Hannas dzīve ir mainījusies par 180 grādiem un nekad vairs nebūs tā, kā iepriekš. Beidzot viņai šķiet, ka kāds tur augšā ir parūpējies, lai tik netveramā un trauslā laime visbeidzot nonāktu Hannas īpašumā vismaz uz dažiem acumirkļiem.
Tik ilgi, lai viņa paspētu to sataustīt un ieelpot debešķīgo aromātu. Patiesībā...meitenes dzīve nemaz tik pasakaina, kā sākotnēji varētu šķist, tomēr jau atkal viņai nav jāuztraucas par naudas grūtībām un citām likstām, kas saasinātu attiecības ar Loretu.
Viņa ietērpjas piegulošā kokteiļkleitā, kura izceļ augumu, pateicoties nelielajam, bet seksīgajam šķēlumam uz dibena. Jau atkal Ēriks viņu vedīs greznās vakariņās, kur viesosies tikpat svarīgi cilvēki, cik viņš pats.
Ēriks ir īsts glābējs, kas patrāpījies īstajā vietā un laikā. Tovakar, kad Hannai visvairāk bija nepieciešama jebkāda sabiedrība, kas tikai atturētu no sajukšanas prātā vai kādu muļķību pastrādāšanas. Ejot uz to restorānu viņa taču drebēja pie visām miesām un tad vēl tas sasodītais Reinis, kas uzplijās ar Melāniju...
Viņa uzreiz attopas un paskatās savā rokas pulkstenī. Pēc 30 minūtēm viņa norunāja tikšanos kādā mīlīgā kafejnīciņā Rīgas sirdī. Ar Melāniju. Ja jau Reinis tik ļoti vēlas, lai abas satiktos un parunātu, tad Hanna to var nodrošināt.
Jaunā sieviete ātri uzkrāso lūpas ķiršsarkanā tonī, kā arī ar maigu kustību piešķir apjomu un garumu savām skropstām. Koptēls uzreiz tiek atsvaidzināts, un viņa ir pateicīga tai jaukajai vizāžistei, kas iemācīja šādus sievišķīgus knifiņus, kas noderēs ikvienai dzīves situācijai.
Paralēli saspringtajam pasākumu grafikam, Hanna apgūst tālmācībā vidusskolu, lai beidzot to absolvētu ar pietiekoši augstām atzīmēm. Pats galvenais – to visu nodrošina šis mistiskais Ēriks, kas uzradās no zila gaisa, gluži kā tāds Ziemassvētku vecītis.
Hanna neskaitāmas naktis ir pavadījusi nomodā, mēģinādama izdomāt, kas tam vīrietim varētu būt aiz ādas, jo kāpēc tieši viņa?! Varbūt tas bija apzināts gājiens, lai nokļūtu tuvāk viņai un...tālāk nekā vairs nav. Ar to viss apraujas, jo meitenei taču nav itin nekā, ko kāds cits varētu iekārot.
Kad Ēriks viņu sastapa, Hannai bija makā vien pāris eiro, ar ko pietiktu labi, ja pāris dienām. Bet viss notika pats no sevis un turpina virzīties tikai uz augšu.
Hanna iesēžas mīkstajā gultā un labpatikā nopūšas. Beidzot viņām pašām ir savs mazais miteklis, ko dēvēt par īstām mājām. Ar īstām sienām un griestiem, kas nelaiž cauri nedz vēju, nedz salu. Tas divistabu un pietiekoši kompakts, lai Hanna netraucētu Loretai un otrādi.
Viņa atlaiž mīkstajos, dekoratīvajos spilvenos un piever acis. Piecas minūtes būtu īstais laiks, kas vajadzīgs, lai atslābinātu prātu un ļautos nelielai, bet efektīvai relaksācijai. Tā sniedz papildus enerģiju un uzlādē turpmākajai dienai.
Iezvanas viņas telefons un Hanna to atbloķē ar rādītājpirkstu. Ekrānā parādās Ērika vārds, vīrietis tikai painformēja, ka pēc 20 minūtēm pie viņas namdurvīm būšot taksists, kas meiteni sagaidīs ar rožu klēpi un eklēriem.
Hannai tikai attrauca, lai viņš pārstāj māžoties un tad atvieno sarunu. Ēriks ir citādāks, nekā viņa vecuma vīrieši. Piemēram, atceroties Artūru, pāri meitenes augumama izskrien riebuma un drebuļu trīsas. Jau no sākta gala viņš tai uzdzina nepatiku un riebumu. Un tad vēl viss tas, kas notika ar Kseniju.
Viņa atver acis un pieceļas sēdus. Nav īstais brīdis, lai no jauna purinātu pagātnes paklāju un ļautu putekļiem uzjundīt gaisā.
Tā vietā viņa nosūta Loretai ziņu, ka, iespējams pārradīsies vēlu vai agri no rīta. Dažkārt greznie pasākumi mēdz ieilgt. Cilvēki ir iereibuši un vēlas uzturēties viens otra klātbūtnē tērzējot par dažādām tēmām līdz pat rīta gaismai.
