Hanna ieritinās ciešāk plānajā segā un noklabina zobus. Loreta noliek viņai priekšā kūpošu tējas krūzi un meitene uzreiz apvij pirkstus ap to. Krūzē peld tieši divas piparmētru lapiņas, tomēr tas ir daudz labāk, nekā nekas.
Loreta pieliek pirkstus pie Hannas pieres un smagi nopūšas.
-Tu dedz kā ugunīs. - Viņa saka, atraudamās nostāk.
Un Hanna tiešām jūtas tā, it kā patlaban degtu elles ugunīs par visiem sastrādātajiem grēkiem. Viņas kakls sūrst tik ļoti, ka ir gandrīz neiespējami kaut ko ieēst vai iedzert, galva, šķiet, kuru katru mirkli eksplodēs, izšķaidot smadzenes uz visām debespusēm un kaulus kāds nezināms spēks lauž tik ļoti, ka drīz vien viņa salūzīs sīkās drusmlās, kuras Loreta varēs kasīt nost no plānās matrača virsmas.
-Tev vajag ārstu. - Viņa gādīgi turpina, bet Hanna papurina galvu. Tikai ne ārstus vai kādus citus, kuriem ir tieksme otram nodarīt vairāk ļauna, nekā laba. Uzreiz atmiņā iesitas aina no bērnības, kad Hanna pirmo reizi nonāca bērnu namā. Toreiz viņai piemetās šausmīgs klepus, tāpēc nācās apciemot sievieti baltā uzsvārcī ar nīgru seju un rupju balsi. Viņa pret meiteni bija izturējusies tik nevērīgi, bez jebkādas cieņas, ka meitenei gribējās vienkārši aizskriet prom, ielīst stūrī un visu atlikušo dzīvi pavadīt raudot.
Daktere rīklē bāza kaut kādu koka irbuli un pārbaudīja, vai kakls nav iekaisis, pēc tam viņa nevērīgi izklausīja meitenes plaušas, meklējot trokšņu pazīmes un visbeidzot rupji atraidīji, uzskatot, ka Hanna savu slimību vienkārši simulē bez jebkāda jēdzīga pamatojuma.
-Es pagulēšu un viss pāries. - Viņa vārā balsī atbild, juzdama, kā no jauna ķermeni pārņem aukstu drebuļu vilnis.
-Tu jau piecas dienas tā saki, bet nekas nemainās. Es tev uztaisīšu savu firmas dzērienu, kas vienmēr palīdz pret saaukstēšanos. - Viņa laipni saka un tad pieceļas, lai dotos veikt tikko solīto.
Hanna sarauc pieri un nolūkojas Loretai nopakaļ, nespēdama saprast, kāpēc viņa pēkšņi ir kļuvusi tik laipna un iejūtīga. Hanna taču pagājušo reizi sastrādāja dažadas nepatikšanas, kas abu attiecības tikai saasināja. Šobrīd, dažus mēnešus vēlāk, viņai šķiet, ka ir satikusi pavisam citu cilvēku, kas ne tuvu nelīdzinās tai iepriekšējai Loretai.
Katrā ziņā meitene ir gandarīta, ka Loreta ir mainījusi attieksmi, jo arī viņai pašai prāts nenesas uz nebeidzamiem kašķiem un strīdiem, kurus tā arī nevar atrisināt pat visas dzīves laikā.
Viņa dzird, kā Loreta rosās pa "virtuvi", grabinādama stikla pudeles un kaut kādus kastroļus. Hannas ķermeni vēlreiz pārņem auksti drebuļi. Tomēr viņa sev rūgti atgādina, ka ne jau pie vainas ir kaut kāds vīruss, kas nelūgts ielauzies meitenes organismā, stājoties pretī imunitātei, bet gan Reinis, kas vēl aizvien dzīvo viņas apziņā un prāta dzīlēs. Arī tas kā nelūgts viesis uzrodas dažādās situācijās. Nakts, diena, rīts...jebkurā diennakts laikā Reinis rādās te murgos, te sapņos, celdams Hannu augšā nakts vidū, liekot izmisīgi viņai šņukstēt spilvenā vai truli blenzt kaut kur tālumā.
Dažkārt viņai šķiet, ka līdz sajukšanai prātā ir tikai pussolītis un kuru katru mirkli tas notiks. Citkārt Hanna mēģina sev iestāstīt, ka ir stipra un pavisam drīz aizmirsīs viņa vārdu.
Dažreiz viņa naktīs klusām ķiķina, iztēlodamies Reini vientuļu guļam lielajā gultā, cerībā, ka Melānija atgriezīsies un viss būs labi. Atlikušajā laikā viņa sevi vaino par visu izdarīto. Par to, ka vispār todien devās līdzi Alanam pie vecākiem, par to, ka tajā naktī nenāca miegs, par to, ka sekoja līdzi Reinim uz istabu un par to, ka viņam piemita viss, pēc kā Hanna ilgojās.
Hanna aizver acis un burtiski jūt Reiņa siltās rokas uz sava auguma. Tās dedzina ādu vietā, kur bijis pieskāriens. Hanna paver lūpas un uzlūko stalto vīrieti, kurš, kā ierasts, pieliecas, lai atglauztu viņas matus.
"Es tevi nekad nelaidīšu vaļā..." Reiņa lūpas izrunā katru vārdu īpaši rūpīgi. Ar gādību un mīlestību.
"Tev nekad nebūs tādas iespējas", Hanna atbild, pieglauzdamās siltajam ķermenim, kas smaržo pēc veļaspulvera un vēl kaut kā unikāla.
