Hanna ļauj alkoholam līt rīklē. Viņa vairs nejūt dedzinošo svelmi pakrūtē vai rūgto piegaršu, kas ieēdas mutē. Hanna vairs neskaita, cik daudz glāžu viņa jau ir iztukšojusi. Troksnis un svešinieku silueti saplūst vienā putrā. Viņa vairs nejūt itin neko, tajā skaitā arī savu fizisko ķermeni. Meitenei šķiet, ka viņa ir aizlidojsusi kaut kur tālu prom no visiem.
It kā viņa raudzītos uz visiem no augšas. Sajūta ir pasakaini viegla. Hanna aizver acis un lūpas jau pieskaras kārtējai vēsajai glāzes malai.
-Hanna, varbūt mums vajadzētu parunāt. - Kaut kur tālumā ieskanas Niklāva balss. Niklāvs. Tieši viņš ir tas cilvēks, kas Hannai bija klāt mirklī, kad visvairāk vajadzēja kāda atbalstu. Jau otro reizi. Viņš iznira tumsā un uztvēra meitenes ļengano ķermeni, kas raustījās agoniskās sāpēs. Viņš to apskāva un teica, ka viss būšot labi, tikai viņai vajagot nedaudz atslābt.
Tad viņi nonāca nelielā, smacīgā bārā. Tālāk Hanna vairs neko nespēj atcerēties. Tālāk viss notika pats no sevis. Viņa dzēra un dzēra, domās sisdama Reinim pa seju tā, ka pati aptraipās ar asinīm. Viņa tik ļoti vēlējās, kaut patiesībā tā būtu izdarījusi. Ļāvusi dusmām vaļu un metusies viņam virsū. Tad Hanna sev rūgti atgādina, ka tas taču tāpat neko nebūtu mainījis. Nekas no tā visa, ko viņa būtu sarunājusi vai sastrādājusi nemainītu Reiņa attieksmi. Viņš mīl citu. Viņai būs bērns, viņi būs sasodīti perfekti laimīga ģimenīte, kuru laime balstīsies uz citas sievietes dubļos samīto sirdi.
Hanna neskanīgi iesmejas vai pareizāk sakot, nogārdzas. Ko gan viņa vispār bija domājusi. Pat ja arī viņš solītu mūžīgu mīlestību un kopā būšanu, tas nebūu iespējams. Viņa pagātne vienmēr nāktu līdzi, dzirkstošu smieklu un mazu roķeļu veidolā.
-Hanna.. - Niklāvs piebiksta pie meitenes pleca, viņas acis ir glāžainas un tās veras kaut kur pavisam prom. Hanna turpina dzert jau kuro kokteili.
Niklāvs mēģina saskatīt kaut ko no vecās Hannas, kas bija tik drosmīga un pašpārliecināta, kaut gan viņai nekā nepiederēja. Tagad tā meitene, kas sēž pretī, ir pavisam kaut kas cits. Šķiet, ka šajā īsajā periodā viņa ir paspējusi gan pieaugt, gan arī sākt novecot.
Hannas seja ir bāla un tajā skaidri jaušas asaru pēdas. Viņa tās noteikti lējusi vairākas stundas no vietas. Vispirms Alans un tad vēl tas kretīns Reinis. Patiesībā, viņi abi ir kretīni, un Niklāvs nespēj ilgāk noraudzīties uz meitenes iekšējo bojāeju, kas jau ir pavisam tuvu. Gandrīz vai sataustāma.
Viņa ar blīkšķi noliek glāzi uz galda un paceļ skatienu. Acis ir biedējoši tukšas. It kā viņa tik tikko būtu zaudējusi vīru, ar ko kopā nodzīvoti 70 gadi.
-Man laikam pietiek dzert. - Hanna nošļupst. Balss ir spalga un auksta.
-Vai gribi doties prom? - Viņš uzmanīgi pajautā, nezinādams, kā īsti būtu jārunā ar svešu, bet tajā pašā laikā pazīstamu meiteni.
-Uz kurieni? - Hanna neskanīgi nosmejas, - Zem tilta vai kādā bomžu miteklī? Ko tu man piedāvā, Niklāv? - Viņa tik tikko spēj nosēdēt uz krēsla. Tievais ķermenis līgojas no vienas puses uz otru.
Niklāvs apdomājas un sakož zobus. Hannai vairs nav itin nekā, kurp doties. Viņa ir palikusi pilnīgi viena un jau atkal plika. Viss, ko meitene uzskatīja par savu un vēlējās paturēt, izgaisa vienā acu mirklī, gluži kā karsta dvaša dzestrā gaisā.
-Varbūt vari palikt pie mum...tas ir manis. - Tas ir pirmais, kas viņam iešaujas prātā, lai gan, iedomājoties, ko par to varētu teikt Alans, mati ceļas stāvus.
-Pie tevis? Tu domā pie Alana? - Viņa murmulē, bet vārdi ir saprotami, - Tu esi idiots, vai zini. - Hanna izspļauj.
-Es tikai vēlos tev palīdzēt. - Viņš saka, nesaprazdams Hannas naidīgi sarkastisko attieksmi.
