīcē. Nav
nekā baisa, nav nekā tāda tik baisa zemestrīcē, ka
pašiem tā jātrīc, ka pašiem tā jāsāk trīcēt zemestrīcē.

Jocīgi gan, ka tikai taureņi mums var līdzēt, kad
zeme sāk trīcēt.

***

Es esmu es pats.

Es esmu pīlādzis.
Ap mani uguns ķekariem
Pasaules strīdīgie domu strazdi
Salaižas baros.
Kādēļ tu gribi
Ozolu zīles kārt manos zaros?

Es esmu kartupeļa zieds.
Kādēļ tu gaidi no manis
Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas es esmu?

Mans, kā tu saki, puiciskais skats -
Tas esmu es pats.
Mans pirmais sirmais
Un pēdējais sirmais mats -
Tās nedzēšamās slāpes,
Tas neremdināmais dvēseles bads
Un ātruma prieks,
Un apstāšanās sāpes -
Tas esmu es pats.

Pie tavām kājām es neesmu kritis,
Caur tavu mīlu es neesmu cēlies -
Ko tu no manis vēlies?


Kad dzērves atkal projām dodas.
Kad dzērves atkal projām dodas,
Tās gaidot skatās vēl uz mums
Un nesagaida. Kur viņš rodas -
Starp mums šis mēmais pārmetums.

Balts putns lido debess klajā
Un krīt, un viss, un beigts,
Un paliek mutē aizslēgtajā
Tas pārmetums, kas nepateikts.

Viens otru dzērām, kad mums slāpa,
Bet tagad balta puķe lūdz:
Tu, lūdzu, aiztaupi man sāpes! -
Kāpēc, tev mani jāapzūdz?

Vai lapai var ko pārmest lapa?
Un ko drīkst pārmest ziedam zieds?
Bet manu galvu kā pie kapa,
Kāds dīvains smagums lejup liec.

Un, kad tu balta nāc pār pelniem
Man nav tev spēka pretī iet.
Ar kādiem ziediem smagi melniem
Pret tavu sirdi mana zied!


***

Visvairāk man sava laika žēl.
Visa cita - nekā man nav žēl.
Man nevajag nekā no tā,
No tā, ko cits citam vēl.

Ne priecīgus svētkus, ne saldu dusu,
Ne veiksmi-neko. Es pats
To varu panākt un izcīnīt.
Tikai viena diena, viens gads.

Viens gads ja man būtu! Visu, kas jādara,
Acis tik skaidri redz.
Viens gads, un ja varētu strādāt, neviena
Netraucēts.

Mani draugi un draudzenes-laupītāji.
Tai mirklī, kad zvaigznes krīt,
Es tikai vienu vienīgu vēlos:
Lai neatnāk aplaupīt

Mani ne biedrs, ne draugs, ne rads,
Neviens, ka man labu vēl.
Visu citu var dabūt un izcīnīt pats.
Tikai laika, laika man žēl.


Ar maigumu pret Jums
Ar maigumu pret Jums es attiecos.
Un arī visu pārējo dies dos.
Varbūt kā brūklenājam stāvēt salnā
Vai Jūsu dēļ - kā vējdzirnavām kalnā?

Es esmu šķīvītis, zem kura izsaukts gars.
Varbūt es varu būt Jums kalendārs,
Kur viena diena - viss, kad projām dosies -
Gads gadā atkal vienmēr atkārtosies?

Ak atļaujiet man klāt būt iztālēm
Un aizskart Jūs, kad nemaz neaizskaru.
Kā stumbrs, zars zem sarmas kristāliem -
Var būt, ka tā ar Jums es satikt varu?

Ceļš atkal atkalā un kaut kā tīšām glums...
Ar maigumu es attiecos pret Jums.

No cikla „Literatūras teorija”
Es esmu pulkstenis bez iekšām,
Un jābrīnās, kāpēc es eju.
Jūs redzat tikai ciparnīcu,
Jūs redzat tikai manu seju.

Jūs redzat tikai manus skaitļus
No divpadsmit līdz divpadsmitiem.
Jūs neredzat, kā gribas zvanīt
Un kā man gribas kliegt no rītiem.

Es esmu uzvilkts pamodināt,
Es zinu − tāds ir bijis lēmums.
Tad kāpēc manu zvana mēli
Ir sakalis tāds dīvains mēmums?