-Hanna... - Īsais sapnis pagaist kā nebijas un trulas sāpes ielaužas meitenes dvēselē. Viņa samirkšķina acis un uzlūko Loretu. Protams, ka Reinis nebija te. Protams, ka viņš neglāstīja meitenes augumu un neteica tos vārdus, ko viņa vēl aizvien alkst dzirdēt.
Hannas pirksti no jauna apvijas ap krūzi. Šoreiz jau pa gabalu var sajust, ka firmas dzērienā pievienots krients malks grādīgās dziras.
-Tikai pats labākais. Viskijs, šņabis un daudz citroni. - Loreta paskaidro, redzēdama neizpratni Hannas sejā.
Viņa uzmanīgi paosta brūvējumu un labprāt to triektu pret sienu, nevis lietu sevī iekšā. Tomēr tajā ir krietna deva stipro dzērienu, kas nozīmē, ka viņai varbūt pat izdotos nedaudz pagulēt vienai, bez sapņiem un murgiem par Reini.
Hanna piesardzīgi iemalko vienu mutīti. Tas ir sasodīti pretīgs un stiprs. Viņa nodomā, ka ar šādu dzērienu drīzāk varētu nolikt karoti, nekā ātrāk atveseļoties, bet Loretas acis burtiski mirdz par to, ko viņa ir uzbrūvējusi, tāpēc Hanna iekož mēlē un nolemj paklusēt.
-Kad izdzer, atpūties. Tici man, pēc tam tev paliks vieglāk. - Viņa saka, mātišķi noglauzdama Hannas matus.
-Kāpēc tu tā izturies? - Hanna piesmakušā balsī vaicā, - Es domāju...pēc tā visa, kas starp mums notika...
-Tas bija sen. Un tajā vakarā, kad tevi ieraudzīju, sapratu, ka tev nepieciešama palīdzība. Hanna, mēs taču vēl aizvien esam draudzenes un es nekādīgi nespētu tevi atstāt uz ielas. - Loreta atbild, - Bet tagad dzer sausu un liecies uz auss.
Hanna tā arī dara un jau pēc dažām minūtēm krūzē ir palikušas tikai citrona šķēles. Ķermeni pārņem siltums un dunoņu galvā nomaina viegls reibonis.
Loreta palīdz Hannai apgulties uz sāna un ietin meiteni plānajā segā. Tad viņa atkāpjas un kādu mirkli vēro Hannas muguru.
Viņa izskaitļo, ka pēc 10 minūtēm viņai jau vajadzētu gulēt tā, ka nedzirdētu pat, ja te iebrauktu ar tanku.
Ak, naivā Hanna. Viņa nu gan ir lētticīga un vispār nav guvusi mācību.
Loreta pieiet pie ārdurvīm un ielaiž iekšā kādu stāvu, kas tērpies tumši brūnā mētelī un pieskaņotā hūtē. Viņš nodzēš cigareti, bet dūmu smaka dvakā ir īpaši izteikta.
-Viņa guļ. - Loreta īsi paskaidro.
-Cik ilgi? - Viņš noprasa.
-Es parūpējos, lai pietiekami ilgi. - Viņa atbild un seko viesim uz istabu. Hanna patiesi ir aizmigusi un noteikti jau murgo par kaut kādu vīrieti, ko nemitīgi caur kliedzieniem piesauc.
Vīrietis uzreiz ķeras klāt Hannas mazajai somiņai un aši to pārmeklē, izsviesdams uz grīdas visu lieko.
-Viņa ir biezā? - Viņš vaicā, beidzot atrasdams maku.
-Jā! Paskaties, kādas viņai drēbes. Par to mēteli vien, jau varētu dabūt vismaz pāris gramus zaļo. - Loreta atbild, nevērīgi novēcinādama roku apģērba virzienā.
Vīrietis atver maku un uz grīdas izripo 2 eiro. Tie paripo zem Hannas gultas un atsitas pret sienu.
Viņš izmet uz grīdas čekus un citu niekus, tomēr nevienas papīra banknotes tā arī neatrod.
Tad vīrietis pārmetas pie lielākās somas, kurā atrodas meitenes drēbes. Bez tām tur nekā cita nav.
-Sasodīts! Tu teici, ka viņai ir nauda! - Viņš ieaurojas, bet Loreta steidz pēc iespējas ātrāk apklusināt.
-Viņa pamodīsies.. - Viņa saka, vērodama Hannu. Viņa miegā svaidās ar rokām un kaut ko nesaprotamu murmina.
-Paklau, sīkā gnīda! Man vajag to sasodīto naudu, ja nē, tu pēc nedēļas tirgū tiksi pārdota kā aukstā gaļa, saprati?! - Viņš izvelk kabatas nazi un tuvojas Loretai.
Viņa sastingst bailēs.
-Artūr, nevajag... - Sieviete izdveš.
-Tu nezini, uz ko es esmu spējīgs. Labāk nejoko ar mani. - Viņš aši saloka nazīti un piekārto hūti, - Lai līdz nedēļas beigām tu man sagādātu pāris štukas. Kad nauda būs sagādāta, tu zini, kur mani atrast, tāpat kā es zinu, kādā graustā tu dzīvo. - To pateicis, vīrietis iziet pa durvīm. Telpā ieplūst vēsas vēja brāzmas un Loreta nodreb.
Viņa mēģina aizslaucīt dusmu un bezspēcības asaras. Sasodītā Hanna! Kaut viņai pietiktu gribasspēka to skuķi vienkārši nožmiegt.
gaidu turpinājumu