Hannas uzdevums ir tikai smaidīt un labi izskatīties pie Ērika sāniem. Tas arī viss. Kamēr viņš iegrimis sarunā ar kārtējo investoru vai potenciālo partneri savai strauji augošajai apģērbu līnijai, Hanna pacietīgi klausās un māj, izlikdamās, ka visu labi saprot, par ko viņi spriež.
Patiesībā viņai tas īsti neinteresē, taču honorārs par šādu darbu nav slikts.
Viņa vēlreiz ielūkojas spogulī un pa īstam uzsmaida savam atspulgam. Tas ir daudz dzīvāks un laimīgāks, nekā iepriekšējās reizēs. Viņa no jauna jūtas dzīva, kaut gan eksistējoši kliedzošais tukšums krūtīs, ko atstājis Reinis, vēl aizvien ir tepat. Tas ir burtiski vai sataustāms.
Hanna papurina galuv. Nav īstais mirklis, lai ļautos kārtējai asaru lēkmei. Šodien viņa pateiks Melānijai visu, ko jūt. Viņa neizliksies un nemelos. Vairs nē.
Taksis iebrauc sētā precīzi pēc pulkstens un iekāpjot mašīnā, meiteni patiešām gaida puķu klēpis un eklēri šokolādes glazūrā, kas izdekorēti ar svaigām ogām.
Ēriks nekad nemelo. Tā ir viņa vēl viena laba īpašība.
Mašīna uzsāk braucienu. Hannas sirds pukst aizvien straujāk. Patiesībā tā bija slikta doma tikties ar Melāniju, lūkoties uz viņas vēderu un teikt, cik ļoti Hannai pietrūkst Reinis.
Viņa nespētu melot grūtniecei, kas drīz dos dzīvību Reiņa bērnam. Viņa mīņājas krēslā un tad pēdējā mirklī pārdomā, nosaukdama viesnīcas adresi.
Meitene aši uzraksta ziņu Melānijai, ka slikti jūtas, tāpēc nevarēs ierasties uz tikšanos. Patiesībā tā nabaga būtne taču nav vainīga pie tā, ka Reinis ir tāds idiots.
Par spīti visam, viņas abas to neprātīgi mīl un tas visu sarežģī vēl vairāk.
Meitenei zūd apetīte, tāpēc viņa, pa pusei apēsto gardumu, ieliek atpakaļ kastītē ar domu notiesāt to vēlāk, kad beigsies oficiālā daļa un sāksies garlaicīgās klačas un citas bezmērķīgas sarunas.
Kad viņa izkāpj no mašīnas, pie tās durvīm jau stāv Ēriks un sniedz meitenei savu plaukstu. Tieši tik galanti, kā pieklājas.
Abi dodas iekšā viesnīcā, kur jau apkārt dzirdamas čalas un smalki dāmu smiekli. Tie līst kā tik tikko manāms lietutiņš.
-Kas šodien te notiek? - Viņa jautā, pa ceļam uz ieeju.
-Londonas labākie absolventi uzstāsies ar savām idejām. - Ēriks paskaidro un palīdz Hannai tikt ārā no vilnas mēteļa, kurā ieķērušās sniegpārslas.
Ēriks atvainojas un steidz pēc kāda dzēriena, lai Hannai nevajadzētu stāvēt tukšām rokām un apjukušai.
Viņa paraugās apkārt. Glauni, kā jau allaž. Par visu ir padomāts līdz pat pēdējai niansei – galdauti ar smalkajām mežģīnēm, greznās uzkodu plates un mirdzoši galda piederumi, fonā pieklusināta mūzika.
-Hanna?! - Aiz muguras ierunājas balss.
Meitene sastingst. Visas maņas darbojas simtreiz spēcīgāk. Hanna nespēj pakustēties.
Paiet vairākas minūtes līdz, šķiet, viņa spēj veikt tik vienkāršu kustību kā pagriešanos pret runātāju.
Tas ir puisis viņas gados. Galvastiesu pārāks un tērpies izsmalcinātā uzvalkā, kuru papildina specializēts tauriņš ar viņa iniciāļiem.
-Brendon! - Hannas balss ir aizsmakusi un neskanīga.
-Pasaule ir tik maza! - Viņš ierunājas ierastajā nebēdnībā.
Viņa samirkšķina acis, domādama, ka tēls uzreiz pazudīs. Tomēr tā nenotiek.
Brīdī, kad Hanna vēlas pastiepties, lai pieskartos viņa apģērbam, tādējādi vēlreiz apliecinot, ka viņa nav jukusi, Brendonu kāds pasauc un viņš atvainodamies, nozūd skatienam.
Hanna noraugās viņam pakaļ un jau nākamajā mirklī rokās atrodas vīna glāze. Ēriks uzgulda savu plaukstu uz meitenes muguras un pēkšņi tā Hannai šķiet gluma un pretīga.
Ak, Dievs, ko tur dara Brendons?
