Hannas sirds pukst kā negudra, viņas roka iegulstas vīrieša milzīgajā plaukstā un meitene vēlreiz piedzīvo tik izteiktu deja vu efektu, ka tas draud viņu nogāzt no kājām.
Viņi nemanāmi izlavās no milzīgās, greznās zāles un svešiem acu skatieniem, kas varētu kaitēt VIŅAM. Viņa ļauj vīrietim vest abus pa kāpnēm augšā. Viņi neizmanto liftu, jo tur būtu lielāka iespējamība satikt kādu paziņu, kas vēlētos uzdot nevajadzīgus jautājumus.
Reinis ved meiteni pa kāpnēm tādā ātrumā, ka viņai aizraujas elpa, tomēr tā ir patīkamākā sajūta visā pasaulē. Liktenīgā tikšanās, par ko Hanna tik ļoti bija sapņojusi un lūgusies, kaut tikai vēl kādu reizi viņai būtu iespēja redzēt Reini, kaut vai no attāluma.
Viņa juta, kā abu starpā no jauna uzdzirksteļo kaut kas sens, kas abos iekšā mitis kopš tās reizes, ka viņi viens otru ieraudzīja vīrieša vecāku mājā.
Visbeidzot viņš apstājas pie kādas istabas durvīm un novelk karti, tādā veidā tās atslēdzot. Reiņa numurs ir simtkārt greznāks par Hannas, tomēr meitene ir pateicīga, ka vispār viņai ir dota iespēja šo nakti pārlaist telpā, kurā ir radiatori un gulta.
Reinis joprojām klusē. Kopš satikšanās restorānā, viņš nav bildis ne vārda. Telpā iemirdzas mazās lampiņas, kas vijas gar aizkaru stangu, piešķirot savādi netveramu burvību. Uz neliela galdiņa ir novietots ledusspainis un uzkodu plate. Hannas sirds no jauna strauji iepukstas.
Viņas ķermenis ir sasprindzis gaidās par tālāko. Viņai nav ne jausmas, ko gaidīt vai kā uzvesties.
-Hanna... - Visbeidzot viņš izrunā meitenes balsi. Hannas bālā seja gaismiņu atspīdumā izskatās gluži vai pārpasaulīga. Reinis izbrauc ar pirkstiem cauri matiem, kuros sagāzts pārāk daudz želejas un sakož zobus. Viņa izskatās sasodīti lieliski, tomēr viņš atgādina, ka ne jau tāpēc atvilcis Hannu uz savu istabu.
-Reini. - Viņas balss izskan kā tik tikko dzirdams čukst. Reinis jūt, cik ļoti Hanna būtu gatava mesties viņam ap kaklu un nekad neatlaist viņa roku. Viņš jūt, kā dzirksteļo Hannas ķermenis.
-Es gribu, lai tu parunā ar Melāniju. - Viņš saka un pēkšņi viss mainās. Meitenes sejā iegulstas dziļas rievas, mirdzums acīs noplok un tās no jauna ir tikpat tukšas, cik tajā reizē, kad viņa sarīkoja skandālu Melānijas klātbūtnē.
-Kāpēc? - Balsī vairs nav jaušams iepriekšējais koķetīgums.
-Es gribu, lai viņa atgriežas. - Viņš apsēžas uz gultas malas. Hanna paliek nekustīgi stāvam telpas vidū, īsti nezinādama, kur likties.
-Un ko man viņai teikt? - Viņa skatās ārā pa plašo logu uz Rīgas panorāmu. Pilsēta ir iegrimusi tumsā.
Hanna jūt asaras kāpjam aizvien augstāk, un tās uzreiz apspiež.
-Ka tas viss bija pārpratums. Mums taču nekā nebija. Nekā nopietna, es domāju. Mēs abi to zinām, Hanna. - Reiņa mute kustas, bet vārdi šķiet kaut kur aizķērušies.
Tie nenonāk līdz Hannas ausīm.
-Parunāt ar Melāniju. - Viņa monotomi atkārto, - Ko gan es viņai, lai saku...
Reinis pieceļas un meitene uzreiz saraujas no šīs kustības. Viņa aizsedz seju ar rokām un atkāpjas.
-Hanna... - Vīrietis cenšas notvert viņas tramīgo skatienu un sagumušo augumu, kas draud sabrukt turpat uz grīdas.
-Vai zini, vienu mirkli, kad tu mani vedi te augšā, es... - Vārdi ieķeras rīklē un Hanna zina, ka tos nespēs dabūt pār lūpām, tāpēc viņa vienkārši pagriežas un metas bēgt. Reinis, protams, neseko. Viņš taču nekad nav sekojis.
Viņa aizskrien maksimāli tālu no Reiņa istabas un apsēžas gaiteņa galā uz mīkstā paklāja. Visbeidzot Hanna ļauj vaļu kārtējai asaru lēkmei, ļaujot ievilināt sevi dziļākā tumsā. No tās nebūs izejas, un viņai tā vairs nav nepieciešama.
Kāda gan muļķe viņa ir, cerot uz Reiņa mīlestību. Viss, kas viņam ir vajadzīgs, ir Melānija... Un Hannai nav nekā, ko varētu piedāvāt kā alternatīvu variantu. Viņa negaida Reiņa bērnu.
Laiks, šķiet, apstājies uz vietas. Hanna nezina, cik ir pulkstenis, kad viņa visbeidzot pieceļas kājās un nosusina mitros vaigus. Viss skaistais grims noteikti ir izsmērējies pa seju un viņa vairs nevar doties tur lejā, bet arī Loretu meitene nevar pievilt.
Viņa taču apsolīja. Hanna ievelk elpu un par spīti draņķīgajai omai un trīcošajiem ceļgaliem, dodas uz liftu. Īsajā braucienā uz pirmo stāvu, viņa ar mitrajām salvetēm noslauka tušas atstātās sliedītes un atjauno lūpukrāsu.
Resotrānā vēl aizvien valda rosība un šķiet, ka tagad tikai sākas īstā jautrība. Cilvēki jau ir apreibuši, tukšojot šampanieša glāzes. Daudzi ir sapulcējušies bariņos un tērzē, skaļi smiedamies un klāstīdami viens otram Hannai nesaprotamus jokus.
Visi izskatās pārlaimīgi un bezgala priecīgi. Hanna paņem kārtējo dzirkstošā dzēriena glāzi un apsēžas pie vienvietīga galdiņa.
Viņa vēro sanākušos, prātojot, vai arī ikvienam no viņiem ir maska. Kādi gan viņi būtu citos apstākļos? Vai viņi tikpat uzspīlēti smietos un izliktos par jautrākajām būtnēm uz visas planētas...Diez vai.
Vienā rāvienā Hanna izdzer šampanieti un tūlīt pat viņai tiek piegādāta papildus porcija. Viņa sāji pasmaida viesmīlim.
Meitenes skatiens klejo pie dekorējumiem un tad pie sievietes, kas telpu piepilda ar savu samtaino vokālu.
Fonā skan Adeles hīts "Someone like you" un dziesma tik ļoti atspoguļo Hannas iekšējo pasauli, ka viņa ir gatava nomesties ceļos un kaukt līdz spēku izsīkumam.
-Labvakar, jaunā dāma. Kāpēc esat tik skumja? - Viņu uzrunā nepazīstama balss. Tas ir kāds vīrietis, kas tērpies dārgā smokingā.
-Esmu Ēriks. Un vai drīkstu piesēst jums blakus? - Viņš jautā, uzmanīgi vērodams meiteni.
Hanna turli pamāj. Patiesībā viņai ir vienalga.