-Tu jau esi man sasodīti palīdzējis, visu izpostot. Kāpēc tev vajadzēja tur uzkulties un kaut ko gvelzt? Kāpēc tev vajadzēja speciāli man ieriebt! - Viņa nokliedzas un cilvēki atskatās.
Hanna pieceļas kājās un ieķeras uzreiz galdā.
Niklāvs vēro meiteni, prātodams, kāds būs viņas nākamais gājiens. Ko viņa vēlas panākt ar šādu attieksmi.
-Es taču neesmu vainīgs, ka tu meloji un liki domāt, ka esi pati uzticīgākā meitene pasaulē! Tu nemaz nezini, ar kādu aizrautību Alans par tevi runāja. Man šķita, ka tu esi vissvētākā un šķīstākā uz visas pasaules. - Niklāvs pieklusina balsi un pieliecas Hannai tuvāk.
Pēkšņi viņu pārsteidz kaut kas pilnīgi negaidīts – Hannas plauksta atsitas pret viņa vaigu, radot plikšķim līdzīgu skaņu. Tā ir tik sāpīga, ka Niklāvam no acīm automātiski izsprāgst asaras.
-Ko tu dari?! - Viņš izsaucas, nespēdams aptvert tik tikko notikušo.
-Mums nekas nesanāks, Niklāv, ja tas ir tas, par ko tu vislaik domā, tāpēc aicinādams mani uz to istabu. Es atkārtošu vēlreiz – viss ir beidzies. Es vairs negribu neko, kas saistīts ar Alanu un Reini. - Viņas balss ir asa.
-Tu nevari to izlemt dzērumā! Tev taču kāds ir vajadzīgs, tev nav, kur dzīvot un ko ēst. Ko tu iesāksi? Es varu par tevi parūpēties. - Viņa balss skan gandrīz vai lūdzoši.
Hanna dedzīgi papurina galvu. Un viņš jau zina, ka viss ir zaudēts. Meitenes acis joprojām ir aukstas un tukšas kā tādai zivij.
-Kaut es tevi toreiz nebūtu glābusi. Tad tu nevarētu neko tādu sastrādāt. - Hanna nočukst.
Viņas vārdi kā duncis iegriež tieši vēnā. Niklāvs cenšas savaldīties, lai nemestos meitenei virsū, aizmirzdams, ka viņa ir daiļā dzimuma pārstāve.
-Tu tiešām tā domā? - Balss nedaudz dreb. Hanna kādu mirkli skatās uz grīdu, kas griežas uz riņķi, it kā viņa atrastos karuselī.
Tas vakars vēl aizvien spilgti ir saglabājies atmiņā. Un arī visi tie solījumi un kopīgais izbrauciens. Hanna ticēja, ka Niklāvs būs viņas atslēga uz brīvību, ka spēs viņu izglābt no tā murga, kurā viņa tika piespiesta dzīvot četru gadus. Bet viņš aizbēga tāpat, kā visi pārējie. Tāpat kā Monika, Ksenija, Brendons un viņas vecāki.
-Jā. - Viens vienīgs vārds apliecina visu, ko Hanna iekšēji jūt. Tad viņa neatvadījusies, paķer jaku un dodas prom.
Niklāvs vairs nesauc viņas vārdu. Un tas ir labi. Hanna izstreipuļo ārā no piesmakušā kroga un attopas uz tukšas pilsētas ielas.
Jau atkal viņa sev atgādina ikvienu, kas bijis viņas dzīvē, bet tad no tās pazudis.
Ikviens ir tikai spēlējies ar meitenes jūtām, izmantodams viņas naivumu.
Hanna dodas uz priekšu. Galva reibst, ceļi trīc. Viņa jūtas izmantota un nekam nederīga.
Viņai nav pat viena cilvēka, pie kura vērsties pēc palīdzības. Neviena, kam varētu tagad piezvanītu un kurš būtu gatavs triekties šurp, nebaidīdamies klausīties viņas žēlabās un stundām ilgajās raudās.
Hanna notrauš asaru. Kaut kādā veidā kājas ir viņu atnesušas līdz ūdens tilpnei. Meitene jūt šalkojošo vējiņu un ūdens smaržu.
Viss allaž rezultējas ar ūdeni. Tas viņu pievelk.
Apkārt ir pilnīgs klusums. Nevienas pašas dzīvas dvēseles.
Hanna ir vienīgā, kam vēl pukst sirds. Tā auļo krūtīs, vēlēdamās būt brīva un izbeigt visas ciešanas.
Hanna arī to ļoti vēlas. Šoreiz nebūs Monikas, kas mestos ledus aukstajā ūdenī, aizmirstot par savu drošību, lai glābtu nekam nederīgu mantu, ko visi citi ir iznēsājuši pa rokām un tad iemetuši atkritumos.
Hanna izdveš šņukstu un aizžmiedz acis. Viņai vairs nav bail.
Tad viņa sper soli uz priekšu. Vēl un vēl...un vēl.
Ak, Dievs, nenogalini Hannu!