No gultas izcelšu es kuslos,
No gultas iztriekšu es plikos,
Man jāzvana un jāmodina,
Es tikai neatceros − cikos.

Es nevaru to atcerēties.
Bet vārdi nāk kā mazi ķēmi
Un visi dūrēm sit pie krūtīm
Tik nelaimīgi un tik mēmi.

Un ceļu saucienam! Vēl bridis −
Aiz skropstām atraus vaļā plakstus
Un noplēsis jums kurlās ausis
Kā treknus kartupeļu lakstus.

Un jūsu gultās, jūsu matos
Un portfeļos jums bites spietos.
Es iekliegšu jums zvanu pierēs
Kā atdauzītu cirvju pietos.

Es eju eju eju eju,
Un ceļš − līdz bezgalībai priekšā.
Bet zvana nav. Un tad man liekas −
Es esmu pulkstenis bez iekšām.

Ugunis
Vien tie, kas sēž pie stūres, zina,
ka pretgaisma apžilbina.
Tu visu laiku
brauc man pretī
un tuvo gaismu
neieslēdz.
Tu brauc man pretī gadus gaŗus,
man acis apžilbst tavos staros
Kāpēc tu vienmēr
brauc man gaŗām
un tuvo gaismu
neiededz?

Ar tālo gaismu tuvāk nenāc,
es esmu akls apžilbināts!
Tu pati zini —
tumsā pretī
ar tālo gaismu
braukt nav ļauts.
Kad pusnaktī caur tumsu vēlo
tik žilbinoša gaisma kvēlo,
no sadursmēm tad
ļaudis baidās
un apstājoties
bremzes kauc.

Tu gaidi, ka es malā bēgšu?
Es arī gaismu nepārslēgšu!
Un it nekā vairs
neredzēšu —
vai līs vai
sniegi snigs.
Un tad tu vaino pati sevi:
ja kāds starp mani un starp tevi
būs aklajā šai
kilometrā,
tas sabraukts tiks.

***
Es tev dāvinu strazdu būri
Tālu Vidzemē baltā bērzā.
Tur mani sapņu strazdi ziemo.
Es tevi lūdzu: pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties.

Un, ja nu tie būs nosaluši
(Un tie būs noteikti nosaluši:
Tur jau bija tik mani strazdi,
Tur jau nebija tavu strazdu) —
Un, ja nu tie būs nosaluši,
Atdod kaķiem!

Bet varbūt tomēr pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties,
Kas ir tai būri. Velns viņu zina,
Ja nu tur ir arī tavi strazdi?
Varbūt pa ziemu ir piedzimuši
Strazdiņi mazi.


Jāpārgriež horizonts
Jūs nedomājiet, ka horizonts
Ir nevainīga ģeometriska līnija!..
Tā domā vēl daudzi.
Bet horizonts cilvēka domu
Vienmēr ir žņaudzis.

Horizonts ir kā verga kakla riņķis
Uz mana kakla.
Man liekas — no nulles līdz četriem kilometriem
Cilvēka dzīve
Vēl ir akla.
Tikai 4 kilometri radiuss,
Un πR2 — dzīves telpa.
Pēc apļa formulas πR2 —
Maize, bērni, elpa!

Daudzi lielījās:
— Šo horizontu mēs atklājām!
Mēs iekarojam! —
Bet viņi negāja tālāk,
Horizonts nožņaudza viņus,
Viņi aizgāja bojā.

Un daudzus vēl piemeklēs
Gadu tūkstošiem vecā sodība:
Horizonta cilpā
Pie dzīves koka tos pakārs
Aprobežotība.

Vaina nav formulās,
Formulas paliek un der:
Aplis — πR2,
Apļa līnija — 2πR.

π ir pastāvīgs lielums,
Vienīgi rādijs ir mainīgs.
Tātad — vienīgi dzīves radiuss
Var būt vainīgs.

Tikai 4 kilometri,
Vienalga, kur ej un kur brauc.
Puikas, jāpārgriež horizonts!
Tas ir maz?
Tas ir daudz.


No abām pusēm
Salikt kopā

 Autors: DodgeBall Imanta Ziedoņa dzejoļu paka.